Iesaki rakstu: 
Ja par Latvijas lielāko problēmu uzskata demogrāfiju, tad kāpēc mēs turpinām grūst naudu tajā sistēmā, ko sauc par izglītību un kas ir vislielākā dzimstības bremzētāja? Turklāt arī vislielākā birokrātijas stutētāja un tumsonības vairotāja.
Izglītības ideāls nav nekas no tā, bet, kad to realizē pretēji studējošo un mācošo gribēšanai un varēšanai, kad to realizē pretēji populācijas dabiskajai procentuālajai kapacitātei uz intelektuālu darbu, tad rezultāts ir viss nosauktais negatīvais.
Tā vietā, lai ļautu jauniem vīriešiem un sievietēm ģimenes veidošanai piemērotākajā vecumā to darīt, mēs pārdodam viņiem falšu cerību diplomu un virspusējas izklaides iespējas vairāku gadu garumā.
Divdesmit gadu vecumā cilvēkam var nebūt skaidrs, kuru tehnikuma izglītību (ko tagad sauc par augstāko) viņam vajag, jo ir vienkārši pārāk daudz un pārāk šauras izvēles. Bet ir skaidrs, ka cilvēks kaut kad dzīvē gribēs bērnus. Un to mēs zinām nevis no jaunieša iztaujāšanas, bet no nospiedoša vairākuma pieaugušu cilvēku, kas ir sasnieguši četrdesmit gadu vecumu. Tad kāpēc nedarīt vispirms to, kas ir skaidrs?
Vīrietis un sieviete ir divas ļoti atšķirīgas dabas. Tās nevar savā starpā sadzīvot pēc vienas vai otras likumiem. Tās var savienoties tikai tad, ja tās vieno augstāks spēks, augstāks mērķis un augstāka realitāte, kas izvelk viņus laukā no viņu viendzimuma pasaules.
Augstāko spēku, kas stāv pāri vīrietim un sievietei, mūsu kultūrā dēvē par Dievu. Augstāka realitāte jauna vīrieša un sievietes gadījumā ir kopīgs bērns. Augstāks mērķis ir šī bērna nākotne. Modernā izglītība noliedz to visu.
Riska novēršanas iestādījumos mūs apmāca, ka vispirms ir jārada droši apstākļi un jāuzmeklē visiekārojamākais, vispiemērotākais partneris, un tad jūs varēsiet augstskolā nepaskaidrotu nodomu vadīts ķerties pie bērnu radīšanas. Tad rezultāts patiešām ir progresīvo bieži piesaukta karikatūra — valsts uzlikts pienākums vairoties! Bet bērni ir tas, kas liek vispār cilvēkiem kaut ko darīt. Apstākļi bērnu labklājībai rodas tad, kad ir bērni, un nevis pirms tam. Nevar vispirms mācīt (ar darbiem, ne vārdiem), kāpēc ir svarīgi jaunam netikt pie bērniem, bet vienlaicīgi gausties par švako demogrāfiju.
Izglītība pašreiz Latvijā saprastajā un realizētajā formā ir arī uzņēmējdarbību bremzējoša. Tā māca, ka, lai kļūtu derīgs citiem, vispirms ir kaut kas jāiemācās. Tas tā ir, ja mēs gribam spriest par norisēm sabiedrībā, ja mēs gribam darboties politikā. Bet tas tā nav brīvajā tirgū. Brīvajā tirgū ar mācīšanu gatavo tikai jau eksistējošas vajadzības izpildītājus, ar mācīšanu gatavo tikai darba ņēmējus, ne devējus. Uzņēmēji inovē, nevis pielietojot mācībās apgūto, bet tieši aiz nezināšanas, aiz nebūšanas ierobežotiem savos lēmumos.
Progresīvā labklājības valstī tas ir apgriezts kājām gaisā. Inovē un uz pārējās sabiedrības rēķina riskē mazgadīgi politikāņi, bet topošos, it kā risku uzņemties spējīgos gatavojam daudzgadīgos riska novēršanas iestādījumos. Jo mazāk mums būs mazo, ar savu un vecāku naudu riskējošo, dullas lietas darošo uzņēmēju, jo mazāk brīvo pilsoņu un vairāk balsotāju par finansējuma palielinātājiem augstākajai izglītībai, par centrālajiem plānotājiem un par atklātiem totalitāristiem.
