Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 

Būšana ES katru nedēļu izmaksā Lielbritānijai 350 miljonus mārciņu. Labāk novirzīsim tos veselības aprūpei, apgalvoja Boriss Džonsons, aģitējot par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Citu Eiropas valstu iedzīvotāji izmanto Lielbritāniju veselības tūrismam (vairāk nekā briti Eiropu), Turcija ar 76 miljoniem iedzīvotāju iestāsies Eiropas Savienībā un pārpludinās jau tā ar lētu darbaspēku un pabalstu meklētājiem pilno Lielbritāniju. Šādi apgalvojumi bija Leave kampaņas centrā, un tie visi bija meli. 

Izmantojot sociālo tīklu mikrotārgetēšanas stratēģijas, dažādi ļoti specifiski meli par to, kāpēc jābalso par izstāšanos, tika sagatavoti dažādām specifiskām auditorijām – tā, piemēram, Bangladešas ēdinātāju asociācijas 150 000 biedru ar speciālu kampaņu Save Your Curry Houses tika pārliecināti, ka, izstājoties no ES, viņiem būs vieglāk piesaistīt darbiniekus no Bangladešas un citām Āzijas valstīm, jo nevajadzēs prioritizēt darba meklētājus no Eiropas, kā arī tiks samazināts slieksnis minimālajai algai šiem potenciālajiem jaunajiem iebraucējiem no Āzijas. 

Pretējā puse savukārt apgalvoja, ka divas trešdaļas darba vietu Lielbritānijā ir atkarīgas no ES, un arī tas bija ne gluži korekti. 

Kad viena puse apvainoja pretējo melos, tā demonstrēja, ka melo tie otri, un viņiem arī bija taisnība. Saprast, kuram tad var ticēt, vairs nebija iespējams. Lai to nodrošinātu, tika izmantotas visas pieejamās tehnoloģijas, tajā skaitā sociālo tīklu roboti. The Guardian aprēķini liecināja, ka viena trešdaļa no visām Brexit tēmai veltītajiem tvītiem bija robotu veidoti, lielākā daļa par labu Leave pusei. 

Viens no dramatiskākajiem melu, puspatiesību, sagrozījumu, pārspīlējumu, tukšu solījumu un viltus ziņu plūdu efektiem bija tas, ka ikdienas mediju lietotājs vairs nespēj izsekot un saprast, kas ir patiesība un kas nav, kam var uzticēties un kam ne, līdz ar to emociju loma, kurai jebkuros apstākļos politiskajā izvēlē ir bijusi noteicoša loma, šajos apstākļos kļuva vēl jo vairāk nozīmīga. Vēlētājiem bija nevis jāizdara izvēle par to, kāda valsts attīstības stratēģija būtu labākā, ņemot vērā visiem zināmos faktus, bet gan jāizdara izvēle par to, kas vispār ir fakti, balstoties uz kuriem ir jāizdara izvēle.

Visu vēl vairāk sarežģīja sociālo tīklu platformu radītā fragmentācija, kurā atsevišķas grupas redz savus, tikai tām domātus vai tās interesējošu faktu komplektus un pat nenojauš par faktiem, kas tiek apspriesti citās grupās. Tas radikāli atšķiras no agrākām vēlēšanām, kurās vieni un tie paši sabiedriski nozīmīgi fakti un piedāvājumi tika debatēti nacionālā līmenī.

Protams, arī agrāk vēlēšanās katra puse atlasīja sev izdevīgākos faktus, kurus izcelt, un noklusēja sev neizdevīgos, kurus savukārt izcēla pretējā puse, taču nekad agrāk politiskajās debatēs nebija strīda par pašu izmantoto faktu patiesumu, bet gan tikai uz to pamata izdarītajiem secinājumu vai stratēģiju.

Tagad postpatiesības un viltus ziņu pasaulē tā vairs nebija, tagad faktus varēja arī izgudrot, patiesību samaisīt ar izgudrojumiem tādos kokteiļos, kuru sastāvdaļu atšifrēšana bija pa spēkam tikai profesionāļiem, un šis fenomens tiešām iezīmēja sākumu jaunai ērai, ko daudzi sāka dēvēt par postpatiesības pasauli. 

Viss, kas notika Lielbritānijā, bija pilnīgs nieks, salīdzinot ar to, kas norisinājās okeāna otrā pusē. 

