Dažas elementāras patiesības juridiskā analfabētisma kliedēšanai
Baiba Rudevska18.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
1. Iespēja tikt ar politisku balsojumu ievēlētam jebkurā augstā, no nodokļu maksātāju kabatas apmaksātā valsts amatā ir nevis tiesības, bet gan PRIVILĒĢIJA (tāpat kā iespēja saņemt Nobela prēmiju vai “Oskaru”).
2. Nevienam nav nekādu pirmšķietamu tiesību uz šādu privilēģiju, tādēļ nediskriminācijas princips attiecībā uz to nedarbojas.
3. Atteikums piešķirt kādam privilēģiju nav viņa “tiesību aizskārums” un nav viņa “sodīšana” (tā var teikt vienīgi dzejiski metaforiskā, bet ne juridiskā nozīmē, piemēram, “Horhe Luisu Borhesu sodīja par labējiem uzskatiem, nepiešķirot viņam Nobela prēmiju literatūrā”).
4. Saskaņā ar Satversmes 84.p., tiesnešu apstiprināšana ir konstitucionāli noteikta Saeimas prerogatīva. Ja tā ir Saeimas prerogatīva, tad Saeima ar savu balsojumu ir brīva lemt gan pozitīvi, gan negatīvi – tiesneša kandidatūru noraidot.
5. Ja kādam nepatīk iepriekšējā punktā aprakstītā realitāte, to var mainīt tikai Satversmes grozījumu ceļā, atņemot Saeimai tiesības apstiprināt tiesnešus.
6. Saeimas locekļi savos balsojumos ir brīvi (“frakciju disciplīna” nav juridisks jēdziens). Tas loģiski nozīmē, ka klātesošo Saeimas locekļu vairākums jebkurā jautājumā var nobalsot “pret”. Saskaņā ar Satversmes 28.p., “Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā”.
Tas arī ir viss.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.