Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ņemot vērā lielo interesi, ko pēdējās dienās izraisījusi Valsts prezidenta Andra Bērziņa rīcība, Pietiek šodien un turpmākajās dienās ekskluzīvi publicēs izteiksmīgus fragmentus no apgādā Atēna iznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vēl varētu būt nopērkama. Šodien - par dāsnajām dāvanām uz valsts rēķina, kas Andrim Bērziņam bez kādām īpašām fiskālajām un makroekonomikas zināšanām ļāva kļūt par Unibankas saimnieku un "godīgi" nokampt no tās miljoniem vērtu kumosu.

Latvijas Universālās bankas, vēlāk parasti pazīstamas kā Unibanka, tapšana ir ne tikai dīvaina, bet arī vienkārši nelikumīga – kā to četrus gadus vēlāk, 1997. gada septembrī visnotaļ garlaikoti konstatē LR Ģenerālprokuratūra:

„Akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka izveidošanas procesā Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisija nav ievērojusi 1992. gada 7. jūlija likuma Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās prasības, kura piemērošana izriet no 1993. gada 18. maija likuma Par akciju sabiedrībām 9. panta, kā arī LR Augstākās Padomes 1993. gada 16. februāra lēmuma Par Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas kārtību, kas noteica, ka bankas nodaļu privatizācija ar Bakcionēšanas metodi veicama likuma Par valsts un pašvaldību uzņēmumu Ipārveidošanu statūtsabiedrībās noteiktajā kārtībā.

Tādējādi, lai gan Latvijas Bankas nodaļas pēc savas juridiskā statusa nebija valsts uzņēmumi, šīs likuma normas bija jāpiemēro arī akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka izveidošanā. Pretējā gadījumā atbilstoši likuma Par akciju sabiedrībām 9. panta 1. un 3. daļai Latvijas Universālā banka vispār nebija veidojama reorganizācijas ceļā, bet to vajadzētu veidot kā jaundibinātu statūtsabiedrību, izslēdzot jebkādu Latvijas Bankas nodaļu mantas un tiesību pārmantojamību. Šādas tiesības Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisijai nebija dotas.

Pārkāpjot likuma Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtbiedrībās 5. pantu, Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisija nav izpildījusi tai ar augstākminēto LR AP 1993. gada 16. februāra lēmumu deleģētās ministrijām piekrītošās funkcijas un nav apstiprinājusi akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka statūtus, nav iecēlusi valsts pilnvarnieku vai pilnvarniekus atbilstoši 1992. gada 10. jūnija likumam Par valsts un pašvaldību īpašuma pārvaldi uzņēmējsabiedrībās, nav iecēlusi visus valdes locekļus...”

Tādā izskatā, kādā tā ir, jaunizveidotā Latvijas Universālā banka gan nav un arī nevar būt interesanta nevienam, - tās finansiālais stāvoklis ir, maigi izsakoties, dramatisks: tajā apvienotās valsts banku nodaļas kopš 1987. gada kredītus ir dalījušas pa labi, ka kreisi, līdz ar ko „slikto” (tas ir – šaubīgo, grūti atgūstamo vai vienkārši neatgūstamo) kredītu apjoms pārsniedz 25 miljonus latu, kamēr pašas bankas kapitāls ir noteikts vien četru miljonu latu apmērā. (Patiesībā, kad tiek izveidota Universālā  banka, slikto kredītu kopapjoms ir pat 40 miljoni latu, taču 15 miljonus tiek nolemts uzskatīt par atgūtiem – lielākoties tas ir parāds gāzes uzņēmumiem, ko sedz ar G-24 kredītu palīdzību, un tā sauktie „graudu parādi”, ko atmaksā valsts.)

Ja raudzīties uz oficiālajām bankas atskaitēm, aina gan nemaz nav tik slikta, - tā, piemēram, tālaika gada pārskatā bankas vecākais viceprezidents Ivars Ķirsons līksmi stāsta, kā „pēc bankas aktīvu, noguldījumu, kapitāla un izsniegto kredītu apjoma Unibanka uzreiz kļuva par vienu no vadošajām Latvijas bankām”, kā „tika veikti pasākumi, lai centralizētu daudzas galvenās funkcijas, kas agrāk tika veiktas filiāļu līmenī. Tas nebija viegls uzdevums, bet es uzskatu, ka vadība un personāls ir guvuši ievērojamus panākumus”, kā „bankas vadības stratēģiskais mērķis pirmajam gadam bija stabilizēt bankas darbību, integrēt visas filiāles jaunā, vienotā struktūrā, uzlabot organizatorisko efektivitāti”, utt., utt.