Grūti ir pateikt, kad tieši viss sākās, taču jau pirms 2016. gada vēlēšanām tapa skaidrs, ka viltus ziņas ir jaudīgs ierocis manipulācijai ar sabiedrisko domu. Iespējams, par postpatiesības laikmeta dzimšanas brīdi var uzskatīt 2015. gada vasaru, kad Amerikas armija bija ieplānojusi vērienīgus  manevrus Teksasā ar nosaukumu Jade Helm.

Mācības bija paredzētas tajā skaitā netālu no tādām pilsētām kā Bastropa, kurās iedzīvotāju vairākums bija ļoti negatīvi noskaņots pret Obamas administrāciju. Sagadīšanās pēc šajā apkārtnē bija tikko slēgti arī vairāki lieli WalMart veikali. Sociālajos tīklos parādījās sazvērestības teorija par to, ka Obamas administrācija gatavojas ieviest karastāvokli daļā Teksasas, arestēt politiskos oponentus un ievietot tos nometnēs, kas tiks ierīkotas slēgtajos Walmart veikalos.

Baumas un viltus ziņas izplatījās tādos apmēros, ka vispirms Bastropas pilsētas vadība uzskatīja par nepieciešamu reaģēt un sarīkoja pilsētas hallē iedzīvotāju tikšanos ar armijas runas personu, kuram neizdevās pārliecināt ar pilsētniekiem pārpildīto zāli, ka šīs armijas mācības vispār nekādā veidā viņus neskars. Lai nomierinātu teksasiešus, nācās reaģēt pat štata gubernatoram, un šis bija pirmais zināmais gadījums, kad kaut kas, kas dzima kā visabsurdākā sazvērestības teorija, sociālajos tīklos ātri kļuva par nopietnu reakciju pieprasošu politiskās un sociālās dienaskārtības jautājumu.

Bijušais CIP un NSA direktors Maiks Heidens uzskata, ka šis bija arī pirmais mēģinājums, kurā Krievijas speciālie dienesti izmantoja sociālo tīklu robotus, dezinformācijas un viltus ziņu tehnoloģijas, kas uzrunāja galēji labēji un populistiski noskaņotās grupas pašā ASV, lai ietekmētu procesus Amerikā.

Pēc gada šīm tehnoloģijām jau bija būtiska loma vēlēšanu procesā. Hilarijas Klintones kampaņas vadītāja Džona Podestas epasti tika uzlauzti, to kopumā nevainīgais saturs nebija šķērslis, lai tiktu radītas visneticamākās sazvērestības teorijas, piemēram, tā dēvētā picageita, kas beidzās ar šaušanu populārā Vašingtonas picērijā Comet ping pong, kuras pagrabā demokrātiskās partijas vadība it kā turot un izvarojot nolaupītus bērnus: idiots vārdā Edgars Madisons Velšs bija noticējis šim stāstam līdz tādai pakāpei, ka paņēma AR-15 automātisko šauteni, koltu un nazi un devās atbrīvot demokrātu partijas pedofilu nolaupītos bērnus. Par laimi, viņš sašāva tikai darbinieku drēbju skapja durvis, taču ātrums, ar kādu no absurdas sociālo tīklu padibenēs dzimušas sazvērestības teorijas lietas bija eskalējušās līdz reālai šaušanai apmeklētāju pilnā picērijā, bija šokējošs.

Teorijas saistībā ar demokrātiskās partijas darbinieka, jauna puiša Seta Riča noslepkavošanu kļuva par vēl vienu būtisku politiskā procesa notikumu. Sociālajos tīklos parādījās apgalvojumi, ka viņš ir tas, kurš nozadzis un nopludinājis demokrātiskās partijas iekšējo e-pastu saraksti, un tagad partijas vadība, konkrēti Hilarija Klintone, ir tā, kura pasūtījusi viņa slepkavību un vainojama puiša nāvē.

Protams, tie, kuri patiesībā uzlauza un nozaga šos epastus, bija visnotaļ ieinteresēti šādā teorijā, un viņiem izdevās to attīstīt līdz pat nacionālo ziņu līmenim, tāpat kā teoriju par to, ka Baraks Obama nav dzimis ASV, viņa dzimšanas apliecība ir viltota, neviens skolnieks skolā, kurā it kā mācījies Baraks Obama, neatceras tur tādu Obamu, pat Obamas vecmāmiņa Kenijā ir apliecinājusi, ka Baraks piedzima Kenijā, viņa pati bija klāt dzemdībās. 

