Durvis vērs zemzemes ekspedīcija “Kolaboracionisms un kolaboracionisti”
PIETIEK08.11.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Dažreiz tiek mēģināts teikt, ka mēs visi kolaborējām. Mēs jau dzīvojām šeit. Kaut kādā mērā piedalījāmies. Šeit jāsaka skaidri un gaiši – nē,” – tā 2014. gadā raidījumā “Virtuves saruna” par padomju okupācijas kolaboracionisma un kolaboracionistu sērgu un centieniem par kolaboracionistiem atzīt visus okupācijas laiku Latvijas iedzīvotājus paziņoja toreizējais Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits.
Ir pagājuši desmit gadi, taču Latvija nav spērusi ne soli attīrīšanās virzienā. Tieši pretēji: bijušie okupācijas varas kolaboracionisti ir ne tikai saindējuši valsts pārvaldi, tiesu un tiesībsargāšanas iestādes, bet arī izperējuši jaunu sarkano sērgu – marksistiski progresīvos “liberāļus”, kuri roku rokā ar vakardienas kolaboracionistiem apdraud pašus Latvijas valsts un nācijas pamatus.
Melu dvinga kļūst tikai biezāka: neatkarīgās Latvijas tiesa nospriež, ka melns ir balts un ka asiņaina okupācijas varas tiesneša un kaismīga komunista nosaukšana par okupācijas varas kolaborantu esot uzskatāma par noziegumu – vajāšanu un neslavas celšanu, un šo korupto spriedumu vienbalsīgi un jūsmīgi atbalsta visi no nodokļu maksātāju kabatas finansētie valsts mediji.
“Kādā pseidorealitātē mēs, latvieši, dzīvojam? Bija okupācija, bet nav okupantu, bija čeka, bet nav čekas ziņotāju, bija kolaborācija, bet nav kolaborantu, bija koloniālisms, bet nav kolonistu... Kā iespējami tādas pakāpes publiskie meli?” – šie publicistes Liānas Langas vārdi ir jaunās zemzemes ekspedīcijas “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” moto.
Ogrē, Indrānu ielā, savulaik atradās viena no okupētajā “padomju Latvijā” lielākajām pazemes patvertnēm, kas bija domāta visai dzelzceļa vadībai kodolkara gadījumā.
Nu šī patvertne ver savas smagās dzelzs durvis zemzemes ekspedīcijai “Kolaboracionisms un kolaboracionisti”, kura tapusi Ogres novada pašvaldības sadarbībā ar Lato Lapsu un, kā būsiet pamanījuši, bijušo okupācijas varas kolaboracionistu ienaidu un to kontrolēto valsts mediju rīkotu nomelnošanas kampaņu piedzīvojusi jau pirms oficiālās atklāšanas.
Šim ienaidam un panikai ir pamats – neko TĀDU jūs vēl nebūsiet ne redzējuši, ne piedzīvojuši. Zemzemes ekspedīcija “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” unikālos, gadu desmitiem ilgi no parastiem cilvēkiem slēptos dokumentos, kurus daudzi vēlētos bez pēdām iznīcināt un padarīt par nebijušiem, rāda padomju okupācijas varas kolaboracionistu patieso viepli.
Turklāt šī tiešām ir ekspedīcija, nevis kāda parasta izstāde – te visu drīkst, var un pat vajag pataustīt, apčamdīt un izšķirstīt. Pataustāmā, apčamdāmā un izšķirstāmā pietiks – gan veselas trīs VDK “stukaču” kartotēkas, lai nevienam apmeklētājam nebūtu jāstāv rindā, gan neskaitāmas mapes ar reizēm pat līdz sāpēm labi zināmu okupācijas varas kolaboracionistu nomenklatūras lietām un no sabiedrības slēptiem dokumentiem, gan pavisam īsts “stūra mājas” telefons, no kura piezvanīt radiem, draugiem un paziņām.
“Katrai lietai pasaulē ir savi iedvesmas avoti, un gan apmeklētāji, gan okupācijas varas kolaboracionisti vislielāko paldies par “Kolaboracionisma un kolaboracionistu” izveidi var teikt divām personām,” saka zemzemes ekspedīcijas autors Lato Lapsa. “Tie ir bijušais padomju “tautas tiesnesis”, kaismīgais komunists Romualds Vonsovičs un Jura Stukāna prokuratūras pārstāvis Kaspars Andruškins, kuri slavenajā grāmatas “Kolaborants” prāvā ar putām uz lūpām kā vienu no galvenajām “nozieguma” pazīmēm minēja to, ka grāmatā uzmanība tiekot pievērsta tikai vienam konkrētam okupācijas varas pakalpiņam. Nu viņu viedoklis un vēlmes ir ņemti vērā.”
Ļoti iespējams, ka viens no zemzemes ekspedīcijas “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” sasniegtajiem rezultātiem gan būs tāds, ka tās autors Lato Lapsa tiks vēl pie dažiem kriminālprocesiem par neslavas celšanu okupācijas varas kolaboracionistiem, kurus mūslaiku Latvijā ir aizliegts dēvēt par okupācijas varas kolaboracionistiem.
Taču nav cita veida, kā beidzot sākt publisku, skaļu un atklātu diskusiju par to, kāpēc neatkarīgajā Latvijas valstī šai sarkanajai sērgai joprojām ir visas iespējas saindēt mūsu dzīvi un iznīcināt mūsu bērnu nākotni. Tieši šis ir galvenais zemzemes ekspedīcijas “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” mērķis un uzdevums.
Zemzemes ekspedīcijas “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” veidotāju komandas tikšanās ar mediju pārstāvjiem notiks Ogrē, Indrānu ielā 9, šā gada 12. novembrī pulksten 12.00.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.