Tikmēr kāds cits, daudz reālistiskāks tālaika pārskats reālo posta ainu fiksē šādos sausos skaitļos: „Slikto kredītu īpatsvars Unibankas filiālēs: 1) Vecrīgas filiālē – 9,1 milj. Ls jeb 35% no kopējās summas; 2) Rīdzenes filiālē - 3,0 milj. Ls jeb 12% no kopējās summas; 3) Pārdaugavas filiālē - 6,7 milj. Ls jeb 25,9% no kopējās summas; 4) Liepājas filiālē - 1,2 milj. Ls jeb 4,8% no kopējās summas; 5) pārējās filiālēs - 5,8 milj. Ls jeb 22,3% no kopējās summas. Pārbaudē konstatēts, ka lielākā daļa slikto kredītu ir izsniegta valsts uzņēmumiem un valsts akciju sabiedrībām - 15,3 milj. Ls, kas ir 60% no kopējā šo kredītu apjoma. 10% jeb 2,5 milj. Ls Unibankas slikto kredītu summu veido akciju sabiedrības un sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuru pamatkapitālā ir valsts īpašuma daļa. Lielākais parādnieks šajā grupā ir akciju sabiedrība Dzintars - uz 01.10.94. - 1,95 milj. Ls. 30% jeb 7,9 milj. Ls Unibankas slikto kredītu veido dažādu uzņēmējsabiedrību (SIA, akciju sabiedrību, individuālo uzņēmumu, bijušo kooperatīvo un paju sabiedrību), kuru pamatkapitālā ir tikai fizisku personu īpašums, parādi.”

Turklāt jau tobrīd ir gana skaidrs, ka valsts banka nebūs spējīga kaut cik efektīvi šos kredītus atgūt. (Tas visā krāšņumā apliecinās pāris gadus vēlāk, kad 1995. gada jūnijā toreizējais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons saņem no Andra Bērziņa iesniegumu, kurā lūgts izmeklēt virknes Unibankas „slikto kredītu” ņēmēju darbību, vainīgos saucot pie kriminālatbildības. Taču policija izrādās faktiski bezspēcīgi, jo iesniegumā ir nevis detalizēta informācija par uzņēmēju blēdībām, bet tikai un vienīgi firmu un summu uzskaitījums kopā ar paskaidrojumu, ka runa ir par „sliktajiem kredītiem”.)

Ar vārdu sakot, jaunizveidotā Latvijas Universālā banka, pie kuras stūres tiek pielikts Andris Bērziņš, nav pat milzis uz māla kājām, - drīzāk jau milža čaula. Taču jau tobrīd „nevainīgā domubiedru klubiņa” pārstāvjiem ir skaidri noformulēta vēlākajos gados bieži izmantotā atziņa: ja ir nevērtīgs valsts kantoris, tad vispirms tajā ar pamatojumu, ka nepieciešams glābt un attīstīt valsts īpašumu, ir jāiepumpē iespaidīgi valsts līdzekļi, bet pēc tam – jau ar pamatojumu, ka jāīsteno privatizācijas programma, – jāpanāk, lai šis īpašums (kura vērtība, pateicoties iepludinātajiem valsts līdzekļiem, jau ir būtiski pieaugusi) nonāktu pareizajās rokās. Un tieši tā soli pa solim arī notiek.

Pirms bankas dibināšanas slikto kredītu tēma pat neparādās, savukārt uzreiz pēc jaunās valstiskās kredītiestādes reģistrēšanas tās izveidotāji atjēdzas – ak, kaut kas taču steidzami ir jādara ar šiem sliktajiem kredītiem! Rezultātā Ministru kabinets trieciena tempā pieņem lēmumu par Latvijas Universālās bankas (un pie reizes arī Latvijas Krājbankas) rehabilitācijas programmām, 209 Unibankas sliktos kredītus 25 miljonu latu apmērā aizstājot ar Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmēm, un jau 1994. gada 15. aprīlī starp tā paša Ulda Oša vadīto Finanšu ministriju un Unibanku tiek noslēgts attiecīgs līgums, bet U. Osis izdod arī rīkojumu Nr.120 Par Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmju izlaišanu.

