Čurāt par maksu jeb Dažas pārdomas par ekonomiku, politiku un cilvēka statusu
Ainārs Kadišs07.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neesmu ekonomists un tomēr spriedīšu par ekonomiku. Kādēļ tāda uzdrīkstēšanās? Atbilde vienkārša – tādas zinātnes kā ekonomika nav. Drīzāk tā ir reliģija, kuras adepti tic, ka ekonomiskos procesus virza kaut kādi likumi un ka tajā ir likumsakarības.
Daļēji var piekrist – planētas naudas maisi pērk zemes, resursus, cilvēku daļas un veselus cilvēkus, skalo viņu smadzenes caur nopirktiem medijiem un dara citas cūcības, balstoties uz apšaubāmo, bet spēkā esošo likumu – kas maksā, tas pasūta mūziku. Bet es esmu to skaitā, kuri ar savu naudu uztur šo laupītājekonomiku, tātad esmu tās dalībnieks (faktiski – upuris) un attiecīgi varu izteikt savu viedokli.
Ja ekonomistiem būtu kaut vismazākais priekšstats par ekonomiku, tad viņi varētu paredzēt un novērst krīzes, bet to, kā zināms, viņi nespēj. Pat banku bankrotu novēršanā viņi ir bezspēcīgi. Bezjēdzīga profesija, ja neskaita lielo morālo kaitējumu (bet dažreiz – atklātu zagšanu, kā Bondara gadījumā), ko viņi dažreiz nodara, sarežģītos, iemācītos terminos izskaidrojot, piemēram, ka cilvēkam novecojot un saņemot mazu pensiju, viņam nav tiesību dzīvot Rīgas centrā (kur viņš piedzimis un izaudzis, kur viņa senči dzīvojuši), bet jādodās uz perifēriju, kur dzīve ir lētāka. Ekskluzīvās, viņaprāt, dzīvesvietas jādod maksātspējīgākajiem cilvēkiem.
Latvijā tāds supernekaunīgs ekonomikas speciālists ir Rungainis, kurš kļuva slavens ar saviem publiskajiem, reti nelietīgajiem izteicieniem, piemēram, citēju: “Pensionāri tuvina Latviju finanšu katastrofai.” https://bnn.lv/rungainis-pensionari-latviju-tuvina-finansu-katastrofai-32132
Ja sekot šim apbrīnojami “gudrajam” apgalvojumam, tad skaidrs – valsts ir komercuzņēmums, kurš ieinteresēts gūt maksimālu peļņu, kur ietilpst zaudējumus nesošu nozaru likvidācija. Vienkāršāk sakot – ja cilvēks ar savu darbu vai īpašumu nedod valstij peļņu, viņš ir jāutilizē. Kā agrāk teica – ziemā ragaviņās un - uz mežu!...
Treknajam baņķierim un viņa merkantilajiem domubiedriem saprašana ir tik primitīva, ka viņi neapjēdz, ka valsts nav komercuzņēmums un cilvēks nav resurss. Lai gan – pašlaik modelis „Valsts = komercuzņēmums” tiek ieviests arvien agresīvāk.
Tādēļ pieaug medicīnas pakalpojumu nepieejamība, kovidšova aizsegā realizētā cilvēku iesprostošana slēgtās telpās, svaiga gaisa piekļuves ierobežošana, spiežot cilvēkiem bezjēdzīgi nēsāt maskas. Tas viss, pirmkārt, nogalina tieši vecos cilvēkus, kuri šai komercuzņēmumā kļuvuši ne tikai lieki, bet pat par nastu.
Pārējie tiek kāsti visdažādākajos un visciniskākajos veidos. Viens no tiem ir maksas stāvvietu ierīkošana koplietošanas ielu malās un pat pie slimnīcām un citām medicīnas iestādēm.. Nesaprotu – vai kāds jau nopircis ielas, laukumus, jūrmalu? Cik zinu, iekasētā nauda pat nenonāk valsts vai pašvaldības budžetā. CSDD vai pašvaldība, vai vēl kāds uzliek attiecīgas ceļa zīmes, kuras aizliedz stāvēt tur, kur nav iezīmēta stāvvieta un uzstādīti kases automāti, un modri uzmana, lai kāds nepaliktu nesamaksājis. Tas ir bezgala pazemojoši, ka “iedzimtajam” ir jāmaksā par stāvvietu sev (tautai) piederošas ielas malā.
Vienlaicīgi šī CSDD, Ceļu policijas, Municipālās policijas, likumdevēju un autostāvvietu ierīkotāju sadarbība skaidri norāda uz mafijas esamību un darbību Latvijā. Kā zināms, citēju:
“Ar vārdu mafija mūsdienās apzīmē jebkāda veida kriminālu grupējumu, kam ir izveidojusies sava iekšēja sabiedrības struktūra un likumi.”
Parasti par mafijas pazīmi uzskata krimināla un valsts saplūšanu. Latvijā tas ir spilgti izteikts.
Latvijas valsts vadītāji nepilnu trīsdesmit gadu garumā tautai “aiz muguras” ir sataisījuši ap 16 miljardu parādu. Par to, lai varētu veikt starptautiskos aizņēmumus bez tautas akcepta, jau tālredzīgi parūpējās Satversmes sarakstītāji pirmskara Latvijas laikā. Citāts no Satversmes:
„73. Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.”