Tālāk jau vēl vienkāršāk. Pats Donalds Tramps izmantoja savā kampaņā tādu daudzumu nepatiesu apgalvojumu, kādu neviens nebija pieredzējis pirms tam. Amerikā ir vislielākie nodokļi pasaulē! Slepkavību skaits Amerikā ir lielākais 47 gadu laikā. Reālais bezdarbs ir starp 18-20%. Meksikas valdība noziedzniekus un izvarotājus speciāli sūta uz ASV kā nelegālos imigrantus. Nezinājāt? Jūs sakāt, ka tā nav patiesība, bet vai jūs zinājāt, ka lielāko daļu balto amerikāņu nogalina afroamerikāņi? Nelegālie imigranti ir noziedznieki un izvarotāji. Es uzbūvēšu sienu uz robežas ar Meksiku, un viņi vairs netiks pāri, un ziniet, kas par to samaksās? Meksika! Es uzbūvēšu sienu un par to samaksās Meksika! Es jums apsolu! Mana grāmata The art of the deal ir visu laiku vispārdotākā biznesa grāmata pasaulē. Es maksāju vairāk nodokļu, nekā man likums prasa. Republikāņu partijas vēsturē es esmu saņēmis visvairāk balsu priekšvēlēšanās. Es uzreiz pēc 11. septembra pats no savas kabatas apmaksāju 250 strādniekus, kas strādāja terorakta seku novēršanas darbos. Jūs zināt, ka saskaņā ar Irānas kodoloatbruņošanās līgumu, ja Izraēla uzbruktu Irānai, ASV būtu jākaro Irānas pusē? 

Šādi apgalvojumi Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā bira kā no pārpilnības raga, un nekas no tā nebija patiesība. 

Amerikā nav vislielākie nodokļi pasaulē, Trampa grāmata nav visu laiku lielākais dižpārdoklis starp biznesa grāmatām, lielāko daļu balto nenogalina afroamerikāņi, Meksika speciāli nesūta noziedzniekus uz Ameriku, un Tramps noteikti nevar būt tik stulbs, lai nesaprastu, ka Meksika nekad nemaksās ne par kādu sienu, tomēr tam visam nav nekādas nozīmes, jo emocijas, ko Tramps šādi izraisīja, bija patiesas, aizrāva un ļāva viņam pašam izskatīties enerģiskam un patiesam – patiesi ieinteresētam, patiesi apņēmīgam, patiesi kareivīgam un patiesam patriotam, neskatoties uz to, ka pat viņa atbalstītāji bija gatavi atzīt, ka šur un tur, šad tad Trampa teiktais nav faktoloģiski īsti precīzs. (Patiesībā jau nemaz nebija precīzs, vēl vairāk, – tie vienkārši bija meli.) 

Trampa gadījumā tā ir apzināta, viņam dabiska stratēģija, kuras aizsākumus viņš pats ieskicē jau ilgi pirms pievēršanās politikai savā 1987. gada grāmatā The art of the deal

“Cilvēki ne vienmēr domā par sevi kā par kaut ko lielu, tomēr viņi spēj būt sajūsmināti par tiem, kuri tā dara. Tas ir iemesls, kāpēc mazs pārspīlējums nekad nekaitēs. Cilvēkiem patīk ticēt, ka kaut kas ir lielākais, dižākais un visīpašākais – es saucu to par patiesu pārspīlējumu. Tā ir nevainīga pārspīlēšana, bet ļoti efektīva pārdošanas metode.”

Pirms vēl pievērsties politikai, Tramps zvanīja žurnālistiem, uzdodoties pats par savu preses sekretāru, un stāstīja melus par Donalda Trampa bagātību, veiksmi attiecībās ar sievietēm, plāniem un panākumiem. Patiesībā viņam pat nebija preses sekretāra. 

Iesaistoties politikā, šo melošanas un nevainīgo pārspīlējumu stratēģiju Tramps vienkārši paceļ augstākā līmenī. 

“Cilvēki varbūt saka, ka es meloju, bet viņi paši, izrādās, kļūdās,” Tramps saka intervijā Džordžam Stepanopulusam. “Un daudzas lietas, kuras es esmu teicis, patiesībā visas tās var būt kontroversiālas kādā brīdī, bet tās nav kontroversiālas beigās, jo cilvēki sāk teikt – ziniet, Trampam patiesībā ir taisnība.”

Protams, arī šis Trampa apgalvojums ir meli, taču tas nav svarīgi. 

Svarīgi ir tas, ka Tramps kā jebkurš veiksmīgs politiķis spēja panākt, ka pietiekami liela vēlētāju daļa identificējas ar viņu, saskata tieši viņā savu domu un sajūtu nesēju, saskata patiesu vēlmi, patiesu enerģiju šīs viņu domas un sajūtas realizēt dzīvē. Viņš spēj aizraut, pamodināt sabiedrībā cerību, iztēli un entuziasmu. Tiklīdz politiķim izdodas uztaustīt šo identifikācijas dzīslu, svarīgi ir tikai viens – neapstāties. Nepazaudēt kopīgā pamata sajūtu, degsmi un enerģiju, kas to uztur. 

