Drošības dienesti klusē par telefonu izspiegošanas programmas “Pegasus” iegādi, romānā „Nāve” tā pieminēta kā noticis fakts
PIETIEK10.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Virkne pasaules un arī Eiropas valstu ir iegādājušās Izraēlā izstrādāto mobilo telefonu izspiegošanas programmu „Pegasus”, un, lai gan Latvijas valsts drošības iestādes klusē par to, vai arī tās ir nopirkušas šīs programmas izmantošanas tiesības, jaunajā romānā „Nāve” („Bailes – 4”) par to tiek runāts par kā jau notikušu faktu. Pietiek šodien publicē jaunā romāna fragmentu, kurā par šo tēmu komunicē divas „caurcaurēm izdomātas personas” - Satversmes apsardzības biroja direktors Jānis Mīzītis un „visas tautas prezidents” Egils Melits, kuram ļoti interesē noskaidrot, ko tieši viņa sakarā plāno okšķeris Atis Āpsis. Tāpat publicējam arī izteiksmīgās oficiālās atbildes, ko sniegušas trīs valsts drošības iestādes un arī Valsts kanceleja.
Fragments no jaunā romāna „Nāve”:
„No tīri profesionālā viedokļa vispārsteidzošākais bija tas, ka Egils Melits nez no kurienes bija diezgan precīzi apzinājis iespējas, ko Satversmes apsardzības birojam nodrošināja no Izraēlas kompānijas par iespaidīgiem līdzekļiem – kuri, protams, bija trīskārši apslēpti ar biroju absolūti nesaistītu iestāžu valsts finansējumā – iegādātās programmas “Pegasus” izmantošana.
Nauda bija ieguldīta ļoti pamatoti un efektīvi – “Pegasus” bija brīnišķīga un vienreizēja manta. No specdienestu un citu ieinteresētu struktūru viedokļa noteikti. Līdz šim bija tā: ja cilvēks bija kaut cik tehnoloģijas pārzinošs mobilā tālruņa lietotājs, tad, saņemot īsziņu, e-pastu vai ko tamlīdzīgu, kurā tika lūgts piešķirt programmatūras daļai piekļuvi viņa adrešu grāmatai vai e-pastam vai kaut ko vienkārši noklikšķināt, viņš, protams, ļauni nosmīkņāja un attiecīgo ziņu ielidināja miskastē.
Vārdu sakot, ja cilvēks pats neatvēra savas elektroniskās ierīces un pirmām kārtām jau telefona “durvis” spiegprogrammai, nekas slikts viņam gandrīz garantēti nenotika. “Pegasus” brīnums un vienreizība slēpās tajā, ka, interesentiem izmantojot šo programmu, telefona lietotājs nekādas durvis vispār nepamanīja.
Mīzītis pats nebija nekāds tehnoloģiju cilvēks, bet biroja speciālisti bija mēģinājuši “Pegasus” darbības principu izklāstīt iespējami vienkārši – un viņam šķita, ka ir sapratis. Jebkura elektroniska sazināšanās – vienalga, zvans, e-pasts, īsziņa vai kas cits – nebija iespējams bez tā saucamā “digitālā rokasspiediena”. Vienai ierīcei kaut kādā veidā vienmēr bija jāsazinās ar otru ierīci. Tad nu, izveidojoties divu telefonu vai kādu citu elektronisko iekārtu savienojumam, automātiski radās datu saite – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai otra persona “pacēla klausuli” vai ne. Šo saiti tad arī izmantoja tā sauktā “programmatūra ar nulles klikšķi”.
Vecajos laikos bija tā – ja cilvēks neatbildēja uz zvanu vai kaut ko neieklikšķināja, nekas slikts nenotika. Ar jauno brīnumprogrammu nekādu atbildēšanu vai klikšķināšanu nevajadzēja – pietika ar to, ka programmas sūtītāja ierīce sazinājās ar drošības vai kādai citai iestādei interesējošās personas telefonu, lai “Pegasus” ielīstu šajā telefonā, tajā labi noslēptos un, protams, nekavējoties ķertos pie darba.
Darbs – tā jau bija klasika. “Pegasus” ne tikai spēja savākt visus iespējamos datus kas atradās inficētajā telefona aparātā, bet arī ierakstīt apkārt notiekošās sarunas, uzņemt videoklipus, ja vajadzēja, arī sabildēt ekrānuzņēmumus un, protams, to visu aizsūtīt telefona jaunajam “īstajam saimniekam”.
Nebija vajadzīgas nekādas slēptās novērošanas, nekādas attālinātās ierakstu ierīces, kam visām būtu nepieciešams pastāvīgs elektrības avots, – šeit telefona īpašnieks, pats to nenojaušot, nodrošināja, tā sacīt, pilnu servisu. Vienīgā nosacītā nelaime – sasodītie ebreji vienmēr bija un palika ebreji, tā ka programmas izmantošana bija nešķīsti dārga. Nācās maksāt par katru “pārņemto” telefonu atsevišķi, tā ka summas ātri vien saskrēja tādas, ka nodokļu maksātāji to noteikti nesaprastu. Protams, ja kāds sadomātu viņiem tās atklāt…
Skaidra lieta, šīs programmas iegāde bija visaugstākās pakāpes valsts noslēpums, un tas, ka prezidentam šāda augstākā līmeņa noslēpuma pielaide bija, vēl nenozīmēja, ka valsts drošības dienesti nekavējoties metās viņam izklāstīt visu, ko tie zināja. Tieši otrādi, tajos valdīja veselīga nostāja – jo mazāk valsts noslēpumu politiķi zināja, jo labāk gan noslēpumiem, gan pašiem politiķiem un viņu sirdsmieram, gan, protams, arī dienestiem. Tāpēc kādreizējā acīgā prokurora smadzenēs automātiski ierakstījās maza piezīmīte – jāmēģina saprast ķēdīti, pa kuru šādas ziņas bija nonākušas pie Melita.
Tas, protams, varēja pagaidīt. Vajadzēja censties ar kaut cik ticamu ieinteresētību un pretimnākšanu uzklausīt prezidenta vēlmi, kura, jau atkal atmetot visu liriku, bija gauži vienkārša – Melits faktiski tiešā tekstā, bez kādiem aplinkiem pieprasīja izdarīt visu iespējamo, lai noskaidrotu pilnīgi visu, par ko sarakstās un sarunājas, kur dodas, ar ko tiekas un, pats galvenais, ko raksta un plāno okšķeris, vārdā Atis Āpsis…”
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
