Profesionāli, akadēmiski vēsturnieki ir ievērojuši, ka Putins slikti zina vēsturi, putrojas pat elementāros faktos, bieži padarījis sevi par izsmieklu, eklektiski jaukdams padomju propagandas mītus, kļūdaini, nereti murgaini interpretēdams pseidovēsturiskas teorijas. Par to sāji smīkņā pat Krievijas vēsturnieki.
Šobrīd ir acīmredzams, ka viņš nav ņēmis vērā divas ļoti būtiskas 20. gadsimta mācības Krievijai. Abas bija liktenīgas - tās aizsāka Krievijas impērijas sabrukšanas procesus.
1904./1905. gada avantūristiskais karš pret Japānu un sekojošais zaudējums demoralizēja Krieviju, radīja tik smagas plaisas sabiedrībā, ka impērijas sabrukšanas procesi kļuva neapturami. Tas beidzās ar haosu un boļševiku apvērsumu, pat neskatoties uz to, ka Krievija Pirmajā pasaules karā pret Vāciju sākotnēji bija uzvarētāju nometnē.
Ārēji it kā stabilā, varenā cariskā impērija sabruka. Protams, ka Krievijas - Japānas karš gadsimta sākumā nebija vienīgais, bet noteikti bija viens no svarīgākajiem iemesliem sekojošam impērijas sabrukumam. Tas bija beigu sākums.
Līdzīgi var teikt par PSRS avantūru Afganistānā - 1979.-1989. gada karu. Tieši tāpat nevar teikt, ka tas bija vienīgais iemesls PSRS sabrukumam, bet pilnīgi noteikti bija ārkārtīgi traumatisks, ekonomiski satricinošs un ļoti lielā mērā veicināja Padomju impērijas sekojošo sabrukumu.
Atkal - tas bija beigu sākums.
Šobrīd uzsāktais karš kārtējo reizi ir tikpat slikti pārdomāts, tikpat mežonīgs, brutāls un balstīts murgainās teorijās. Atkal skaidri redzamas vecās kaites - impēriskā iedomība sajaukta ar korupciju un vadības haosu. Tas viss jau šobrīd - tikai mēnesi pēc agresijas sākuma radījis lielākus zaudējumus nekā Afganistānas karš desmitu gadu laikā.
Vēstures likumsakarības ir dzelžainas - šādas avantūras ir beigu sākums kārtējai Krievijas impērijai. Šoreiz putleriskajai.
Tagad pasaulei atliek lūgt Dievu, ka lieluma mānijas apmātais Putins neizlemj izdarīt pašnāvību, nospiežot sarkano pogu.