Un Tramps neapstājas – 2018. gadā The Washington Post saskaitīja, ka ASV prezidents Tramps vidēji dienā piecpadsmit reizes nāk klajā ar kādu nepatiesu apgalvojumu. 7600 reizes pirmajos divos savas prezidentūras gados! Tie ir pilnīgi neticami un šokējoši skaitļi. Turklāt Tramps bez mazākās šaubu ēnas un vilcināšanās melo lietās, par kurām nevarētu būt ne mazāko šaubu, ka patiesība obligāti nāks gaismā. Piemēram, vizītē pie ASV karavīriem, kas dislocēti Irākā, viņš viņiem, acīs skatoties, stāsta, ka, tikai pateicoties viņam, šiem karavīriem pieaugs algas par vairāk nekā 10%. “Citi teica, lai ir divi procenti, citi teica, lai ir trīs, es teicu, nē, pieliksim 10, vairāk nekā 10,” teica Tramps. Patiesais pieaugums bija 2,6 procenti. 

Diezin vai pasaules vēsturē ir kāda cita persona, kas būtu pieķerts melos tik bieži kā Donalds Tramps. 

“.. lieli meli ir ticamāki un iedarbojas labāk nekā mazi meli, jo plašu masu prāti ir primitīvi vienkārši, viņi paši stāsta sev sīkus melus sīkās lietās visu laiku, bet viņiem pat prātā neienāk, ka kāds varētu sagrozīt lietas kolosāla izmēra nepatiesībās, jo viņi paši uz ko tādu nebūtu spējīgi. Pat, ja viņi uzzina faktus, kas pierāda, ka dzirdētais ir meli, viņi tik un tā atsakās tam ticēt, pieļaujot, ka droši vien ir vēl kāds cits izskaidrojums.“ 

Šis ir citāts no Ādolfs Hitlera 1925. gadā izdotās grāmatas Mein Kampf. Vai neizklausās pēc kāda no komentāriem pēc Donalda Trampa vai Leave uzvaras Brexit referendumā? 

Nodaļā par Otrā reiha sabrukuma cēloņiem šī tēze ir pasniegta autoram raksturīgajā antisemītiskā mērcē, un, ņemot vērā to, kā arī Hitlera pastrādātos noziegumus pret cilvēci, daudziem šķiet labāk viņu vispār neaiztikt, taču būsim atklāti – tikai bailes skatīties tai pašai patiesībai acīs liedz pamanīt, ka nav nekāda jauna 2016. gadā dzimuša postpatiesības fenomena. Donalds Tramps nav unikāls politiķis pasaules vēsturē. Ādolfs Hitlers ir sīki aprakstījis Donalda Trampa komunikācijas principus vēl pirms Trampa dzimšanas. 

Ādolfs Hitlers un Josifs Staļins ir divi asiņainākie divdesmitā gadsimta diktatori, ideāli ļaunuma, necilvēcības un netaisnības iemiesojumi, taču starp viņiem ir kāda liela atšķirība.

Ja Staļins nonāca pie varas, pateicoties viltībai un smalkām intrigām varas koridoros, tad Hitlers ieguva varu demokrātiskā ceļā, pateicoties tam laikam jauniem, agresīviem politiskā mārketinga instrumentiem. Hitlera vara nebalstījās tikai un vienīgi uz sabiedrībā radītām nāves bailēm, kuru uzturēšanai bija nepieciešami regulāri masu nāves sodi, veselu tautu deportācijas un gigantisku izmēru nāves nometnes, kā tas bija Staļina gadījumā, nē, Hitlers lielā mērā balstījās propagandā un spējā turēt gūstā savas nācijas prātus un sirdis.

Kā viņam tas izdevās? Ādolfa Hitlera grāmatā Mein Kampf ir divas nodaļas par propagandu. Hitlers pats propagandai piešķīra tik lielu nozīmi, ka uzskatīja, ka nevar to uzticēt nevienam citam, tāpēc viņš iecēla pats sevi par partijas propagandas direktoru. Hitlers acīmredzami ir iedziļinājies, apkopojis un analizējis propagandas pieredzi Eiropā pirms un pēc Pirmā pasaules kara un grāmatā sniedz savu izvērstu, cinisku instrukciju propagandas darbam. 

