Draugiem – viss, ienaidniekiem – likums

Iveta Buiķe
29.01.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Tas, ka partija aizstāv savu biedru, ir saprotami. Arī tas, ka apsūdzētā un apsūdzētāju publiski paustie viedokļi atšķiras, nav nekas neparasts. Tomēr sabiedrības interesēs ir nodrošināt, lai Latvijā valdītu princips „Viena taisnība un viens likums visiem”. Atcerēsimies gadījumu, kad Saeima neļāva kratīt deputātu Šleseru. Toreiz sašutums sabiedrībā bija liels.

Kas ir mainījies, ka tagad deputāta mandāts kļūst par indulgenci? Tas ir aktuāls jautājums ne tikai JKP sakarā. Arī dažiem KPV LV deputātiem ir līdzīgas problēmas, un arī viņi vēlētos, lai Saeima deputātus neizdotu kriminālvajāšanai. Manuprāt, to nedrīkst pieļaut, un lēmums par neizdošanu, ja tāds tiks pieņemts, radīs bīstamu precedentu, apdraudot iepriekšminēto principu par vienu likumu visiem.

Atgādināšu, ka korupcijas, tirgošanās ar ietekmi ierobežošana Latvijai bija, ir, un tuvākajā laikā joprojām būs aktuāla. Tomēr mums, iespējams, nāksies pārvērtēt to, kas un kā šo ierobežošanu var, grib un spēj paveikt. Katrā ziņā no savas puses esmu vienmēr atbalstījusi tos politiskos spēkus, kuri uz sava karoga ir rakstījuši cīņu pret korupciju.

Kā radās šaubas par „jaunās politikas” nopietnajiem nolūkiem

Kā jau minēju – iesākumā atbalstīju partiju pilnībā, sekojot loģikai, ka ir jādod iespēja strādāt tiem, kuri vēlas stiprināt tiesiskumu. Tomēr ar laiku radās šaubas par partijas darbību. Iziešu hronoloģiski cauri tam, kā mainījās mani uzskati, iepazīstoties ar aizvien jauniem faktiem un liekot tos loģiskā ķēdītē. Esmu izmantojusi tikai un vienīgi publiski pieejamu informāciju. Lasiet un spriediet paši.

Pirmā neizpratne parādījās, kad lasīju partijas vadītāja Jāņa Bordāna ierakstu tviterī par to, ka Ansis Ataols Bērziņš esot trauksmes cēlājs un JKP, ja nāks pie varas, viņu no apcietinājuma atbrīvos. Diemžēl nekādā veidā nevaru pievienoties šim uzskatam, nedz arī apgalvojumam, ka Bērziņa kungs ir politiskais ieslodzītais. Kāpēc nevaru pievienoties? To izskaidroju portālā „Karakuda”. Tviterī vairākas reizes lūdzu bijušo tieslietu ministru, juristu J. Bordānu pamatot savu apgalvojumu, bet atbildi nesaņēmu.

Vēl lielāku neizpratni radīja JKP plāni apvienot visas tiesībsargājošās struktūras (KNAB, Valsts drošības dienestu, SAB) vienā kopējā organizācijā un pakļaut to Iekšlietu ministrijai. Tas nodotu iekšlietu ministra rokās neiedomājami lielu varu un atceltu varas dalīšanas principu, kurš ir demokrātijas balsts. Tādas apvienošanas bīstamība slēpjas tajā apstāklī, ka slepenajiem dienestiem ir atļauts apkopot daudz informācijas par katru no mums. Ja dienesti netiek sadalīti, tad praktiski visa valstī iegūtā operatīvās darbības un pretizlūkošanas informācija nonāk vienās rokās (kā tas bija PSRS). Tātad vienas partijas ministra rokās ir visa informācija – par kriminālo pasauli, imigrāciju, robežapsardzi, valsts pārvaldi un arī par citām partijām.

Toreiz arī neko neteicu, jo Latvijā kā Eiropas Savienības valstī tāda ideja nemaz nebūtu realizējama. Paldies Dievam, šajā ziņā sava teikšana ir arī Briselei. Latvijas un ES līgumi tādu variantu neatļauj, Eiropas Komisija sadotu mūsu „varoņiem” pa pirkstiem. Tāpēc nebija vērts celt trauksmi, tikai paturēt atmiņā šo faktu.

Tomēr tālākie notikumi pārspēja visu līdz šim pieredzēto un lika pārdomāt savu attieksmi pret šo politisko spēku, īpaši pret tās „spici” – J. Bordānu, J. Jurašu un J. Strīķi.

