Dažu politiķu vēlme ietīties Ukrainas karogā, kamēr paši tirgojas ar Krieviju, ir amorāla un pretīga
Raivis Zeltīts, Austošā Saule.06.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
"Es domāju kā amerikāniete, dzīvoju kā eiropiete un cīnos kā ukrainiete," – Evika Siliņa.
"Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt par nullēm, noslīdēt stādveidīgas tīri fizioloģiskas dzīves pakāpē," – Pauls Jurevičs.
Šķita, ka kārklu vācieši izzuda pirms gadsimta… Arvien mēģinu saprast, ko tieši mūsu ministru prezidente vēlējās pateikt Henrija Kisindžera balvas pasākumā. Varbūt tur nav, ko saprast. Bet varbūt tas pasaka daudz vairāk, nekā bija domāts, lai kas arī bija domāts.
Nav šaubu, ka amerikāņiem ir daudz labu īpašību. Viņi ir strādīgi, ambiciozi, reizēm pārāk pragmatiski savā pieejā, bet vienlaikus nekautrējas reklamēt visas savas labās puses. Latvieši noteikti varētu pārņemt viņu pašapziņu un vērienu.
Bet latvietis nekad nedomās kā amerikānis, bet gan kā latvietis, kuram ir pārņemtas kādas amerikāņu īpašības. Jācer, ka tās labākās. Kuras ir Evikai Siliņai?
Nav šaubu, ka mums jādzīvo kā eiropiešiem – kā izglītotai, klasiskai un humānai tautai, kas zina savas saknes mūsu zemē. Ne kā Briseles birokrātiem, kuriem nav saiknes ar savām tautām. Ne kā no tautas atsvešinātiem elites politiķiem. Vienīgais ceļš uz īstu eiropeiskumu ir caur latviskumu. Vai Evikai Siliņai šis ceļš ir?
Nav šaubu, ka mums jāatbalsta ukraiņi viņu cīņā, kā arī jāmācās no modernās karadarbības. Bet, ja tāda ļauna diena pienāks, ka mums būs jācīnās ar ieročiem rokās, mēs cīnīsimies kā latvieši. Kā latviešu strēlnieki, neatkarības kara karotāji, leģionāri un nacionālie partizāni. Es atbalstu ukraiņus jau desmit gadus. Esmu ziedojis, vedis ekipējumu ukraiņu karavīriem, rīkojis atbalsta pasākumus un pazīstu Mariupoles varoņus. Esmu zemessargs sešus gadus.
Nevienu dienu es neesmu cīnījies kā ukrainis, jo uz mani nav šāvis dzīvs cilvēks un es neesmu šāvis uz dzīvu cilvēku. Es neesmu bijis aplenkumā, es neesmu bijis badā vai sagūstīts. Esam reālistiski pret savu situāciju un pazemīgāki. Dažu politiķu vēlme ietīties Ukrainas karogā, kamēr paši tirgojas ar Krieviju, ir amorāla un pretīga.
Evika Siliņa necīnās kā ukrainiete. Kā ukrainiete cīnās Sarmīte Cīrule un vēl citi latviešu brīvprātīgie, kas ir pieņēmuši lēmumu doties tur, kur lido lodes, krīt lādiņi un cilvēkus medī droni.
Viņi neko netēlo, lai saņemtu balvas smalkos pasākumos.
Vienmēr atceramies, ka mēs esam latvieši. Esam lepni paši ar sevi, nevis spēlējam kādu lomu. Tikai latviskumā mēs varam būt patiesi, dziļi un stipri. Mēs varam domāt, dzīvot un cīnīties tikai atbilstoši savai būtībai.
Politiskā dzīve ir pilna ar pārmetumiem, konkurentu uzbrukumiem, nomelnošanām. Cilvēkus tas var nocietināt, padarīt nejūtīgākus, kas īpaši grūti ir sievietēm. Reizēm izskatās, ka Evika Siliņa ir pārvērtusies "buldozerā", un tas nav tikai tāpēc, ka viņa ir Šlesera sievas draudzene. Problēma ir tā, ka kritika reizēm ir vietā un tās nedzirdēšana noved tikai pie lielākām problēmām. Reizēm tie ir jocīgi un neveikli izteicieni, reizēm valstiska mēroga problēmas un neizdarības. Henrijs Kisindžers to zināja, jo bija klāt, kad atkāpās viņa priekšnieks prezidents Ričards Niksons. Varbūt šī balva ir vēstnesis kam citam…
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.