Dāvana bankai ir īsti karaliska – parakstītie dokumenti nosaka, ka ar valsts parādzīmēm tiek aizvietoti Unibankas aktīvos kā sliktie kvalificētie kredīti, kurus līdz Unibankas dibināšanai izsniegušas bijušās valsts bankas nodaļas. Šo valsts parādzīmju dzēšana paredzēta no slikto kredītu piedziņas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem, ieņēmumiem par bankas privatizāciju, kā arī, aizstājot parādzīmes ar tirgojamām valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmēm.

Un bankai faktiski uz paplātes izsniegtie 25 miljoni latu ir tikai daļa no tai noorganizētās dāvanas: saskaņā ar noslēgto pilnvarojuma līgumu Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā uztic Unibankai Andra Bērziņa vadībā veikt slikto kredītu uzskaiti un piedziņu, savukārt banka par to no ministrijas ik mēnesi saņem procentu maksājumus (arī tiem laikiem ļoti pieklājīgos 20,4 procentus gadā, kas jau līdz 1994. gada novembra sākumam bankai no valsts ienes 2,55 miljonus latu), kā arī atlīdzību 15% apmērā no faktiski piedzīto slikto kredītu kopsummas, valsts parādzīmju dzēšanai novirzot pārējos 85% no piedzītajām summām.

Nākamajos gados dāvanas apmēri kļūst aizvien uzskatāmāki, un 1997. gadā sauso bilanci īpašā izziņā savelk kopā Ģenerālprokuratūra: „Saskaņā ar informāciju, kas saņemta no a/s Latvijas Unibanka, LR Finanšu ministrijas, šobrīd gandrīz pilnībā ir izpildīts LR Finanšu ministrijas un VAS Latvijas Universālā banka 1994. gada 15. aprīlī noslēgtais Latvijas valsts iekšējā aizdevuma ilgtermiņa parādzīmju izlaišanas un izvietošanas līgums. Uz 1.09.97. nedzēsto parādzīmju atlikums sastāda 259 jeb 259 000 Ls pret 25 miljoniem Ls uz līguma noslēgšanas brīdī.

Līguma izpildes gaitā Latvijas Unibanka kā procentu maksājumus ir saņēmusi 11,7 miljonus Ls. No 25 milj. Ls parādzīmju kopsummas 4,03 milj. Ls dzēsti uz valdībai nodoto slikto kredītu piedziņas rēķina. Pavisam uz 01.09.97. g. no valdībai nodoto slikto kredītu par kopsummu 25,625 milj. Ls piedzīti 4,778 milj. Ls. Parādzīmju dzēšanai (ieskaitot īstermiņa tirgojamo parādzīmju dzēšanu, ar kurām savukārt tika dzēstas ilgtermiņa parādzīmes) valsts ieguldījusi 20 miljonus Ls, tai skaitā 1997.gadā līdz 1.augustam no budžeta tieši bankai ieskaitīti 9,5 milj. Ls parādzīmju izpirkšanai.

Tādējādi kopumā valsts izdevumi Latvijas Unibankas rehabilitācijai pārsniedz 30 miljonus Ls. To apjoms pa gadiem pārsniedz bankas peļņas apjomus.” Un – kas prokuratūras atzinumā vairs nav pieminēts - cilvēkiem, kuri paslepus organizējuši dāsno dāvanu Unibankai, jau laikus ir labi zināms, cik vērienīgi patiesībā būs tās apjomi un par cik kārojamu kumosu jau itin drīz pārvērtīsies vakardienējā „milža čaula”.

Likumsakarīgi jau itin drīz sākas runas par nepieciešamību steidzami jo steidzami ķerties pie Unibankas privatizācijas. Tiesa, vēl pirms tam, jau dažus mēnešus pēc bankas darbības sākuma tās akcionāru pilnsapulce – tā pati „Valmieras grupējuma” padome – apstiprina akciju otrā laidiena noteikumu projektu, bet nākamā gada marta beigās arī pašus noteikumus, kuri jau paklusām paver šķirbiņu uz Unibankas privatizāciju. Reizē ar bankas kapitāla palielināšanu no četriem uz deviņiem miljoniem latu (pārveidojot daļu uzkrātā kapitāla par pamatkapitālu un iesaistot papildu kapitālu) un 50 tūkstošu jaunu akciju izlaišanu tiek izlemts, ka 46 tūkstoši akciju paliks valstij, bet četri tūkstoši akciju 400 tūkstošu latu nominālvērtībā būs personāla akcijas. Tām saskaņā ar oficiālo ieceri vajadzētu „palielināt bankas darbinieku ieinteresētību bankas darbības uzlabošanā un peļņas palielināšanā, paredzot, ka personāla akciju parakstīšanā piedalās valdes locekļi, pārvalžu vadītāji, atbildīgie speciālisti, filiāļu vadītāji, to vietnieki un galvenie grāmatveži”.

