Divi “spēkavīru rekordi” gandrīz vienā laikā. Viens Ukrainā, otrs ASV
Egons Rusanovs, advokāts07.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc piektdien Krivijrihā Krievijas sarīkotā gaisa trieciena šobrīd jau gājuši bojā 10 bērnu. Tas esot “rekords”, kad šī kara laikā vienlaikus dzīvības zaudējuši tik daudz bērnu.
Tikpat gājuši bojā pieaugušo. Tas gan vairs nav rekords… Vēl cietuši 75 cilvēki. Arī tas vairs sen nav rekords…
Krievijas propagandas kanāli bija pārlaimīgi. Esot trāpīts NATO emisāru satikšanās vietai. Tiesa, neviens NATO “ģenerālis” vārdā pēc tam netika nosaukts. Un nekur par ģenerāļiem it kā nesēroja.
Ukraiņi gan nosauca šos “generāļus” – bojā gājušo bērnu vārdus. Un par šiem bērniem sēroja visur. Vismaz tur, kur vēl sastopams veselais saprāts.
Vienlaikus otrs “rekords” notika ASV. Padomājiet tikai! Ovečkins sasniedzis Grecka iemesto ripu rekordu NHL - 894 goli! Ārprāts! Kāds cilvēces sasniegums! Kāds atvieglojums visiem mums. Cik tas tagad nu uzlabos mūsu dzīves!
Sportam ar politiku taču nav nekāda sakara. Taču nez kāpēc atkal Krievijas propaganda līksmo – to taču varēja paveikt tikai “mūsu krievu spēkavīri”!
Bet labi. Tas jau propagandistu darbs – ciniski un pretīgi melot, no ziloņa taisot mušu, bet no mušas - ziloni. Pēc pasūtījuma un vajadzības.
Zīmīgāk gan ir tas, kā tika atzīmēts šis otrs “rekords”ASV.
“Daudzinternacionālie” komandas biedri (no valstīm, kuras pašas bažīgi raugās savā nākotnē un tādēļ visādos veidos palīdz Ukrainai) sirsnīgi un vētraini sveica savu komandas biedru - Putina uzticamības personu, kuru izgaismoja arēnas prožektori, kuram sajūsmināti uzgavilēja tūkstošiem alu sadzērušies un cīsiņus sarijušies kompleksu mākti fani. Pats Greckis (par ātru viņš aizgāja no hokeja!), gan ar paskābu ģīmi, nonāca ģērbtuvēs sveikt gaviļnieku.
Politkorektums. Jābūt prasmei atzīt “sakāvi”. Apsveikumi. Preses konference. Kņada. Uzbudinājums. Jubilāra ego triumfs.
Bizness. Tikai bizness. Pārdoti krekli ar 8. numuru, izpārdotas biļetes, kur “spēkavīrs” skaisti mēdz gūt vārtus. Un tā tālāk… Kā lai tādu padzen? Kā lai tādam nespiež roku? Kā lai tādam nesmaida un neuzgavilē? Zelta vistiņai. Tas nekas, ka sirdī “viņa prezidents” ir tas, ko no visas sirds ienīst visa civilizētā pasaule.
Bet kaut kur okeāna otrā malā morgā guļ 10 mazi “NATO ģenerāļi”. Un kāpēc gan ne? Viņi tādi arī ir. Viņi šobrīd iedvesmo turpināt cīņu, vairo spēku un nepiekāpību. Arī naidu. Ne bez tā. Un ne tikai to. Viņi atgādina arī to, ka moralitāte nozīmē nerokoties ar ikkatru, kas tevi izklaidēs vai nes materiālo labumu. Arī nesmaidīt nozīmē parādīt attieksmi un stāju.
Moralitāte nozīmē arī pienācīgas vietas ierādīšanu tiem, kuriem morāle ir sveša.
Divas pasaules. Divas plaknes, kurām nav lemts krustoties. Divi spēki, kuriem nav lemts vienoties. Nekad.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.