Tik tālu skaidrs. Tātad – aizņemas bez mums, bet jāatdod mums. Šodien Latvijai procentos vien par aizņemto naudu jāmaksā aptuveni miljons eur/dienā. Protams, būtu ļoti interesanti izsekot šīs naudas ceļam līdz pat reālajam saņēmējam. Saprotami, ka pa ceļam no tās atlec visu šlaku jūdām – naudas iekasētājiem. Senos laikos viņi esot saukti par muitniekiem un stipri tautas neieredzēti, jo daļu iekasētās naudas paturēja sev. Nekas nav mainījies – vietējie nelieši Latvijā aptīra tautu, lai nodotu naudu saviem saimniekiem. Par to viņi tiek dāsni atalgoti. Saka, ka nauda nesmird. Varbūt. Bet nejauki smird tie, kuri, izmantojot savu dienesta stāvokli vai amatu, iedzīvojas, aptīrot citus...
Man ir bijusi tā laime dzīvot laikos, kad ūdens bija bez maksas, bet par autostāvvietu bija jāmaksā tikai tad, ja to apsargāja. Tāpat bezmaksas sabiedriskās tualetes nodrošināja valsts, tādēļ man ir ļoti interesanti vērot, kā laiki mainās.
Es piedzīvoju laikus, kad valsts bija cilvēkam. Tagad – cilvēks ir valstij. Man pat bija apliecība - “Nodokļu maksātājs”! Jā – Par tiem mēs esam padarīti, lai vairotu SIA LV, bet precīzāk – SIA LV īpašnieku bagātību.
Nosauksim globālos planētas naudas sistēmas izveidotājus un patiesā labuma guvējus nosacīti - par “to trešo”. Nu lūk, tad šis “tas trešais” ar vietējo jūdu atbalstu ir iemanījies ieviest sistēmu, kur viņam atlec labums praktiski no jebkuras mūsu kustības. Gribi pārvietoties – maksā. Gribi padzerties ūdeni? Maksā! Bet tagad gribi pačurāt? Maksā!
Šeit es nerunāju tikai par ekonomisko aspektu – naudu. Tāpat, kā NĪN nav tikai nauda, - tas ir skaidrs signāls, ka tev pat paša celtā māja nepieder. Arī naudas iekasēšana par cilvēka dabisko vajadzību nodrošināšanu ir signāls, ka tev jāmaksā par to, ka tu esi. Kādam tas ir bizness.
Lasītājs varbūt iebildīs, ka naudiņu vajag iekasēt, lai varētu apmaksāt apkopējas darbu, citādi būs netīrs. Šito nevajag... Kādēļ gan nevarētu būt valsts apmaksātas sabiedriskās tualetes? Kur problēma? Un, ja gadās, ka cilvēkam kaut kādu iemeslu dēļ to 30 centu nav? Stacijas tuvumā redzēju trīs bezmaksas tualetes. Visas slēgtas. Nu skaidrs – vērdiņi neripo... Čurāt aiz koka? Es jau redzu, kā pašvaldības policisti un “tas trešais” berzē rokas – brangs ķēriens soda veidā garantēts. Mūsdienu Latvijā viss ir tā “sakārtots”, ka nesamaksāt sodu tu nevari – kaklā būs tiesu izpildītāji.
Eleganti šis jautājums ir atrisināts, piemēram, daudzviet Vjetnamā. Pie tualetes ārpusē, bet citreiz – iekšā ir kastīte, kurā, dodoties prom, var atstāt naudiņu. Ja vēlies un ja ir, protams.
Tualetes apmeklējuma maksas ieviešana nav saistīta tikai ar apkalpojošā personāla darba apmaksu. Tas būtu tikai normāli un sākumā tā arī bija. Bet “tam trešajam” no šādas kārtības nekas neatleca, bet viņam vajag, lai mēs maksātu par visu. Visu dzīvi – no piedzimšanas, līdz nāvei. Un pat mazliet pēc tās, jo pat kremēšana un citi apbedīšanas pakalpojumi tiek aplikti ar PVN (Pievienotās vērtības nodoklis).
Ceru, ka lasītājs saprot, ka nosaukums ir pilnīgi no gaisa grābts, jo nekam nekāda vērtība pievienota netiek. Tas tā – lai smukāk izklausās. Nu nevar to saukt, kā agrāk – par apgrozījuma nodokli. Jo tad sanāk, ka SIA LV īpašnieki pelna no klientiem, kuri apgrozās tualetē.:-) Joks, protams. Bet iespējams, ka tas tomēr būtu mazāk muļķīgi, nekā iekasēt no tualetes apmeklētājiem PVN, kas arī kalpoja par ierosmi šīm pārdomām.
Vai mums kādreiz atkal būs valsts kā ģimene, kur katrs cilvēks ir svarīgs un dārgs, vai tomēr mēs vienmēr paliksim SIA LV izmantojama resursa statusā? Dzīve rādīs, bet vispār - tas atkarīgs no mums...
Attēlā – čeks ar PVN par tualetes apmeklējumu.
Seko mums 
Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