“Masu spējas uztvert ir ļoti ierobežotas un spējas saprast vājas. No otras puses, to spēja aizmirst ir lieliska. Šādu iemeslu dēļ propagandai ir jābūt reducētai uz dažām pašām būtiskākajām lietām, kuras jāpasniedz vienkāršu stereotipisku formulu ietērpā. Šie lozungi ir uzstājīgi jāatkārto tik ilgi, līdz pats pēdējais muļķis apjēdz ideju, kas tiek propagandēta. Ja šo principu aizmirst un ja tiek mēģināts runāt abstrakti un vispārīgi, tad propaganda kļūst neefektīva: sabiedrība nespēj saprast un paturēt prātā to, kas tiek šādi piedāvāts. Tāpēc, jo plašāku lauku aptver vēstījums, jo vairāk ir nepieciešams atrast tādu rīcības plānu, kurš ir psiholoģiski visefektīvākais.” 

Lasām tālāk. 

“Propagandas kopējam intelektuālajam līmenim ir jābūt tādam, kāds ir zemākais vidējais rādītājs tajā auditorijā, kuru ir iecerēts sasniegt. 

Kad ir jautājums par visas nācijas pakļaušanu propagandas ietekmei, kā tas ir kara gadījumā, tad nav iespējams pievērst par daudz uzmanības tam, lai izvairītos no augsta līmeņa vēstījumiem, kas paredz relatīvi augsta līmeņa inteliģenci sabiedrībā. Jo pieticīgāka zinātniskajā valodā būs propaganda, jo vairāk tā būs mērķēta ekskluzīvi sabiedrības noskaņojumā, jo izteiktāki būs tās panākumi. Šis ir vienīgais nosacījums propagandas vērtībai un nevis tas, vai tā šķiet pieņemama nelielai grupiņai intelektuāļu vai mākslas cilvēku.”

“Propagandas mākslu veido tikai un vienīgi spējas atrast tādu piemērotu psiholoģisku formu, kas pamodinās sabiedrības iztēli un uzrunās sirdis. 

Sabiedrības vairākuma raksturs ir tik sievišķīgs, ka tā darbību vada tikai sajūtas, nevis tīra prāta apsvērumi. Šīs sajūtas turklāt nav sarežgģītas, bet vienkāršas un melnbaltas, tām raksturīgas galējības – labs vai slikts, mīlu vai ienīstu, pareizi – nepareizi, patiesība – nepatiesība.”

Šo visu lasot, varētu šķist, ka Donalds Tramps ir studējis Hitlera pamācības un precīzi īstenojis tās dzīvē, lai kļūtu par ASV prezidentu, taču patiesībā viss ir vēl sliktāk. Es nedomāju, ka Donalds Tramps vai viņa kampaņas veidotāji apzināti sekotu Hitlera priekšrakstiem, nē, viņi kārtējo reizi atklāj to, kas ir fundamentāla patiesība un kas atkārtojas vēsturē atkal un atkal. Tādu vai citādu iemeslu dēļ sabiedrības cikliski pakļaujas līderiem, kas ar sabiedrību runā visprimitīvākajā iespējamajā veidā, apelējot vienīgi pie visseklākajām un primitīvākajām jūtām un instinktiem, pilnībā ignorējot patiesību, racionalitāti un jo īpaši kultūru. 

Hitlers neienīst tikai ebrejus, Hitlers ienīst visus, kas atšķirībā no viņa tiek uzņemti mākslas skolās un beidz tās. Viņš ienīst intelektuāļus vispār, kuri “skatās no augšas uz jebkuru bez vajadzīgajiem papīriem”. Izglītotie, Hitlers liek šo vārdu pēdiņās, augstāk vērtē jebkuru imbecilu, kurš piesedzas ar akadēmiskiem sertifikātiem, nekā spējīgu jaunu censoni bez šiem dārgajiem dokumentiem (tādu kā viņš – Ādolfs Hitlers). 

Tas ir tas pats establišments, kuru zākā Tramps. Izglītotie, kultūras skartie, intelektuāļi, mākslinieki, zinātnieki, Trampa gadījumā arī ģenerāļi un izlūkdienestu profesionāļi. 

Politikā nereti visneatlaidīgāk un niknāk uz varu raujas tieši šādi cilvēki, kuru dzinulis ir zems pašnovērtējums, mazvērtības komplekss, šaubas par savu intelektu, savas viduvējības un nenozīmīguma pārdzīvošana. Viņi sagaida, ka vara mainīs šo nožēlojamo situāciju pateicoties izmaiņām viņu sociālajā stāvoklī vai arī mainot viņus pašus. 