Jaunais valsts prezidents (kuram novēlam veiksmi un gudrību būt visas tautas prezidentam un uz kura inaugurāciju jau nu vajadzēja iet visiem aicinātajiem deputātiem) savā pirmajā runā arī pieļauj šo kļūdu, mērķēdams uz demogrāfiju un izglītību reizē. Ja ir runa par pamata un vidējo — labi. Ja grib uzlabot demogrāfisko situāciju (un vēl daudzas lietas), tad ir jāpārtrauc visu jauniešu sūtīšana uz augstskolām, bet tie ideālā gadījumā desmit procentu, kurus sūta, jāizmāca par atbildīgiem cilvēkiem, nevis par izpildītājiem. Izpildītājus gatavo kursos, kuros iemāca izpildīt konkrētus uzdevumus, bet laika ierobežojumu dēļ nepagūst sačakarēt smadzenes.
Latvijas augstākās izglītības lielākā problēma ir, ka tur māca “to, kas ir jāzina”. Un to māca nevis tā, ka mēs stāstām studentiem, kā pasniedzējs redz pasauli, bet kā studentam ir jāzina, lai viņš būtu izpildījis prasības. Pasniedzējs nevar nevienu priekšmetu mācīt pretēji savai ideoloģiskajai pārliecībai. Viņš var savu darbu formāli izdarīt, bet normāls cilvēks neko no viņa caur tādu procesu neiemācīsies.
Pagājušajā rudenī biju iestājies 10 nedēļu programmā, lai kā ne pedagoģijas bakalaura grāda ieguvējs varētu strādāt par skolotāju savās studijās apgūtajos kursos. Tas notika LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes paspārnē. Un tur pasniedzēji, it kā pedagoģijas zinātāji, nekautrējās teikt: “Jums ir jāzina šis un šis [rāda uz slaidiem ekrānā].” Bet tā nestrādā nedz zināšanu, nedz kultūras pārnese! Tā strādā datu kopēšana. Tieši datu kopēšanas ieaudzināšanas rezultātā rodas sistēmas piesūcekņi, birokrāti un burta kalpi, jo viņu galvenais uzdevums visu studiju laiku ir bijis pareizi nokopēt datus no mācību materiāliem uz eksaminācijas materiāliem.
Pasniedzējs var kaut ko iemācīt tikai un vienīgi tad, ja viņš svēti tic tam, ko viņš stāsta. Ja viņš paver studentam, viņaprāt, reālu pasaules redzējumu. Ja pasniedzējs pasniedz alternatīvus redzējumus, tad viņš māca alternatīvu redzēšanu, nevis pašas alternatīvas. Galvenais mācāmā uztvertais vēstījums vienmēr ir tas, kas ir galvenais pašam vēstītājam. Ja pasniedzēja mērķis ir būt populāram, tad viņš iemācīs ekscentrismu kā metodi, nevis savu priekšmetu. Ja pasniedzējs burtiski uzskaita lietas, kas ir jāzina, tad viņš iemāca nevis to, “kas ir jāzina”, bet to, ka cilvēkam vienmēr ir jānoskaidro, “kas ir jāzina” un tad jāpierāda sava “zināšana”. Jūs taču saprotat, ka šāda procesa likumsakarīgais produkts ir cilvēks, kas spēj “apčakarēt” vērtētāju? Nevar mācīt sistēmas geimošanu un gaidīt rezultātā cita veida cilvēkus.
Pretēji daudzu likmēm uz izglītību kā panaceju Latvijas demogrāfiskais stāvoklis un tātad tās nākotne ir atkarīga no ievērojamas studējošo masas samazināšanas un no augstākās izglītības pataisīšanas par ekskluzīvu iespēju tikai tiem, kas ir uz to spējīgi. Izglītība kā uzņēmējdarbība vai piesūcekņdarbība ir jāpārsauc citā vārdā. Vai arī īstajai izglītībai jādod cits vārds.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
