Egila Levita meli un izlocīšanās par viņa privātbaļļuku uz nodokļu maksātāju rēķina – klases salidojumu Rīgas pils Čakstes zālē

PIETIEK
28.03.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

“Labdien! Decembrī Levits sasauca klasesbiedru saietu pilī. Ziņās nemanīju, ka tiktu pieminēts šis fakts. Viens klasesbiedrs ir mans attāls paziņa, varu precizēt, ja nepieciešams. Ar cieņu – jūsu lasītājs Juris.”

Pirmajā mirklī un arī labu laiciņu pēc tam šķiet pilnīgi pašsaprotami, ka šis 2020. gada janvāra sākumā – tātad pusgadu pēc Egila Levita stāšanās valsts prezidenta amatā – saņemtais vēstījums ir kāds no daudzajiem izdomājumu un fantāziju e-pastiem, kādus šīs grāmatas autoriem ir nācies lasīt diezgan regulāri.

Jā, nenoliedzami, šī pusgada laikā Egils Levits jaunajā amatā pat saviem visaklākajiem atbalstītājiem ir licis aizdomāties – vai tik tiešām viņš, profesionālās vajadzīgo cilvēku apjūsmotājas Māras Zālītes nepilnu gadu iepriekš bilstajiem vārdiem izsakoties, būs tas, kurš spēs ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos visus putnus ar nošļukušiem knābjiem.

Visu ko pašpasludinātais “nācijas tēvs” un “visas tautas prezidents” šajā laikā ir sastrādājis. Gan inaugurācijas pasākumu pārvērtis par personisku ballīti uz valsts rēķina, gan pieprasījis savai kancelejai milzīgu finansējuma palielinājumu, gan salicis padomnieku amatos ģimenes draugus un vienkārši mazizglītotus iztapoņas, gan paspējis sabiedrībai norādīt, kas tik viss nav tās darīšana, gan vispār izrādījies vairāk runātājs nekā darītājs.

Taču, no otras puses, Egils Levits savas prezidentūras pirmajā pusgadā vienmēr ir turējies rāmjos – izticis bez skandāliem, pareizās situācijās runājis pareizas lietas, starptautiskos pasākumos izskatījies tīri ciešami. Jā, nodokļu maksātāju nauda kancelejā ir plūdusi kā pa reni, bet – tā jau tāda parasta lieta. Ar vārdu sakot, pietiekami pieklājīgs nomenklatūras prezidents.

Tāpēc jo eksotiskāk izklausās nezināmā “lasītāja Jura” atsūtītā ziņa – šķiet vienkārši neticami, ka vienmēr solīdais un nosvērtais valsts prezidents, kuram tā patīk runāt par augstiem valstiskiem principiem, būtu sadomājis sarīkot absolūti privātu pasākumu vienā no valsts, tā sacīt, “visvalstiskākajiem” objektiem – Rīgas pilī. Turklāt nevis vienkārši pilī – e-pasta autors norāda tieši uz Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārdā nosaukto zāli.

Viena lieta – savulaik valdības mājas pagrabā ierīkotā pirts, tie tomēr bija trakie deviņdesmitie gadi. Bet tagad – nu, nē, neiedomājami, ka valsts galva sarīko privātballīti kādā no Rīgas pils zālēm un kopā ar ballītes viesiem līksmi iedzer un uzkož uz valsts rēķina. Jā, ar tiem pašiem ļaudīm, kuri skolas laikā, kā atstāsta kāds skolasbiedrs, ir viņu apveltījuši ar pendelēm un saukājuši par žīdu.

Kārtības labad “lasītājam Jurim” – skaidrs, ka vārds ir izdomāts un e-pasta adrese ir, tā sacīt, vienreizējai lietošanai, – tomēr tiek aizrakstīts standarta tekstiņš: tā un tā, paldies par informāciju, varbūt varat pastāstīt kaut ko sīkāk? Aizrakstām – un aizmirstam.