Un tas nav tikai personisks mazvērtības komplekss un nespēja komunicēt ar izglītotiem un zinošiem cilvēkiem, tā ir patiesa sajūta, kādu izjūt liela daļa sabiedrības, kas ir tāla no intelektuālās, kultūras, mediju elites ekspertu un augstākās ierēdniecības pasaules. Noriebušies šie pašapmierinātie gudrīši, kas vienmēr visu zina labāk. Apnicis viņos klausīties. Ko viņi ir pānākuši mums – vienkāršajai tautai, vai viņi vispār zina, kas ir darbs, ko nozīmē reāli kaut ko panākt, izdarīt, uzbūvēt, radīt – nē, viņi māk tikai citus pamācīt, apnikuši, mēs vairs viņos neklausīsimies, bet dosim varu kādam, kas dara un kas ir līdzīgs mums. Vēl vairāk – padarīsim šo eliti par ienaidnieku, sadosim viņiem kārtīgi. 

Korelāciju starp zemu pašvērtējumu un tiekšanos pēc varas pirmais akcentē jau Alfrēds Adlers un kopš tā laika tā politiskajā psiholoģijā ir daudz pētīta (skatīt, piemēram, Harold D. Laswell).

Nav brīnums, ka tieši šādi, zema pašvērtējuma nomocīti, viņuprāt, nepamatoti nenovērtēti indivīdi ļoti bieži lieliski spēj formulēt elišu aizmirsta, nepamanīta, nereti nicīgi apzīmētā un pazemotā “parastā” cilvēka rūgtumu, netaisnības un otršķirības sajūtu. Tieši šādi politiķi spēj vislabāk dot “parastajam” cilvēkam cerības uz gandarījumu vai atriebību, jo emocionāli viņiem ir daudz kopīga, pat neskatoties uz to, ka viens var būt miljardieris kā Tramps, bet otrs – viņa atbalstītājs celtnieks vai tālbraucējs šoferis. Patiesa, dziļa identifikācija kļūst iespējama un patiesas emocijas veļas kā no pārpilnības raga.

Šādi politiski līderi, kurus dzen uz priekšu zems pašnovērtējums un spēja aizraut lielus pūļus, vienmēr ir bijuši un vienmēr būs, un izrādās, ka viņi var pasūtīt visus intelektuāļus, ekspertus, profesorus, visa veida profesionāļus, ģenerāļus, un mākslas ļaudis dažas mājas tālāk vai vispār nogalināt, kā to darīja Staļins. Intelektuāļi, eksperti, profesionāļi traucē pat tad, ja klusē. Tikai tie, kas aktīvi pārmetas pretējā pusē un enerģiski slavē anti-intelektuālo līderi, var cerēt uz žēlastību. 

Bet jautājums paliek atklāts, vai sabiedrība ir tik stulba, kā Hitlers apraksta un Trampa panākumi demonstrē? Vai ir taisnība, ka “sabiedrības vairākuma raksturs ir tik sievišķīgs, ka tā darbību vada tikai sajūtas, nevis tīra prāta apsvērumi. Šīs sajūtas turklāt nav sarežģītas, bet vienkāršas un melnbaltas, tām raksturīgas galējības – labs vai slikts, mīlu vai ienīstu, pareizi – nepareizi, patiesība – nepatiesība”.

Vai Hitlera, Trampa un daudzu citu piemērs māca mums, ka veiksmīgām publiskām komunikācijām vēstījumu “kopējam intelektuālajam līmenim ir jābūt tādam, kāds ir zemākais vidējais rādītājs tajā auditorijā, kuru ir iecerēts sasniegt”? 

Turklāt ir svarīgi norādīt, ka tad, kad Ādolfs Hitlers savā Mein Kampf apraksta sabiedrības intelektuālās spējas un raksturu, viņš ar to domā paša tautu – vāciešus, kas Hitlera ideoloģijā bija izredzētā, āriskā, pasaules valdnieku rase. 

Es esmu pārliecināts, ka nav tā, ka, lai iegūtu varu, uzvarētu vēlēšanas, vajag tik vien gudrības kā visu laiku melot, blefot, pārspīlēt, solīt neizpildāmas lietas un gvelzt blēņas. Politiskā realitāte ir daudz komplicētāka, un uzvarai ir nepieciešamas pavisam citas īpašības un sastāvdaļas, kuras spēlē tik nozīmīgu lomu, ka reizēm pat patiesībai un meliem nav nekādas nozīmes. 

