Diferencēti nodokļi un vietējā tirgus aizsardzība kā veiksmīgas ekonomikas pamats: Kanādas pieredze

Iesaki rakstu:

Stāstīšu par to, kas man tur likās ļoti pozitīvs, ļoti atbalstāms, ļoti atšķirīgs no tā, kā tas ir attiecīgajās jomās Latvijā.

Kanādā ir progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Latvijā par to šķēpi tiek lauzti jau diezin cik gadu, bet parlaments kā nevar, tā nevar sadūšoties prasīt lielo ienākumu guvējiem beidzot sākt maksāt adekvātu nodokļa likmi valsts budžetā no viņu ieņēmumiem. Kur ir novedusi šāda politika, to jau mēs visi zinām, - valsti ir pametuši gandrīz pusmiljons darbaspējīgo iedzīvotāju, jo valsts atbalsta trūkums, pārmērīgais nodokļu slogs, zemās algas, bezdarbs neļauj šeit dzīvot un uzturēt ģimenes.

IIN nodokļa apmērs Kanādā tiek rēķināts nevis no konkrētas personas ienākumiem, bet gan - ņemot vērā ģimenes locekļu jeb apgādājamo skaitu. Proti, galvenais kritērijs ir pienācīgs ienākumu un dzīves līmeņa standarts ģimenei.

Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem ir daudzveidīgs. Lieki piebilst, ka pats minimālākais pabalsts bērnam vairākas reizes pārsniedz to, ko par „pabalstu” sauc pie mums. Minimālā pabalsta apmērs vienam bērnam ir apmēram 47 Ls, maksimālais iespējamais pabalsts - ap 140 Ls mēnesī. Svarīgi ir arī tas, ka šī pabalsta apmērs katru gadu tiek pārskatīts atkarībā no vecāku ieņēmumiem. Palielinoties ienākumiem, pabalsts samazinās un otrādi.

Iesniedzot gada nodokļu deklarācijas, ģimenei tiek atmaksāts PVN par precēm, kas iepriekšējā gada laikā iegādātas bērnu vajadzībām. Likumdošana pieļauj arī izvēles iespējas - saņemt kā vienreizēju maksājumu atmaksājamo PVN vai gadu saņemt paaugstinātu bērnu pabalstu.

Ir ļoti jūtama valsts attieksme, un tiek dažādi pausta nostāja, ka stipras ģimenes ir stipras valsts pamats.To veicina arī kristīgā mācība skolās, - tā nekādā ziņā nav reliģijas mācība, tā drīzāk ir ētikas un uzvedības mācība, ko bērniem tik svarīgi apgūt tieši pusaudžu vecumā.

It kā jau pastāv gan „diskriminācija” starp atalgojumu vīriešiem un sievietēm, bet valsts politika kopumā ir tāda, ka vīrietis ir tas, kurš uztur ģimeni. Kanādā sievietes strādā nebūt ne tik bieži, tāpēc arī vīriešiem par līdzvērtīgu darbu tiek maksāts vairāk.

Faktiski pilnībā ir izskausta gan ēnu ekonomika, gan nelegālā nodarbinātība. Nav iedomājama situācija, kad kāds varētu nemaksāt nodokļus. Nodokļu deklarācijas katru gadu iesniedz visi, un tās tiek RŪPĪGI analizētas, līdz ar to gadījumi, kad kādam kaut vai prātā ienāktu veikt ar nodokļiem apliekamos darījumus, bet šos nodokļus nesamaksāt, vienkārši nav iespējami.

Ar nelegālo nodarbinātību ir tāpat: ja kaut vienreiz darba devēju pieķer šādā pārkāpumā, viņš uz visiem laikiem zaudē iespēju jebkad saņemt valsts pasūtījumu, vai arī viņam tiek anulēta licence un firmu nākas slēgt.

Korupcijas riskus izskaitļot nebija iespējas, domāju, tie ir minimāli, vai to nav nemaz.

Kanāda ir valsts, kur kopā dzīvo tik daudz dažādu nāciju indivīdu. Tur padzīvot un pamācīties rast savstarpēju sapratni derētu jebkuram starpnacionālā naida kurinātājam. Latvijā piederība kādai etniskai grupai nekavējoties tiek izmantota politiskajās spēlēs, pret savu gribu bieži vien kļūstam „labējie”, ”kreisie” vai vēl kādi atkarībā no tā, kādi populistiski saukļi kurā brīdī ir modē, bet Kanādā cilvēks tiek vērtēts pēc spējām un talantiem - tik sen aizmirsta lieta Latvijai, kur vēl arvien plaukst un zeļ korupcija, labu darbu iespējams atrast tikai ar pazīšanos un vērojamas citas, tikpat neveselīgas tendences.

Par patēriņa nodokļiem runājot - kopumā tie tomēr ir zemāki nekā Latvija. Vidējā likme varētu būt 18% - 20% robežās. Kopējais patēriņa nodoklis veidojas no diviem atsevišķiem –federālā un provinces nodokļa.

Abi ir diferencēti, proti, pirmās nepieciešamības precēm ļoti zemi. Piemēram, maizei un pienam kopējā patēriņa nodokļa likme ir tikai 5%.Respektīvi, ir tikai federālais nodoklis, neviena no provincēm šo preču grupu ar saviem nodokļiem papildus neapliek vispār. Līdzīgi ir arī ar citām preču grupām; nodokļu politika valsts mērogā ir vienāda, kaut atsevišķās provincēs nodokļu likmes var nedaudz atšķirties.