Atbilde atnāk pēc vairākām dienām un liek aizdomāties, ka varbūt kaut kas Rīgas pilī decembra beigās tiešām varētu būt noticis. “Lasītājs Juris” tagad min gan vārdus un uzvārdus, gan tālruņa numurus, gan vēl šādas tādas detaļas. Lai cik joprojām neticama šķistu doma par solīda prezidenta Rīgas pilī sarīkotu privātballīti, lai saviem kādreizējiem ņirgām klasesbiedriem palielītos – re, re, kā es esmu pacēlies! –, tomēr pārbaudīt vajag.

Atrast Egila Levita bijušos klasesbiedrus no Rīgas 2. vidusskolas (tagad 2. ģimnāzijas) cilvēkam no malas nav viegli. Gandrīz nevienam nav profila ne Facebook, ne Twitter, ne Instagram. Tie nedaudzie, kuriem ir profili sociālajos tīklos, tos lieto reti un, kā rāda ieraksti, nav tos apmeklējuši nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Rīgas 2. ģimnāzijas direktors Guntis Vasiļevskis atklāj, ka neviens no Levita skolotājiem vairs neesot šajā saulē. Skola gan ļoti lepojas, ka tajā mācījusies valsts augstākā amatpersona, tomēr neko sīkāk par viņu un viņa skolas gaitām neizdošoties pastāstīt.

Tomēr, pateicoties “lasītāja Jura” sniegtajām ziņām, dažus bijušos Egila Levita klasesbiedrus izdodas sazvanīt. Aicināti pastāstīt, kāds tagadējais prezidents bijis skolas laikā, gandrīz visi ir nerunīgi. Viņiem vispirms esot jāpalūdz viņam atļauja sniegt interviju. Tomēr viņu vidū atrodas arī runīgāki. Jautāti par neseno klases salidojumu, viņi neslēpj – jā, tāds bijis, turklāt tieši pēc Egila Levita ierosinājuma. Jā, tieši salidojums, nekas cits.

Nevienam no viņiem gan nešķiet dīvaini, ka salidojums noticis Rīgas pilī – vietā, ko par valsts budžeta līdzekļiem uztur nodokļu maksātāji, lai valsts augstākā amatpersona varētu rīkot dažādus valstiski nozīmīgus pasākumus. Salidojums esot bijis jauks, un tajā valdījusi draudzīga atmosfēra.

Kas klājis galdu un gādājis dzeramos, neviens nezina vai nav gatavs atklāt, līdz ar to paliek neatbildēts jautājums, vai cienastu par valsts līdzekļiem sarūpējis prezidents un viņa kanceleja vai arī tas bijis groziņu vakars, kurā ikviens uzaicinātais nesis uz Rīgas pili, ko nu sarūpējis, lai varētu Latvijas pirmā Valsts prezidenta vārdā nosauktajā zālē uzkost pats savu pīrādziņu. Arī par grādīgo dzērienu lietošanu neviens atbildēt nevēlas. “Ja nu arī bija kāds šampanietis vai kas kreptīgāks, kas tur liels. Tas taču bija klases salidojums, nevis oficiāla pieņemšana,” saka viens no runīgākajiem.

Viņš arī atklāj, ka skolas laikā Egils Levits bijis visai noslēgts, īpaši draudzības kontaktus nav uzturējis, labi un pat ļoti labi mācījies, nav īpaši izcēlies. Tomēr tagad esot bijis draudzīgs un labs sarunu biedrs. Viņš pats salidojumā esot gandrīz stundu runājies tieši ar Egilu Levitu, kuram interesējis, kā kuram klājas. Vai par valsti arī runāts? Nē, tikai par privātām lietām, kāda nu tur valsts.

Viens no runātīgākajiem pauž gatavību arī sīkāk pastāstīt par Egilu Levitu un viņa skolas gaitām, bet ne telefonsarunā. Esot jātiekas. Turklāt pirms tam viņam esot jāpalūdz tagadējam prezidentam atļauja, vai vispār drīkst sniegt interviju. Vienojamies, ka sazvanīsimies pēc pāris dienām, lai sarunātu intervijas laiku.