Dīvainā JKP un J. Juraša versija par kriminālvajāšanu

Domāju, ka daudzi Latvijā būs sekojuši notikumiem ap Saeimas deputāta un kādreizējā KNAB darbinieka J. Juraša deputāta imunitātes atcelšanu. Īsumā: sabiedrība ir satraukusies par to, ka prokuratūra un arī Valsts drošības dienests esot tik noziedzīgas struktūras, ka piesedzot kukuļdevējus un vajājot J. Jurašu, kurš cīnās par taisnību un pret korupciju valstī.

Nenoliedzot, ka pie mums ir problēmas šajā jomā, kā par to var pārliecināties vairākos avotos, piemēram, “Tradingeconomics” un “Business-anti-corruption”, tad izskatās, ka šobrīd esam situācijā, kad valdības partija diskreditē tiesu varu kopumā, gan dažus atzarus. Ģenerālprokuratūra nav Ēriks Kalnmeiers vien, tas ir vesels institūts, uz kuru tiek mesta šaubu ēna. Savukārt partijas paustā neuzticība tiesai ir pārāk spēcīgs apvainojums, lai to tā atstātu nekomentētu. Īpaši, ja JKP vadībā ir trīs personas ar juridisku izglītību un pieredzi tiesībsargājošās struktūrās.

Pie mums ir plaši izplatīts uzskats, ka neesot notiesāts neviens noziedznieks korupcijas un tirgošanās ar ietekmi jomā. Tas nav īsti pareizi. Vēl šobrīd tiesās atrodas vairākas lietas, notiesāti ir tiesneši (bijušais Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs Ziedonis Strazds, bijusī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Iveta Bērziņa), Jūrmalas mērs Juris Hlevickis. Juristi to zina. Rodas jautājums, kāpēc šādas sakāpinātas versijas izplata JKP vadība?

Vēl vairāk – gan J. Jurašs, gan JKP kā partija izplata apgalvojumus, ka J. Juraša presei nopludinātā informācija nav bijusi valsts noslēpums. Šai versijai notic sabiedrībā pazīstami viedokļu līderi un pat žurnāla „IR” žurnālisti un redakcija. Viņi dalās ar likuma „Par valsts noslēpumu” 5. pantu, kurā definēts, ka korupcija nevar būt valsts noslēpums. Protams, ka nevar, tāpat kā zādzība, slepkavība vai laupīšana nevar būt valsts noslēpums. Tomēr ir viens liels BET. Noziegumu atklāšanā un izmeklēšanā tiek pielietotas operatīvās darbības metodes. Tālāk seko kriminālprocess. Likums nosaka, ka operatīvās darbības pasākumu organizācija, metodika un taktika ir valsts noslēpums.

Tas taču ir loģiski. Ja operatīvās darbības informācija tiek izpausta, tad lietu vairs nav iespējams izmeklēt, jo noziedzniekam kļūst skaidrs, ka viņa nodomi ir zināmi izmeklētājiem un viņam seko. Zūd operatīvās darbības jēga.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka Juris Jurašs informāciju par šo kukuli noformēja kā slepenu ziņojumu no avota A vai sava aģenta B un ielaida KNAB slepenajā lietvedībā. Tādā veidā viņš šo informāciju padarīja par valsts noslēpumu. Vēlāk šis slepenais ziņojums bija par pamatu izstrādes lietai. Tas nekur netiek noliegts, ka J. Jurašs pats šim ziņojumam piešķīra valsts noslēpuma statusu, to noformējot atbilstoši likuma un Ministru kabineta noteikumu prasībām, uzliekot grifu un reģistrējot slepenajā lietvedībā.

Katrā ziņā arī šeit informācija ir pretrunīga. Savukārt partija nekritiski ieņem sava līdera aizstāvēšanas pozīciju, nepieļaujot, ka patiesība būtu jānoskaidro tiesas ceļā. Rezultātā tiek grauta tiesas varas autoritāte viena cilvēka privāto interešu dēļ. Vai tā nav pārāk dārga cena?