Noteikt šo akciju sadales un realizācijas mehānismu tiek uzticēts Unibankas valdei, kurai tiek dotas tiesības nomināli 100 latus vērtās akcijas pārdot ar 75 procentu atlaidi – tātad par 25 latiem, kam jāpieskaita 50 santīmus liels emisijas uzcenojums. Nepilnu divu mēnešu laikā – līdz 1994. gada jūnija beigām – norisinās pieteikšanās uz personālakcijām, un, kā tagad atklāj Privatizācijas aģentūras arhīva dokumenti, valdes loceklis Edvīns Samulis tiek pie 45 akcijām, viceprezidents Gunārs Klindžāns – 100 akcijām, vecākais viceprezidents Ivars Ķirsons – 374 akcijām, bet Andris Bērziņš visvairāk, pie gandrīz desmitās daļas no visām iegūstamajām akcijām – 384 akcijām par 9792 latiem (kaut to nominālvērtība ir, kā jau minēts, četrreiz augstāka – 38 400 latu, kas deviņdesmito gadu pirmajā pusē ir iespaidīga summa). Kopā 73 Unibankas vadošie darbinieki tiek pie gandrīz četrarpus procentiem bankas akciju, Andris Bērziņš viens pats - pie gandrīz pusprocenta no bankas kapitāla (samaksājot par to četras reizes zemāku cenu par nominālu).

Ilgāku laiku šo akciju izsniegšana vienkārši tiek turēta noslēpumā un atklātībā nāk tikai 1994. gada septembra sākumā, kad Neatkarīgās Cīņas intervijā Andrim Bērziņam tiek skaidro pajautāts: „NC redakcijas rīcībā ir informācija, ka šobrīd 7 procenti Unibankas akciju pieder privātpersonām. Kopš kura laika un kā izveidojās situācija, ka valsts akciju sabiedrībā ir privātpersonām piederošs kapitāls. Kas ir šīs personas?” Atbilde, maigi izsakoties, nav pārāk atklāta: „Cik es saprotu, šī informācija jums ir no Parekss?! Jo vienīgi Parekss, kas tieši ieinteresēts mūsu privatizācijā, man ir uzdevis šādu jautājumu. Es baidos teikt, cik procentu Unibankas kapitāla pieder privātpersonām, bet man liekas, ka šobrīd tas ir mazāk nekā 7 procenti. Tās ir bankas personāla akcijas bez balsstiesībām, kuras saskaņā ar 1993. gada decembrī pieņemto lēmumu ieviestas, lai nostiprinātu bankas kadru sastāvu. Tam nav nekāda sakara ar bankas privatizāciju.”

Šajā pašā laikā – ja precīzi, 1994. gada 21. septembrī, Andris Bērziņš par paša un kolēģu saņemtajām personālakcijām painformē arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagli: „Pamatojoties uz Unibankas padomes sēdes protokolu Nr. 5 no 17. decembra 1993. gada punkts 4, tika izlaistas 4000 personāla akcijas, lai palielinātu bankas vadošo darbinieku atbildību. Parakstīšanā piedalījās 73 bankas darbinieki. Šīs akcijas ir bez balstiesībām, bez tiesībām nodot citam turētājam un sastāda 3,6% no kopējā kapitāla. Atbilstoši likumam Par akciju sabiedrībām 29. punktam, tas nevar būt vairāk par 10% no kapitāla.”