Piemēram, patiesa, nesamākslota, kaislīga, dominējošās emocijas formulēšana un vadīšana. Spēja dot cerību, aizraut, pamodināt snaudošos, radīt jaunu enerģiju. Politikā panākumi vienmēr ir emociju enerģija – tā var būt pozitīva, ceļoša, saliedējoša, vai, kā bieži redzam, ir iespējams atbrīvot to enerģiju, kuru līdz tam ierobežoja sociālās normas, politkorektums, pašcenzūra, sociāla vienošanās, ka ne tikai drīkst, bet vajag “saukt lietas savos vārdos”, un, kad šādi politiķi sāk “saukt lietas savos vārdos”, tie parasti izrādās populisma, naida un neiecietības vārdi, kas vienmēr uzrunā lielu daļu sabiedrības, un muļķu kuģis ne tikai attaisno savu nosaukumu, bet kļūst par patiesi nepatīkamu un nedrošu vietu. 

Kopš Brexit un Trampa prezidentūras daudz kas ir mainījies. Sociālie tīkli šodien ne tikai vēl vairāk ir kļuvuši par muļķības, idiotisma, viltus ziņu un konspirācijas teoriju multiplicētājiem un izplatītājiem, pazeminot gudrības, izglītības, kritiskas domāšanas prestižu līdz zemākajam līmenim kopš Gutenberga preses izgudrošanas, bet vienlaikus daudzi to lietotāji ir iemācījušies būt īpaši uzmanīgi pret faktiem un ziņām, iemācījušies būt kritiskāki un pievērš lielu uzmanību faktu pārbaudei, un jaunais vilnis ar mākslīgā intelekta un jaunāko satura veidošanas tehnoloģiju parādīšanās ar dziļajiem viltojumiem nāk brīdī, kad sabiedrība vai vismaz tās domātspējīgākā daļa jau ir daudz labāk sagatavota šiem jaunajiem izaicinājumiem. Vienlaikus daudziem sociālie tīkli sniedz nepieredzētas iespējas arī patiesas informācijas, kvalitatīvas analīzes iegūšanai un kvalitatīvu viedokļu apmaiņai, izbēgot no nepieciešamības paļauties tikai uz pamatstraumes mediju redaktoru godaprātu, profesionālismu, izglītību un intelektu, kā tas bija pirms sociālo tīklu pasaulē.

Domājošam, izglītotam cilvēkam nekad agrāk nav bijuši tik viegli pieejami tik dažādi avoti, viedokļi, argumenti un skatu punkti. No otras puses, visiem pārējiem nekad nav bijis tik viegli atrast sev līdzīgos, sajusties atbalstītiem, saprastiem, novērtētiem. Jebkuram neizglītotam muļķim ir parādījušās nekad nebijušas iespējas izpausties, justies pašpārliecinātam, varenam un neizjust ne vismazākos kompleksus par savu intelektuālo mazspēju. Katra muļķa viedoklim ir tāda pati vērtība kā jebkuram citam. Vai pat lielāka. Katram beidzot tiešām ir viena balss. Matroža viedoklis ir tikpat nozīmīgs, cik kapteiņa. Kapteiņa tikpat, cik pavāra. 

Platons, kā zināms, uzskatīja, ka tie ir filozofi, kuriem jāvada valsts, jo būtu taču nesaprātīgi uzticēt kuģa kapteiņa pienākumus sadzērušos matrožu baram, kurā nav neviena, kas jel ko saprastu no navigācijas un kuģa vadīšanas. Platona muļķu kuģa metafora ir, iespējams, pat slavenāka par viņa alas metaforu. 16. gadsimtā vācu teologa Sebastiana Branta satīriskais darbs ar nosaukumu “Muļķu kuģis”, turpinot Platona metaforu, izsmej tā laika Eiropas valdošo eliti un kļūst par vienu no pirmajiem dižpārdokļiem pasaulē. 

Lai vai kā, muļķu kuģu metaforas noturīgumā cauri gadsimtiem, šķiet, var saskatīt norādi uz universālu, visos laikmetos saprotamu problēmu. Sabiedrības vairākums ir neizglītots un intelektuāli neattīstīts – muļķi tajā nozīmē, ka viņi nespēj saprast, kas ir viņu pašu interesēs, un rīkoties saskaņā ar šīm savām interesēm. Toties viņu ir daudz, un tas dod viņiem spēku, kam izglītotais mazākums nevar pretoties. Tā ir traģiska situācija.