Iekšējas loģikas trūkums

Pēc publikācijas žurnālā „IR“ sāku nopietnāk pētīt šo jautājumu. Izskatījās, ka J. Juraša izplatītajai versijai trūkst iekšējās loģikas. Kāpēc bija jāraksta iesniegums Jaroslavam Streļčenokam, ja pats J. Jurašs varēja izmeklēt šo lietu? Viņam nebija vajadzīga priekšnieka atļauja. Turklāt J. Jurašam neviens miljonu neiedeva, noziegums nenotika, korupcijas nebija. Tad par ko ir skaļie paziņojumi, ka praktiski visas tiesībsargājošās struktūras „piesedz kukuļdevējus”? Kādus? Ja jau līdz kukuļdošanai lieta nenonāca un nav pat zināms, vai nodoms dot kukuli vispār pastāvēja. Protams, kriminālatbildība pienākas arī par kukuļa piedāvāšanu, tomēr šajā gadījumā nav skaidrs, vai piedāvājums patiešām bija, jebšu bija tikai kādas sarunas par to, ka kāds gribētu kaut ko piedāvāt.

Turklāt tas kukulis arī ir tāda dīvaina lieta. J. Jurašs apgalvo, ka tas piedāvāts, lai viņš pārkvalificētu lietu no kukuļošanas uz tirgošanos ar ietekmi. Krimināllietu pret Magoni izmeklēja konkrēts izmeklētājs, un nav skaidrs, kā Operatīvo izstāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs (kurš nebija pat ne Izmeklēšanas nodaļas vadītājs) varētu mainīt nozieguma kvalifikāciju. Turklāt – vai tad prokuratūra lietu pēcāk nevarēja pārkvalificēt savādāk? Protams, ka varēja. Tad kāda jēga no kukuļa? Iespējamo noziedznieku motivācija un notikumu gaita, kā to atstāsta J. Jurašs un atbalsta JKP, nesaliekas loģiskā virtenē.

Ir vēl viena lieta, kas paliek ārpus sabiedrības uzmanības. Satraukumā par politisku izrēķināšanos ar Saeimas deputātu ir aizmirsts, ka kriminālprocess pret J. Jurašu bija uzsākts, kad viņš vēl strādāja KNAB un neviens mūsu valstī, iespējams, ieskaitot viņu pašu, nezināja, ka viņš ies politikā. Ja cilvēks piedalās Saeimas vēlēšanās, zinot, ka pret viņu ir kriminālprocess, grūti atrast citu skaidrojumu, ka ir cerības uz imunitāti, nevis taisnīgu tiesu. Tas gan neiet kopā ar “bezkompromisa tiesiskumu”, par kuru kā partija iestājas JKP. Kā lai te neatceras Māra Zandera pirms vēlēšanām uzdoto jautājumu: „Patiesībā svarīgāks par ievēlēto deputātu komunikācijas ar vēlētājiem jautājumu ir jautājums, kā tautas priekšstāvis ir izķeksējams no krēsla laukā.”

Šie un citi jautājumi, arī dažāda papildu informācija lika man ritināt notikumu gaitu atpakaļ un palūkoties, vai kāda cita versija notiekošo neizskaidro labāk. Arī internets piedāvā plašas iespējas pasekot, kā notikumi attīstījušies vēl pirms un ap šīs kukuļošanas lietas laiku. Tā man radās atšķirīga versija par šo gadījumu. Uzsveru – tālāk izklāstītais, protams, ir tikai versija – tā ir loģiska, bet apgalvot, ka tā ir patiesība, nevar. Tie ir loģiski savirknēti publiski pieejami fakti, kuri izraisa jautājumus par J. Juraša izplatīto skaidrojumu.

Versija par iespējamo notikumu gaitu

Ir plaši zināms fakts, ka J. Jurašam un J. Strīķei, strādājot KNAB, bija konflikts ar biroja vadītāju J. Streļčenoku. Internets ir pilns ar dažādu informāciju par šo konfliktu un tā izpausmēm. Tajā skaitā arī par atlaišanu no darba un tiesas procesiem par atjaunošanu amatā, kuros uzvarēja darbinieki. Vai tiešām KNAB vadītājs ir tik nekompetents, ka nesaprot, kā var un kā nevar atlaist darbinieku? Iespējams.

Tomēr te ir viena sīka, bet būtiska nianse – J. Streļčenoks vērsās pret viņiem kā pret dienestā esošiem darbiniekiem. Tomēr viņa lēmumi tika pārsūdzēti nevis administratīvajā tiesā, kura vērtētu lietu pēc būtības, bet gan parastajā tiesā, kura vērtē pēc formāliem kritērijiem. Starp citu, vēlāk šis „caurums” likumā tika aizlāpīts. KNAB likumu izmainīja, grozot un skaidri nosakot dienesta attiecības, priekšnieka lēmumu pārsūdzēšanu administratīvajā tiesā un priekšnieka atlaišanas garantijas.