Kad nu īlens izlīdis no maisa, mūsu varonis sev ierastajā veidā – cik vien iespējams, ar citu personu muti – publikai mēģina skaidrot, ka personālakciju trīsceturtdaļuzdāvināšana viņam un citiem bankas vadītājiem esot visnotaļ likumīga, turklāt arī faktiski nepieciešama. „Personāla akciju izdošana palīdzēja nostiprināt bankas un filiāļu vadību un tādējādi stabilizēt bankas darbību. Var apgalvot, ka bez šī pasākuma nebūtu iespējama arī tik ātra Unibankas iekļaušana privatizējamo uzņēmumu sarakstā,” tiek apgalvots Unibankas preses sekretāres Daces Čeveres 1994. gada 15. decembrī Neatkarīgajā Cīņā publicētā skaidrojumā reizē ar kārtējo apliecinājumu, ka „lēmums par Unibankas privatizāciju ir sava laika diktēta nepieciešamība. Tas pasargātu banku no iespējama politiska riska un kredītu piešķiršanā ļautu ievērot tikai ekonomiskos kritērijus”.

Kā tiek skaidrota iespaidīgās dāvanas izsniegšana bankas vadībai? „Personāla akciju izdošanu paredz likums Par akciju sabiedrībām (29. pants – Personāla akcijas). Neviena šī likuma norma Unibankā nav pārkāpta – to ir pārbaudījusi gan Latvijas Banka, gan Valsts kontrole. Tādu pašu darbinieku ieinteresētību veicinošu formu Latvijā izmanto ne vienā vien uzņēmumā. Šāds solis vēl nemaina īpašuma formu, jo īpašniecībai jāpiemīt trim pazīmēm: lietojuma, valdījuma un rīcības tiesībām. Bet šādu tiesību, jo īpaši – rīcības, Unibankas akciju īpašniekiem nav. Saskaņā ar likumu personāla akcijas taču nevar ne pārdot, ne mantot, tām nav arī balsstiesību. Visi 73 akciju īpašnieki ir bankas darbinieki, nevienam ne no padomes, ne citām amatpersonām nebija iespēju iegūt šīs akcijas. Tika izlaistas personāla akcijas 400 000 latu vērtībā, kas pašlaik veido 4,4% no bankas pamatkapitāla,” teikts bankas vēstījumā.

Savukārt vēl pēc laiciņa Andris Bērziņš oficiālā dokumentā jau izsaka pilnu pārliecību, ka personālakcijas (tostarp, protams, arī viņam piederošā pakete) būtu jāpārvērš pilnīgi parastās, pērkamās un pārdodamās akcijās, - viedokļa maiņa, salīdzinot ar iepriekšējo, it tik krasa, ka pelnījusi pilnīgu izklāstu:

„Par priekšlikumu konvertēt personāla akcijas par publiskām.

Personāla akcijas tika izlaistas 1994. gada martā par kopējo nominālvērtību 400 tūkst. Ls. Ar 75% atlaidi tās tika realizētas bankas galvenās pārvaldes un filiāļu vadībai - akcijas iegādājās kopā 73 bankas darbinieki. Saskaņā ar likuma Par akciju sabiedrībām 29.pantu, personāla akcijām nav balsstiesību un tās nevar pārdot, bet bankai ir tās jāatpērk par pilnu nominālvērtību no darbiniekiem, kas pārtrauc darba attiecības ar banku. Personāla akcijām ir tādas pašas dividenžu tiesības kā parastajām akcijām, to skaits uz 1996. gada 30. jūniju bija 618 412, kas sastāda 3,1% no bankas apmaksātā kapitāla.

Lēmumu par personāla akciju izlaišanu pēc Valdes priekšlikuma Unibankas Padome (valsts pilnvarnieki) pieņēma 1993. gada decembrī. Laikā, kad Unibanka bija tikko nodibināta valsts akciju sabiedrība un tās pelnītspēja vēl neļāva palielināt darbinieku algas līdz konkurējošo banku līmenim, personāla akciju izlaišana bija vislabākais no pieejamajiem veidiem, kā nostiprināt Unibankas vadošo kadru bāzi un nodrošināt to ieinteresētību bankas darba rezultātos. Valde uzskata, ka tā ir pilnībā sevi attaisnojusi un bija viens no svarīgiem faktoriem, kas nodrošināja Unibankas stabilu attīstību.

Tomēr privatizācijas rezultātā situācija ir mainījusies un ir nepieciešams atbilstoši papildināt un pilnveidot ari darbinieku motivācijas sistēmu. Personāla akciju konvertēšana par publiskām ir izdevīga no vairākiem aspektiem:

- darbinieki iegūst papildus stimulu, jo ir ieinteresēti ne tikai kārtējā gada dividendēs, bet arī Unibankas akciju tirgus kursa paaugstināšanā. Tirgus kurss ir kompleksāks un objektīvāks rādītājs kā dividenžu apjoms, līdz ar to atbilstošāks kā motivācijas bāze. Piemēram, banka var nolemt kādus gadus dividendes nemaksāt nemaz un visu peļņu reinvestēt, tādā gadījumā personāla akciju turētāji zaudē tiešu stimulu, turpretī akciju kurss šai laikā, sakarā ar reinvestīcijām, var būtiski pieaugt.