No federālā patēriņa nodokļa ieņēmumiem tiek uzturēts sociālais budžets un nodrošinātas citas svarīgas valsts funkcijas. Provinču patēriņa nodokļa ieņēmumi aiziet ceļu uzturēšanai, skolām, slimnīcām un citu, infrastruktūru veidojošu, elementu uzturēšanai.

Nākamā preču grupa, kam jau ir paaugstināts patēriņa nodoklis, ir kartupeļi, gaļa, ziepes. Kopējā likme 10%, t.sk.5% ir federālais un 5% provinces nodoklis. Krējums, siers, mazgāšanas līdzekļi, kosmētika - kopējā likme 15%. Saldumi, kafija, trauki, grāmatas, automašīnas, sadzīves tehnika - līdz 20%.

Un tikai dārgiem auto, jaunākā modeļa datortehnikai un citām ekskluzīvām precēm PVN var sasniegt līdz pat 40%. Jāpiebilst vēl arī tas, ka Kanādā uz ielām nesamērīgi dārgus auto redzēt neizdosies, kaut pieņemu, ka bagātu cilvēku un miljonāru tur ir krietni vairāk nekā Latvijā. Nav tieksmes uz ārišķīgām izpausmēm, respektīvi, arī bagāti cilvēki dzīvo saprātīgi un ļoti ikdienišķi, neafišējot savu turību.

Pozitīvā iezīme ir tā, ka patēriņa nodoklis ģimenes budžetā nav tik izjūtams, darbaspēka nodokļi ir augstāki, jo arī atalgojums attiecīgi ir nesalīdzināmi augstāks. Patēriņa nodokļa likmes ir līdzsvarotas tā, lai pirmās nepieciešamības preces cilvēki varētu iegādāties bez problēmām.

Savukārt Latvijas gadījumā man liekas ļoti nenopietni, samazinot PVN likmi tikai par 1%, cerēt, ka no tā mazināsies inflācija vai pieaugs iedzīvotāju pirktspēja. Nodokļu politikai ir jābūt saprātīgi salīdzsvarotai un vērstai uz vidusmēra patērētāja aizsardzību. Stipra valsts būs tikai tajā gadījumā, ja tā sastāvēs pārsvarā no labi nodrošināta vidusslāņa. Visiem zināma aksioma. Mums vidusslāņa kā tāda nav vispār. Apmēram 10% ir ļoti bagāti cilvēki, pārējie 90% - dzīvo zem nabadzības robežas.

Nezinu, kādiem vēl vārdiem to vajadzētu pateikt, lai to beidzot sadzirdētu arī likumdevēju institūcijās.

Vissvarīgākā Kanādas ekonomikas iezīme ir ļoti radikāla vietējo ražotāju un vietējā tirgus aizsardzība. Latvijā pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ attieksme šajos jautājumos ir absolūti pretēja. Sauklis „Piesaistīsim investīcijas!” ir kļuvis par tādu kā valdības ik rīta lūgšanu. Un, šī mērķa vadīti, esam jau izpārdevuši vai pusi no Latvijas teritorijas, un darbaspēks Latvijā par niecīgu un cilvēka necienīgu samaksu kalpo ārvalstu kapitālam. Latvietis kā bija vergs, tā arī paliek vergs, lai arī dzīvo it kā brīvā valstī, it kā savā etniskajā dzimtenē.

Kanādā vēroju pavisam citu ainu. Veikalu tīkli pieder pašiem kanādiešiem, bankas pieder kanādiešiem, restorāni pieder kanādiešiem. Tur nevienam pat prātā nenāk piesaistīt investīcijas no ārvalstīm, jo katram taču skaidrs, ka no ārvalstu kapitāla nav vērā ņemama ieguvuma ne valsts budžetam, ne ekonomikai, ne valsts iedzīvotājiem. Peļņa no tāda, investēta kapitāla aizplūst no valsts, nevis tiek ieguldīta kā jaunas investīcijas, kas radītu papildus darba vietas vai kopumā attīstītu ekonomiku.

Nav jau tā, ka Kanādā pilnīgi nebūtu Ķīnā ražotu preču, bet to īpatsvars salīdzinājumā ar vietējo ražotāju preču klāstu ir patiesi niecīgs. Citu valstu investori Kanādā tiek ielaisti tikai tādā gadījumā, ja patiešām spēj pierādīt, kādu labumu no tā gūs Kanādas ekonomika. Tā ir obligāta prasība - lai peļņa no investētā paliktu pašu valstī. Vietējo ražotāju aizsardzība ir viena no valsts prioritātēm, kas ir ārkārtīgi veicinājusi šīs valsts ekonomisko izaugsmi.

Neko jaunu jau nepateicu. Visiem zināmas ābeces patiesības. Nav skaidrs tikai viens - kad Latvijas politiķu elite beidzot apgūs šīs ābeces patiesības. Divdesmit gadu ilgs dažādu eksperimentu periods ir novedis valsti un tās pilsoņus dziļā krīzē. Laiks būtu sakārtot nodokļu likumdošanu - un ne tikai to - atbilstoši veselā saprāta principiem.

Šī stāsta morāle laikam būs tāda - gudrs cilvēks mācās arī no citu pieredzes, bet... ne tik gudrs - tikai no savējās. Vai arī - dzīvo jau, dzīvo gan, bet tā arī neiemācās pilnīgi neko. Ceru, ka tā tomēr nenotiks ar tiem ļaudīm, kurus tauta šoreiz ir deleģējusi pārstāvēt savas intereses Saeimā.

Seko mums