Tagad rodas jautājums – varbūt J. Strīķe un J. Jurašs speciāli izprovocēja KNAB vadītāju uz sodiem, zinot, ka varēs tiesāties parastajā tiesā? Tas, ka rezultātā tika paralizēts KNAB darbs un grauts biroja prestižs, bija šīs situācijas blakne. Pilnīgi pieļauju, ka tas varbūt nebija viņu rīcības iemesls, bet rezultātā korupcijas apkarošana valstī bija apgrūtināta. Protams, šis neizskaidro pilnīgi visas KNAB grūtības, bet vienu daļu to daļu gan. Kas savukārt, rada jautājumu par J. Strīķes un J. Juraša nopelniem korupcijas apkarošanā.

Kas notiek tālāk? Tālāk pagriezās šī kukuļa lieta. Vai varētu būt tā, ka kādā brīdī J. Jurašs saprata, ka no korupcijas šeit nekas nerealizēsies, nebūs kukuļa. Te, iespējams, radās ideja nošaut divus zaķus uzreiz – pagriezt šo situāciju tā, lai ciestu J. Streļčenoks, bet pats J. Jurašs, tā teikt, parādītos sabiedrībai „viss baltā” – es esmu godīgs, atsakos no kukuļa, bet KNAB vadītājs ir nelietis, piesedz korumpantus.

Tam labi noder vēršanās pie preses, konkrēti žurnāla „IR” 2016. gada vasarā, apgalvojot, ka KNAB vadība piesedz kukuļošanas lietu. Žurnālisti viņa pasniegtajai versijai noticēja. Pats galvenais jautājums J. Jurašam uzdots netika – jautājums, ko tad J. Jurašam vajadzēja no priekšnieka? Neko taču! Atļauju viņam nevajadzēja. Ja tā – tad ņem lietu un strādā! Tas nebija nekas principiāli jauns, tieši tādā veidā savā laikā apcietināja bijušo „Rudens aptieku” tīkla īpašnieku Vladimiru Labazņikovu, kurš viņam reāli deva naudu.

Atbilde uz šo – „Jackpot” – jautājumu ir aktuāla vēl šodien: „Juraša kungs, ko tieši Jums vajadzēja no priekšnieka un ko viņš nedarīja?” Neesmu redzējusi nevienu daudzmaz apmierinošu atbildi uz šo jautājumu.

Jurašs par „kukuļa piedāvāšanas sarunu” rakstīja operatīvo ziņojumu, uz kura pamata ierosina operatīvās izstrādes lietu. Izstrādes lieta bija vajadzīga, lai būtu pamats noklausīties telefonus, veikt operatīvo eksperimentu (t. i. izprovocēt noziedzniekus uz kukuļa došanu un tad aizturēt pie šīs darbības un tālāk sākt kriminālprocesu), utt.

Tātad jautāju vēlreiz – ko J. Jurašs centās sasniegt ar informācijas nopludināšanu? Pēc informācijas publicēšanas taču visa operatīvā lieta izjuka, sagatavošanas darbības kļuva veltas un lietas turpināšana bezjēdzīga. Piedodiet, bet krimināllietas izjaukšana izskatās pēc kliedzoša pārkāpuma, jo izstrādes lieta ir slepena! Uzskatu, ka to J. Jurašs nevarēja nesaprast. Vienīgi laikam bija piemirsis, ka pats klasificēja lietu kā valsts noslēpumu.

Visiem tiem, kuri vēl joprojām domā, ka eksistē kādas ietekmīgas personas un veselas struktūras, kuras „piesedz korumpantus” un vajā trauksmes cēlāju, lūdzu uzdot sev jautājumu – vai vispār bija kukuļdošana? Vietā Gorkija romānā uzdotais jautājums: „А был ли мальчик??” (Vai bija puisītis?), ar kuru mēdz apzīmēt šaubas par apspriežamās lietas eksistenci. Tāpat arī šajā konkrētajā gadījumā pašas kukuļošanas, kā jau norādīju iepriekš, nebija. Ja kukulis būtu dots un neviens par to nav apcietināts, tad vispār J. Jurašs noteikti būtu jātiesā. Tad par ko ir šis tracis?