- akcijas realizējot tirgū, darbinieki saņems tirgus cenu, nevis garantēto nominālvērtību. Ja banka būs strādājusi slikti, tirgus cena var būt zemāka par nominālvērtību. Jo banka strādā labāk, jo augstāka būs tirgus cena, un darbinieks faktiski saņems papildus prēmiju par labu darbu, bet to būs samaksājusi nevis banka, bet gan tirgus (!!!).

- bankai ir saistības atpirkt no darbiniekiem, kas atstāj banku, personāla akcijas par to nominālvērtību. Konvertējot personāla akcijas par parastajām, šīs saistības zūd, jo akcijas ir realizējamas tirgū, tādā kārtā banka ieekonomē vairāk kā 450 tūkst. Ls (t.i. atlaides summu).

Valde uzskata, ka personāla akciju konvertēšana par publiskajām atbilst gan bankas akcionāru, gan darbinieku interesēm, turklāt tā veicinās aktīvāku bankas akciju apgrozību Rīgas Fondu biržā. Tādā veidā Unibanka būs izpildījusi arī vienu no privatizācijas noteikumiem, kas uzdod bankai veikt visas nepieciešamās darbības, lai „..esošās akcijas pārveidotu par publiskām akcijām" (Privatizācijas pamatnoteikumi, 13. lpp., p.8.3.8. )

Savukārt tālākai bankas vadošo darbinieku motivācijas sistēmas pilnveidošanai Valde piedāvā izskatīt iespēju pielietot publiskās akciju sabiedrībās plaši izmantoto akciju opciju shēmu. Tā paredz darbiniekam iespēju (opciju) iegādāties noteiktu skaitu sabiedrības akcijas ar nozīmīgu atlaidi vai bez maksas, ja viņš būs nostrādājis sabiedrībā noteiktu gadu skaitu (parasti 3-5) un sabiedrība šai laikā būs sasniegusi lepriekš noteiktus darbības rādītājus.”

Vēlāk Ģenerālprokuratūra gan secina, ka Andris Bērziņš tāpat kā pārējie 72 personālakciju ieguvēji pie tām ticis nelikumīgi (turklāt atzinumā vēl īpaši norādīts, ka personālakciju sadales un realizācijas mehānismu noteicis neviens cits kā Unibankas valde - valdes priekšsēdētājs un bankas prezidents Andris Bērziņš, viceprezidents Ivars Ķirsons un kredītu un investīciju pārvaldes vadītājs Edvīns Samulis; līdz 1994. gada 1.aprīlim bankas viceprezidents ir arī Juris Karlsons, bet tā paša gada 1. oktobrī viņa vietā stājas Filiāļu uzraudzības pārvaldes vadītājs Gunārs Klindžāns):

„Akciju 2. laidiena ietvaros, pamatojoties uz Latvijas Universālās bankas pilnsapulces 1994. gada 25. marta lēmumu, tika emitētas 4000 personāla akciju ar kopējo nominālvērtību 400 000 Ls, kas līdz 1994. gada 30. jūnijam parakstītas un ar 75% atlaidi pārdotas 73 a/s un tās filiāļu vadošajiem darbiniekiem.

Personālakciju emitēšana pirms valstij piederošo akciju daļas pārdošanas, kas tika realizēta 1995. gadā, bija pretrunā likuma Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās prasībām.

Minētā likuma 7. pants noteica, ka uz valsts akciju sabiedrībām attiecināmie likuma Par akciju sabiedrībām panti „piemērojami tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu”. Likuma Par akciju sabiedrībām 29. pants, kas paredz personālakciju izlaidi, bija pretrunā ar likuma Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās 4.pantu, kas noteica visu valsts akciju sabiedrības kapitāldaļu piederību valstij līdz kapitāla daļu pārdošanai fiziskajām vai juridiskajām personām. Savukārt likuma 12. pants noteica, ka tikai pēc valsts statūtsabiedrības statusa zaudēšanas tās turpmāk darbojas atbilstoši attiecīgajiem LR likumiem par statūtsabiedrībām.