Pēc kāda laika no runīgā bijušā klasesbiedra pienāk īsziņa. Viņš neatceroties, kā zvanītāju sauc. Šīs grāmatas līdzautore paskaidro, ka ir žurnāliste, un uzraksta savu vārdu un uzvārdu. “Kā es varu zināt, ka esat žurnāliste, nevis krāpniece,” vēsta nākamā pienākusī īsziņa. Tiek paskaidrots, ka būs iespējams uzrādīt Žurnālistu savienības biedra karti. Šķiet, ka šis arguments viņu nepārliecina, un pēc šīs īsziņas sarakste pārtrūkst. Visi nākamie mēģinājumi sazvanīt izrādās neveiksmīgi – runīgais klasesbiedrs uz zvaniem vairs neatbild.

Tā nu beigu beigās neatliek nekas cits, kā rakstīt jau kārtējo oficiālo informācijas pieprasījumu Valsts prezidenta kancelejai – lietišķi, skaidri, bez aplinkiem. Lai gan jautājumi nav sarežģīti, atbilžu sagatavošana Egila Levita kancelejai prasa apmēram divas nedēļas – un jau tas vien ir nedaudz aizdomīgi. Līdzšinējā pieredze liek domāt: ja dūmi būtu bez uguns, kancelejas vadība bez kādas vilcināšanās atcirstu – kādas gan blēņas jūs mums te prasāt.

Kad atbilde uz informācijas pieprasījumu beidzot tiek sniegta, tā ir… nu, teiksim tā, savdabīga.

Pirmais un galvenais, protams, ir šķietami neiespējamā fakta atzīšana. Aiz garumgarajām juridiskajām frāzēm, piesauktajiem spriedumiem un frāžainās izlocīšanās ir skaidri un nepārprotami izlasāms – jā, Egila Levita bijušo skolasbiedru pasākumiņš Rīgas pilī tiešām ir noticis, un nodokļu maksātāji par to tiešām ir samaksājuši no savas kabatas.

Tiesa, ar to arī atklātība ir beigusies, un, piesedzot savu priekšnieku, Egila Levita kanceleja cenšas noklusēt gan to, kad tieši salidojums noticis, cik ilgu laiku turpinājies un kādas tieši telpas izmantotas, gan to, kas ierosinājis un izlēmis privātpasākumu rīkot tieši Rīgas pilī.

Tā vietā no prezidenta kancelejas vadības sagatavotās informācijas var noprast – tās ieskatā it viss, ko dara Egils Levits (bez fizioloģiska rakstura piemēriem iztiksim), ir uzskatāms par valsts augstākās amatpersonas pienākumu pildīšanu – un noteikti jau pilnīgi viss tas, kas tiek “plānots atbilstoši valsts prezidenta darbības prioritātēm”.

Vai valsts prezidenta privātballītes rīkošana atbilst normatīvajos aktos noteiktajam Rīgas pils telpu izmantojumam? Te “tiesiskuma pīlāra” un “pagrabu izmēzēja” kanceleja bez kādiem kompleksiem paskaidro: vispār nepastāv noteikumi par to, kā būtu izmantojamas Rīgas pils telpas, un mēs arī nebūt neplānojam tādus radīt – mums ir labi tā, kā ir pašlaik. Kā vēlamies izmantot, tā arī izmantojam un izmantosim.