Šajā kontekstā pat Askolda Kļaviņa „skandāls”, kurš lielu publicitāti ieguva, pateicoties JKP, gūst pavisam citu nozīmi. Rodas jautājums, vai tas netika vienkārši izmantots, lai tālāk diskreditētu KNAB un uzturētu stāstu par korupcijas pārņemtu valsti? Korupcija, protams, pastāv, noziedzība arī, bet varbūt ne tādā apjomā un ne tādā veidā, kā mums stāsta? Ja A. Kļaviņu notiesāja, ko tad deva šī „noplūde”? Vai tā vispār bija? KNAB pieprasīja Saeimai A. Kļaviņa degvielas dokumentus. Vai ar to nepietika, lai kāds pabrīdinātu? Tajā brīdī, kad Jēkabs Straume esot brīdinājis Māri Kučinski, viss jau bija dokumentēts. Kāda jēga riskēt un brīdināt? Varbūt kāds var dot šim stāstam kādu loģisku izskaidrojumu, kuru es, iespējams, vienkārši neredzu.

Kāpēc ir svarīgi šobrīd tik detalizēti pētīt šo situāciju?

Tāpēc, ka tas patiešām ir ļoti svarīgi. Mums ir svarīgi izprast, kas ir politiskais spēks, kurš uz sava karoga ir uzrakstījis cīņu ar korupciju, bet savās darbībās un paziņojumos rada neizpratni par to, cik nopietni viņi pieiet tiesiskumam un taisnībai. Būsim godīgi – partijas tēls lielā mērā ir uzbūvēts kā argumentu izmantojot J. Juraša un J. Strīķes cīņu ar „tumsas spēkiem”. Kā notiekošais ar J. Jurašu ietekmēs partijas reputāciju? Kas tad paliek pāri, ar ko lepoties vēlētāju acīs? Vai tas nav pietiekošs iemesls, lai tik neatlaidīgi locītu sabiedrības prātus? Neskatoties ne uz ko.

Tagad rodas nopietns jautājums arī par J. Bordāna lomu šajā procesā. Cilvēki var neorientēties izmeklēšanas lietās, arī žurnālisti nē, bet J. Bordāns kā jurists un bijušais Tieslietu ministrs taču to visu saprot?! Kāpēc viņš turpina piedalīties šajā spēlē ar patiesību?

Tomēr pats galvenais ir fakts, ka šobrīd Saeima stāv nopietnas izšķiršanās priekšā – ļaut vai neļaut likumā noteiktā kārtībā pārbaudīt deputāta J. Juraša vainu. Ja deputāta imunitāte liegs pārbaudīt tiesā šo gadījumu, tad tiesiskums Latvijā būs atsviests kilometru atpakaļ. Jautājums ir pavisam vienkāršs – ja J. Jurašs nav vainīgs, tad kāpēc to neļaut izlemt tiesai – tā noņemot šaubu ēnu? Ja viņš ir vainīgs, tad kāpēc partija viņu cenšas pasargāt no nonākšanas tiesas priekšā?

Uzsveru vēlreiz – problēmas tiesībsargājošajos dienestos ir, tas pat nav nekas īpašs un tikai Latvijai raksturīgs. Slikti ir tad, ja tas paliek par politisko tēmu un ticības jautājumu. Ja J. Juraša vaina vai nevainīgums netiks pierādīts tiesā, tad valstī sāksies principiāli jauna ēra – kad par augsta ranga amatpersonas vainu spriedumu pieņem viņa partijas biedri, sabiedrības viedokļu līderi un žurnālisti. Ja valdošais viedoklis ir amatpersonai labvēlīgs, tad deputāta imunitāte viņu pasargās no tālākas izmeklēšanas. Vai jums tas šķiet pieņemami? Man nē.

Man nav šaubu, ka Jaunajā konservatīvajā partijā ir daudz patiešām godīgu biedru ar aktīvu pilsonisko stāju un vēlmi darboties Latvijas labā. Tas, ko rakstu, nav automātiski jāattiecina uz visu partiju vai jāattur cilvēki no stāšanās tajā. Tieši, otrādi – plašu sabiedrības slāņu iesaistīšanās jebkurā partijā padara mazāk iespējamas dažu cilvēku manipulācijas ar to. Katrā ziņā JKP kā politiskais spēks nekādā gadījumā nav norakstāms vai atbīdāms no varas. Partijā bez J. Juraša ir daudz spēcīgu politiķu, kuri uz izmeklēšanas laiku var stāties viņa vietā. Patiesības noskaidrošana ir svarīgāka – ja partija nāk ar uzstādījumu, ka tā ir labāka par citiem politiskiem spēkiem, tad, lūdzu, esiet labāki un izvēlieties tiesisku risinājumu šai problēmai.

Pārpublicēts no ivetabuike.wordpress.com

Seko mums