Latvijas Universālā banka valsts akciju sabiedrības statusu zaudēja tikai 1995. gada 12. decembrī, kad pēc privatizācijas 2. posma noteikumos paredzēto 50% valstij piederošo kapitāla daļu pārdošanas un tās jauno īpašnieku 1995. gada 22. oktobra pilnsapulces tā tika reģistrēta Uzņēmumu reģistrā kā publiska akciju sabiedrība. Tādējādi Latvijas Universālās bankas padome (pilnsapulce), apstiprinot akciju 2. laidiena noteikumus un paredzot personālakciju izlaidi, ir pieļāvusi nelikumīgu valsts kapitāla samazināšanos Latvijas Universālajā bankā par 400 000 Ls. [..]

Valsts kontrole pareizi secinājusi, ka 2. akciju laidiena personālakciju pārdošanas atlaides segšana no Latvijas Bankas nodaļu 1993.gada 9 mēnešu peļņas (tas ir, no perioda pirms akciju sabiedrības izveidošanas) ir pretrunā ar likuma Par akciju sabiedrībām 29.panta 2.punkta normai.”

Par to, ka pretlikumīgā – bet ienesīgā – lēmuma pieņemšanā tieši piedalījies arī mūsu galvenais varonis, šaubu nav ne vismazāko – lūk, izraksts no Latvijas Universālās bankas 1994. gada 25. marta pilnsapulces protokola Nr. 6:

„Piedalās: E. Krastiņš, A. Bērziņš, A. Šķēle, J. Slesers, A. Grūtups, V. Kulbergs, E. Lazdiņš, V. Krištopans, G. Bērziņš, J. Naglis.

Sēdi vada: E. Krastiņš. Protokolē: I. Ķirsons.

Darba kārtība:

[..] 4. Par jaunu akciju laidienu.

Noklausījusies A. Bērziņa un I. Ķirsona informāciju, pilnsapulce nolēma:

1. Palielināt akciju sabiedrības pamatkapitālu uz 9 milj. Ls, ietverot arī personāla akcijas, kuru izlaide apstiprināta ar 17.12.93. pilnsapulces lēmumu protokolā Nr.5, 4.punkts.

2. Apstiprināt akciju laidiena noteikumus (pielikumā Nr.4.).”

Taču, neraugoties uz skaidri konstatētajiem likumpārkāpumiem un valsts ciestajiem zaudējumiem Ģenerālprokuratūras (prokurora A. Ivanovska) slēdziens vienalga ir: „Šobrīd nesaskatu pietiekošu pamatu tam, lai izvirzītu jautājumu par Latvijas Universālās bankas personālakciju anulēšanu vai atlaides summu piedziņu no to bijušajiem īpašniekiem.”

Savukārt trīsarpus gadus vēlāk, 1998. gada 15. janvārī, kad Saeimā izskata lēmumprojektu ar garu nosaukumu Par Parlamentārās izmeklēšanas komisijas, lai izvērtētu akciju sabiedrības “Latvijas Unibanka” un valsts akciju sabiedrības “Latvijas Krājbanka” privatizācijas likumību un atbilstību valsts un sabiedrības interesēm, galaziņojumu, šīs komisijas priekšsēdētājs Vents Balodis situāciju ar Andra Bērziņa un Co. pretlikumīgi saņemtajām personālakcijām skaidro – nu, jā, nebija labi, bet pāris gadus vēlāk taču šāda prakse tika legalizēta:

„Galvenie pārmetumi par Unibankas privatizāciju ir tie, kurus ir konstatējusi Valsts kontrole. Runa ir par to, ka otrā akciju laidiena personālakciju pārdošanas atlaide ir segta no Latvijas Bankas 1993. gada deviņu mēnešu peļņas, un tas ir pretrunā ar likumu. Mēs šo faktu esam lūguši pārbaudīt prokuratūrai, kura ir atzinusi, jā, tas fakts ir nelikumīgs!

Tajā pašā laikā Latvijas Republikas Ministru kabineta 1996.gada 10.aprīļa noteikumos Nr. 142 Par valsts un pašvaldības uzņēmuma pārveidošanu statūtsabiedrībā tika legalizēta personālakciju izlaide valsts akciju sabiedrībās un ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 135 Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” šā likuma 2. pantā tika iekļauta privatizācijas metode, kas paredz kapitāla daļu pārdošanu izpildinstitūciju locekļiem. Tādā veidā - gan ar novēlošanos - šī nelikumīgā rīcība tika legalizēta. Un līdz ar to vairs nav pamata ierosināt krimināllietu...”