Vēl paliek jautājums par to, cik tieši Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksāja valsts prezidenta privātballītes sarīkošana Rīgas pilī. Cik izēda, cik izdzēra, cik šķīvjus saplēsa, cik izmaksāja apkalpojošais personāls? Un arī te “tiesiskuma pīlāra” padotie bez kādiem kompleksiem atbild – mums nav ne jausmas! Mēs gluži vienkārši šādām lietām naudu neskaitām! Un viss…

Vēl vairāk, Egila Levita kanceleja skaidri pasaka: mēs esam tie, kas izlems, kuri sabiedrības pārstāvji un kādā apmērā ir tiesīgi pieprasīt no mums informāciju par mūsu un jo īpaši “paceltā orgāna” darbību, budžeta naudas izmantošanu un citiem jautājumiem, un, ja mums nepatiks tas, kā jūs šo informāciju esat izmantojis, tad…

Tā kā “īstie” mediji pret šādu nostāju neprotestē un gļēvi klusē, likumsakarīgi jau pēc pāris gadiem pienāk brīdis, kad Egila Levita kanceleja arī tos jautājumā par, piemēram, prezidenta “komandas” saņemtajām prēmijām vienkārši pasūta ratā.

Droši vien te vēl varētu turpināt izjautāšanu, varētu pat vērsties ar pieteikumu administratīvajā tiesā, taču lielos vilcienos viss tāpat ir skaidrs, it īpaši,ņemot vērā kāda izbijuša Egila Levita skolasbiedra atmiņu stāstījumu par skolas laikiem – izsmieklu, ņirgām, dunkām, pendelēm un saukāšanu par žīdu.

Ar vārdu sakot, parasts cilvēkstāsts: pusebreju puika izauga, kļuva par “konstitucionālo orgānu” un nolēma, ka ir pienācis laiks kādreizējiem ņirgām un to līdzjutējiem parādīt – re, kā es esmu pacēlies! Nolēma – un arī parādīja. Pusaudža gadu pāridarījumi ir īpaši sāpīgi, un varētu padomāt – kas tur slikts, ja cilvēks seko psihoterapeita padomiem un uzliek kārtīgu ielāpu kādreizējām brūcēm un brūcītēm.

Taču ir citas un daudz nopietnākas lietas, ko uzrāda šis atgadījums nieka pusgadu pēc Egila Levita stāšanās pie valsts prezidenta pienākumu pildīšanas. Un tas, ka kādreizējais apceltais, apppendeļotais puika tagad savas dvēseles rētas un skolas gados radušos kompleksus mēģina sadziedēt uz nodokļu maksātāju rēķina, vēl ir tas mazākais.

Pusgadu pēc Egila Levita prezidentūras sākuma nu jau ir pilnīgi skaidrs, ka valsts prezidenta amatā ir stājies cilvēks, kurš uzskata valsts maku par savējo un par pašsaprotamu lietu – apmaksāt savas visdažādākās personiskās vajadzības no nodokļu maksātāju kabatas.

Tāpat valsts prezidenta amatā ir stājies cilvēks, kurš acīmredzami uzskata, ka ir nesalīdzināmi pārāka būtne par visiem šiem viņam apkārt esošajiem nožēlojamajiem plebejiem. “Amata sūtība un uzdevumu kopums, kā arī realizācijas līmenis šo konstitucionālo orgānu paceļ pāri visiem citiem” – tas nav tikai neveikls, smieklīgs izteikums vai prezidenta kancelejas priekšnieka slēpta sabotāža. Tā ir pārliecība.

Vēl valsts prezidenta amatā ir stājies cilvēks, kurš acīmredzami ir gatavs melot pēc vajadzības – vai arī uzdot melot saviem padotajiem. “Viltvārdī” atspoguļotie Egila Levita meli par savu biogrāfiju, kā izrādās, nav tikai negadījums – jau gadījums ar ballīti Jāņa Čakstes zālē apliecina, ka pat visneveiklākie un nepārliecinošākie meli tiek uzskatīti par derīgu komunikācijas metodi.

Un šis vēl ir tikai sākums. Līdz šim pieklusinātā mantkārība, negausība un pāri visam lepnība ir tikuši pie leknas augsnes.

Visu nodaļu iespējams noklausīties Lato Lapsas YouTube kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=APKTB1vjPMQ&t=372s

Seko mums