Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Acīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta kulminācija gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Par to detalizēti stāstīts grāmatā “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām”. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā Dieva dāvanu.

Padomju periodā tika pamatīgi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – skaust, ienīst, necienīt, neatbalstīt, nolamāt, nobīdīt malā gudrākos un godīgākos tautiešus. Padomju periodā tika atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika tāpēc, ka padomju periodā latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzībā un krievu tautas vērtību sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi un auglīgi.

Maskava pieprasīja dzīves priekšgalā virzīt talantīgākos, godīgākos, erudītākos, atbildīgākos. Tāds pieprasījums tika noformēts politiskās varas visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji paklausīgi un cītīgi sekoja Maskavas diktātam. Tā rezultātā vietējo ļaužu vērtīgākā daļa tika lolota jau agrīnajos gados, noskatot un atlasot dažāda profila kadrus augstskolu pirmajos kursos. Nesen mira Knēta kungs. Viņa karjera ir ļoti uzskatāms tipoloģiskais paraugs spējīgu cilvēku lološanai padomju Latvijā.

Pilnīgi cita aina ir bijusi cara laikā un latviešu “brīvvalstī”. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam naidam un tā graujošajām sekām ir Purvīša, Rozentāla, Valtera lēmums atstāt Latviju. Spilgti piemēri ir nelietīgā izturēšanās pret Raini Valsts prezidenta vēlēšanās un LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai. Vēsturiski viens no spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas laureāta V.Ostvalda Latvijas pamešana. Izcilais zinātnieks turpmākajā dzīvē vairs neko nevēlējās dzirdēt par Rīgu.

Jocīgs fakts ir tas, ka latviešu kultūrā daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar latviešiem. Tā tas ir sastopams, sākot no Pumpura daiļrades, Matveja daiļrades, Kluča daiļrades un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem, diriģentiem. Par “otrās brīvvalsts” latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina.

Neapšaubāmi, arī tagad latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat ir psiholoģiski izturīga dzīvei Latvijas kriminālajā kapitālismā. Tomēr visu izšķir proporcionalitāte. Gudrie un godīgie ir tādā kritiskā mazākumā, ka viņi nav spējīgi pretoties obskurantu nekaunīgajai un agresīvajai masai.

Esmu dziļi pateicīgs Daugavpils bijušajam kolēģim profesoram Indriķim Kramam. Viņš nepierasti drosmīgi un precīzi salīdzina nepatīkamo attieksmi pret talantīgiem cilvēkiem Latvijā ar pilnīgi pretējo attieksmi Igaunijā un Lietuvā. Par to var lasīt 2019.gada 9.martā “Delfi” publicētajā plašajā un interesantajā intervijā ar profesoru. Intervija lieliski apstiprina gadiem ilgi esejās un citos tekstos regulāri akcentēto latviešu tautas milzīgo nelaimi – slikto izturēšanos pret gudriem un godīgiem tautiešiem. Nākas saprast, ka bez gudras un godīgas elites tauta ir akla, kurla, mēma. Bez gudras un godīgas elites nevar būt valsts. Ja gudras un godīgas elites vietā ir nacionāli nodevīgi kompradori un sociāli bezatbildīgi tipi ar augstākās izglītības papīriem un savā starpā sadalītiem dažādiem akadēmiskajiem tituliem, tad politikā var būt vienīgi “Par-politikai” līdzīgs debilisms, ideoloģijā var būt vienīgi “jābūtības dimensijai” līdzīgi murgojumi, radošā jaunatne var vienīgi tirināties “Satori” pervesiju bedrē, bet tautas naudas maku un saimniecisko darbību netraucēti diriģē organizētā noziedzība.

Pats nepatīkamākais “otrajā brīvvalstī” ir tas, ka sabiedrībā nomācoši dominē tāds morālais noskaņojums un tādas garīgās tendences, kurām nav nekāda sakara ar gudru un godīgu cilvēku izaugsmi, pilnveidošanos un perspektīvām dzimtenē sevi realizēt atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt un vispār palīdzēt nostāties uz kājām jeb, kā teica Rainis, kļūt “kultūras tautai”. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".

Lai sekmīgi kādam cilvēkam palīdzētu, ir nepieciešams elementārs nosacījums. Sekmīgi kādam cilvēkam var palīdzēt vienīgi tad, ja viņā eksistē kaut kas svēts. Tas attiecas arī uz tautu un tās sociālajiem slāņiem.

Vai kāds var paskaidrot, kas šodien latviešu varas inteliģences miljonam ir svēts?

Labi ir zināms, ka svēta nav brīvība, neatkarība, suverenitāte, taisnīgums, tiesiskums, gudrība, godīgums, izglītība, zinātne. Loģiski, ka tādā gadījumā svēts nav arī Valsts prezidenta institūts, un “6.oktobra paaudzes” parlaments par Rīgas pils jauno saimnieku ievēlēs ebreju, bet nevis latvieti. Turklāt ievēlēs ļoti bālu ebreju, kurš juridisko neizglītotību pierādīja preambulas kroplībās.

Bālajam ebrejam varas inteliģences lipīgākie eksemplāri dedzīgi velta tādus epitetus kā – gudrs, erudīts, izglītots, inteliģents. Viņus var saprast. Viņiem gribas vismaz reizi mūžā lietot šos skaistos vārdus tāpat kā to dara citu tautu cilvēki. Latvieši šos skaistos vārdus nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz cilts brāļiem. Tas latviešiem ir aizliegts. Tāpēc tagad latvieši ir laimīgi, ka ir atradies neizdevies cittautietis, kuram bez bailēm un, galvenais, bez klasiskās skaudības var adresēt skaistus epitetus.

“Otrajā” Latvijas Republikā ir jauka tradīcija. Ja radikāli mainās valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā veidā iegūtos aizceļojošo vācbaltu namīpašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas.

Ebrejus neaiztiksim. Mūsmāju jaunā himna “Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros jaukās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, par ilgo pacietīgo gaidīšanu ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. 

Taču skolotājus nākas aiztikt. Pamatots ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”.

Uzvaras pieminekļa nojaukšanai veltīto publikāciju komentāros ārdās jaunā paaudze. Tās aktīvākie puiši  ar “visām četrām” atbalsta priekšlikumu nojaukt pieminekli. Viņi pie reizes izsaka dažādas vēsturiskās muļķības, lamā krievus un padomju iekārtu. Nav grūti saprast, ka jaunās paaudzes tendenciozās zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”. Arī rusofobijas smirdoņa jaunatnē ir skolotāju “nopelns”.

Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta dziļi aprobežoto troļļu simti, pusizglītotie “eksperti”, “Delfi” iluzoro “Versiju” jaunie speciālisti, “Satori” perversiju bedres pietaisītāji, jauno žurnālistu kāpostgalvas. Skolotāju “nopelns” noteikti ir amorālie tipi valdībā un parlamentā (“Petraviču [valsts apkrāpēju] sargā (!?) trauslais līdzsvars valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības nebūtu masveidīgi pretīgā attieksme pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas).

Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir pašsaprotams. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un saglabājusies zināma pašcieņa.

An error has occured