Zīmīgi, ka tieši šajā pašā personālakciju izsniegšanas laikā – ja precīzi, 1994. gada 17. maijā – tiek pieņemts Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai, kurā privatizācijai nododamo objektu sarakstā iekļauta arī Unibanka. Andris Bērziņš gan tobrīd presei apgalvo, ka tik ātru privatizāciju nemaz neesot gaidījis, - viņš, lūk, to iedomājies tikai uz nākamā gada beigām. Kā tas tobrīd oficiāli tiek skaidrots, vienkārši „vispārējā valsts īpašuma privatizācijas plūsmā tikusi arī Unibanka”, un rezultātā kredītiestāde jau 1994. gada jūlijā tiek nodota vēl viena redzama „Valmieras grupas” pārstāvja – Jāņa Nagļa vadītās Privatizācijas aģentūras valdījumā. Savukārt tālākās oficiālās ieceres un plānus saistībā ar Unibankas privatizāciju avīze TEV tolaik apraksta šādi:

„Patlaban aģentūra, kurai galu galā arī būs jāizlemj Unibankas liktenis, pieņem privatizācijas pieteikumus no gribētājiem, bet to izvērtēšanu sāks pēc 23. septembra, kas ir beidzamais termiņš projektu iesniegšanai (ja termiņš netiks pagarināts). Balstoties uz saņemtajiem pieteikumiem, aģentūra izstrādās Universālās bankas privatizācijas noteikumus, saskaņā ar kuriem notiks privatizācija, un aģentūras prezidents Jānis Naglis prognozē, ka to aģentūra veiks mēneša bukā, t.i., līdz 23. oktobrim.

Privatizācijas noteikumi tiks izstrādāti, balstoties uz to, ko savos projektos piedāvās pretendenti. Tāpēc pateikt to, vai Unibanka tiks privatizēta, izlaižot jaunu akciju laidienu vai pārdodot esošo kapitālu vai tās īpašumu, patlaban nevar. Pašreiz vienīgi zināms, ka Unibanka tiks privatizēta kā vienots veselums un tās dalīšana netiks pieļauta. Tāpat jau skaidrs, ka pretendentiem noteikti jāapbruņojas ar starptautisko auditorfirmu slēdzieniem un Latvijas Bankas atzinumu. Zināms, ka minētās prasības tiks ietvertas Universālās bankas privatizācijas noteikumos, jo tie ir Pasaules bankas ieteikumi, no kuras Latvija cer iegūt 35 miljonus dolāru. Tāpat pagaidām noslēpumā paliek iespējamā darījuma vērtība, jo tā būs atkarīga no bankas novērtējuma un pretendentu piedāvājumiem.

Pēc noteikumu izstrādāšanas notiks reāla Unibankas pārdošana, kura, noritot vislabvēlīgākajos apstākļos, pēc J. Nagļa aprēķiniem, varētu beigties, ātrākais, nākamā gada sākumā. Līdz pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām vēl atlicis mēnesis, tāpēc pagaidām aģentūra saņēmusi tikai vienu izvērstu privatizācijas projektu, ko kopīgi iesniegušas trīs bankas - Latvijas Depozītu banka, Centra banka un Zemes banka. Aģentūrā atrodas arī Parekss bankas iesniegums par piedalīšanos Universālās bankas privatizācijā, taču konkrēts plāns vēl nav saņemts. Bez tam lūgumus par atsevišķu Universālās bankas objektu privatizāciju iesniegušas arī Liepājas komercbanka, Ogres banka un Bauskas banka, šīs bankas pamatā interesē Universālajai bankai piederošie nami, kuros bankas iemitinājušās.”

Ar vārdu sakot, tiek izdomāta šāda notikumu secība: sākumā 1994. gada 23. jūlijā laikrakstā Latvijas Vēstnesis tiek izsludināta divus mēnešus ilga privatizācijas priekšlikumu pieņemšana, pēc tam uz šo priekšlikumu pamata Privatizācijas aģentūra jau izstrādās vispareizākos, vislabākos un valstij visizdevīgākos Unibankas privatizācijas noteikumus – un tad tik uz priekšu!

Nākamais grāmatas fragments - jau rīt.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...