Viena no neizbēgamajām intelektuāli attīstīta, izglītota un domājoša cilvēka ciešanām – cīnīties ar idiotiem, jēgu pārdzērušajiem matrožiem, kuriem neviens netikums un grēks nav svešs. Cīnīties bezcerīgā cīņā vai bezspēcīgi noskatīties, kā viņi pārņem kuģa vadību un ar prieku un entuziasmu pakļauj briesmām un nožēlojamai eksistencei gan sevi, gan visus citus. 

Stjuarts Milss darbā „Domas par parlamentāro reformu” raksta, ka nav taču neviena, “kurš jautājumos, kas attiecas uz viņu pašu, negribētu uzticēt lietas kādam, kura zināšanas un prāta spējas ir lielākas nevis mazākas”. Paradokss ir tajā, ka, dzīvojot uz muļķu kuģa, mēs darām tieši to. 

Man gan Platona “Muļķu kuģa” metafora nešķiet īpaši piemērota mūsdienām. Mūsdienās skaidrāks, šķiet, būtu salīdzinājums ar lidmašīnu, kurā lēmumus par to, kā vadīt lidmašīnu, balsojot pieņem visi pasažieri, un kapteinis ir tikai viena balss šajā procesā. Lai vai kā, sociālo tīklu laikmets ir tiešām padarījis demokrātiju patiesi demokrātiskāku. Tas, ko Naoms Čomskis reiz sauca par Manufacturing consent, vairs nav iespējams. Šis laikmets ir beidzies, tagad mums patiešām ir demokrātija. 

Dodot cilvēcei vienu no izcilākajiem un spēcīgākajiem instrumentiem tās vēsturē – internetu, mēs esam iedevuši visspēcīgāko instrumentu arī visam sliktajam mūsos – naidam, meliem, muļķībai, aprobežotībai, neiecietībai. 21. gadsimta pirmajās desmitgadēs muļķība – gan tā, kas mūsos pašos, gan kolektīvā, gan individuālā, gan nevainīgā, gan postošā - ir ieguvusi savā rīcībā tādas tehnoloģijas un iespējas izpausties, kādas tai nekad vēsturē nav bijušas pieejamas.

Sociālie tīkli un jaunās komunikācijas tehnoloģijas iedrošina un izplata naidu, muļķību un melus ātrumos un apjomā, kādu cilvēce nekad iepriekš nav pazinusi, un rezultātā muļķība ir kļuvusi daudz drošāka, daudz agresīvāka, tā ir iznīcinājusi gudrības autoritāti un kļuvusi par mūsdienu lielāko sociālo, ekonomisko un politisko problēmu. Cēloni katrai atsevišķai problēmai un šķērsli katram risinājumam. Tik nozīmīgu, ka tā apdraud Rietumu civilizācijas pastāvēšanu.

Muļķībai līdzās un reizē ar to neizbēgami uzplaukst un atdzīvojas citas mūsu tumšākās stihijas – alkatība, skaudība un naids pret citādo, nežēlība un slēptās bailes. Tas vienmēr tā ir bijis, tomēr pirms interneta laikmetā Rietumu liberālās demokrātijas bija izveidojušas mehānismus, kā ierobežot šo stihiju izplatību.

Muļķības, neiecietības, naida izplatībai bija likti grūti pārvarami šķēršļi, tās nevarēja tikt televīzijā vai radio, avīzēs vai žurnālos, izdevniecībās, kino industrijā – tās visur uzdūrās uz durvju sargiem, kas neļāva tām nonākt masās un sasniegt miljoniem cilvēku. Un nekādu citu alternatīvu pamatstraumes medijiem nebija. Muļķībai, naidam, aprobežotībai nebija instrumentu, kā izplatīties un vairoties, augt un kļūt par vienu no leģitīmiem viedokļiem līdzās citiem.

Tā tas bija līdz brīdim, kad mēs izgudrojām internetu un sociālos tīklus. Tā nu ir sanācis, ka mēs esam izveidojuši pavisam jaunu komunikācijas vidi, kas iedrošina muļķību, asus viedokļus, polarizēšanos un nogalina gudrības autoritāti, apšauba visu un atņem gudrībai uzticamību. Padara demokrātiskās institūcijas neefektīvas. 

Vai demokrātija to spēs pārdzīvot? Vai mūsu Rietumu demokrātiski liberālā civilizācija to spēs pārdzīvot? Vai mēs piedzīvojam tās sabrukumu, tāpat kā tas ir noticis ar visām lielajām civilizācijām pirms mums? Domāju, ka nepārdzīvos, bet tas jau ir cits stāsts.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

FotoEs zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Lasīt visu...

21

No strupceļa uz atdzimšanu

FotoDraugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Lasīt visu...

21

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

FotoPēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Lasīt visu...