Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

"Protestēt ir mediķu tiesības, taču tam nebūs jēgas, ja mediķu arodbiedrība nespēs norādīt, kur rast finansējuma avotu. Bez finansējuma avota norādīšanas mediķu prasība - atlaist Saeimu – ir realitātes noliegšana, gaisa tricināšana," – ar šo atziņu aizvadītajā nedēļā publiski nāca klajā Mārtiņa Bondara, Jura Pūces, Ineses Voikas un Edgara Jaunupa partijas cienīga pārstāve, veselības ministre Ilze Viņķele.

Pēc tam viņa vēl gari un plaši meloja, ko tieši viņa ar to esot vēlējusies pateikt un ko ne. Tikmēr es ļoti īsos vārdos iztulkošu, ko pēc būtības pateica savu vēlētāju Saeimas vēlēšanās pārliecinoši izsvītrotā kundze, kura, acīmredzot sekmīgi pabeigusi Solvitas Āboltiņas nekaunības kursus, pie varas kloķiem nonāca, tā sacīt, pa pakaļdurvīm.

Krieviski ir tāds teiciens par ierēdņiem, politiķiem un citiem viņiem līdzīgajiem: „Da, mi oh...jeļi, i čto?” Latviski to ļoti aptuveni varētu tulkot kā ņirdzīgi pašapmierinātu: „Jā, mūsu nekaunībai nav nekādu robežu, nu un? Ko jūs mums varat padarīt?”

Tieši to Latvijas sabiedrībai – gan veselajiem, gan slimajiem, gan ārstiem, gan pacientiem – pavēstīja nekaunīgā un melīgā kundze. Viņa un lielākā daļa no pašreizējās valdības līksmi ņirdz – jā, mēs jums melojām un melosim atkal, un ko jūs mums padarīsiet? Tikai stulbeņi tic solījumiem!

Vēlēšanas ir tikai pēc trim gadiem, un tas nozīmē, ka vismaz divus gadus mēs vēl varam darīt visu, kas ienāk prātā. Dzīvosim Ņujorkas viesnīcu karalieņu apartamentos, aizbrauksim uz Ameriku komandējumā, bet tur tas brīnumaini pārvērtīsies atvaļinājumā, - un tie vēl būs tikai ziediņi…

Godīgi sakot, man pamazām kļūst skaidrāks, kāpēc bija tik mikroskopiski maz cilvēku, kuri bija kaut teorētiski gatavi izliet savas un citu asinis par pirmo republiku, kad pienāca tās pēdējā stundiņa. Ja tā bija kaut uz pusi tik izkurtējusi kā pašreizējā, tad jautājumu nav.

An error has occured