Iesaki rakstu: 
Dievzemītē diezgan laiski notiek sacīkstes par krēsliem Eiropas Parlamentā (EP). Tīkotāju pietiek! Starp 16 sarakstiem, kas pošas uz EP, nav NEVIENAS īsteni eiroskeptiskas listes, kas rosinātu Latvijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES). Visi vienīgi sola Strasbūrā un Briselē par kaut ko cīnīties. Tas arī pareizi, jo gana fantazēt – Latvija var izkļūt no ES valgiem tikai šim namiņam brūkot vai citu ārēju faktoru rezultātā.
Tikmēr ļaudis sūkstās, ka EP vēlēšanās startē pārāk daudz partiju un esot grūti izvēlēties – par ko balsot. Palīdzēšu izvēli krietni saīsināt. Vienkārši jāatsijā partijas, kas atbalstīja piespiedu potēšanos un darbojās pēdējās trīs “Jaunās Vienotības” (JV) valdībās, jeb KOMPRADORU LISTES:
JV,
Apvienotais saraksts,
Jaunā konservatīvā partija,
Kustība “Par!”,
Latvijas attīstībai,
Nacionālā apvienība,
Progresīvie,
Zaļo un Zemnieku savienība,
Saskaņa.
Kompradoru partiju “ķidāšanu” uzskatu par bezjēdzīgu. Šo, “pa virsu peldošo sūdu” sortēšanu atstāju varas bļodlaižu ziņā. Cilvēkiem ar veselu saprātu un funkcionējošu pašsaglabāšanās instinktu nekādā gadījumā nevajag balsot par iepriekšminētajiem sarakstiem, kuru pārstāvji Eiropā darīs tikai skādi un kaunu Latvijas valstij un tautai.
“Saskaņa” nav bijusi valdībās, taču partijas spice piedalījās 2021. gada 12. novembra pučā*, tādējādi vienīgajā pasaules valstī ierobežojot cilvēku bez “lopa sertifikāta” politiskās tiesības. Pučists Igors Pimenovs iekļauts eirodeputātu kandidātu sarakstā.
Sausā atlikumā – septiņas listes ar opozīcijas partijām un politiķiem, kas bija pret spaidu “brīnumpoti”. Līdztekus šīs partijas aizstāv tradicionālās vērtības. Neizslēdzu, ka katrā var būt ielavījusies “melnā avs”, kas nesmādē “glābējinjekcijas” obligātumu un ačgārnību. Par kuru no septiņas sarakstiem balsot, ir katra paša ziņā, tomēr atļaušos pievienot savu subjektīvo viedokli. Sadalīju politiskās blices divos blokos.
Parlamentārā opozīcija:
liste nr. 4 – Latvija pirmajā vietā (LPV);
nr. 16 – Stabilitātei! (St!);
nr. 13 – Tauta. Zeme. Valstiskums (TZV).
Aktīvistu partijas:
nr. 6 – Centra partija + Latvijas Krievu savienība (CP + LKS);
nr. 7 – Apvienība Jaunlatvieši (AJ);
nr. 10 – Tautas varas spēks + Tautas kalpi Latvijai (TVS + TKL);
nr. 12 – Suverēnā vara (SV).
Medijos augstsirdīgi par aktīvistu partijām nokristītās politiskās organizācijas mēdz dēvēt arī par sīkpartijām, to līdz 5% nevelkošā elektorāta atbalsta dēļ. Ja ticam publiskotajiem partiju reitingiem, kuriem lielumis sliecos piekrist, tad manis piedāvātajā opozīcijas sarakstu uzskaitījumā strīpu cerībām nokļūt EP var pavilkt zem St!.
Amizanti, ka vēlēšanās ar savu sarakstu nepiedalās “Katram un katrai” (KuK) tiesību un pienākumu pārmantotāja “Platforma 21”, kas politiskām aktivitātēm saņem valsts budžeta naudu. Acīmredzot partijas vadība adekvāti novērtē savu potenciālu un vismaz EP vēlēšanās nevairos vējā palaisto balsu skaitu.
Pievērsiet uzmanību, ka pēkšņi pieklusuši vēlēšanu boikotētāji. Visticamāk, boikota spicei aizgriezts čungura krāniņš. Šoreiz, jo vairāk iedomu pasaulē dzīvojošu sapņotāju atnāks uz vēlēšanām un nobalsos par sīkpartijām, jo varnešiem labāk. JV ir ieinteresēti nogremdēt faktiski vienīgo konkurentu varas koridoros – LPV.
Prinča baltā zirgā gaidītāji noteikti par LPV nebalsos, jo partijas vadība daudziem asociējas ar nacionālo oligarhu laikiem, kas pastāvēja līdz sorosītu organizētajai Lietussargu revolūcijai. Tomēr, manuprāt, šīs komandas pārstāvji spēs ne tikai lietišķi runāt no Eiropas tribīnes, bet arī Latvijai kādu labumu “izsist”. LPV pragmatiski necīnās ar vējdzirnavām – ES un NATO, bet lūko, lai malums neaizietu Dievzemītei gar degunu.
Tāpat skaidrs, ka globālo Dienvidu uzņēmējus investīcijām Latvijā vilina tieši valsts piederība kolektīvajiem Rietumiem. Līdztekus LPV iemanās nekrist nedz urrāpatriotu, nedz potenciālo krievu tanku bučotāju grāvjos, vienlaikus esot gan par nacionālu valsti, gan godprātīgu attieksmi pret krieviem.
Nelabvēļi izzobo LPV par politiski nepieredzējušā partijas līdera dēla ielikšanu EP deputātu kandidātu sarakstā. Pats Ainārs Šlesers nestartē, tādējādi parādot, ka viņa darba lauciņš ir Latvijā. Tikmēr uzvārds Šlesers ir sava veida zīmols, tāpēc tā esamība listē ir loģiska. It īpaši svarīga šāda pieeja ir novados, kur meklēs nevis LPV, bet Šlesera sarakstu.
Uz krēslu EP nepretendē arī St! dibinātājs Aleksejs Rosļikovs. Sarakstā gan nevienu populāru kandidātu neatradu, lai gan krievu vidē varbūt kādu no viņiem atpazīst. St! elektorātu pārsvarā veido krievvalodīgā publika. Ļošas komanda šajā lauciņā konkurē ar vēl četrām partijām – CP, SV, TVS un EP LGBTI starpgrupu pārstāvošā smukā Nila malduguni “Saskaņa”. St! faktiski ir izaugusi no “Saskaņas” un TVS “aizgājējiem”, Saeimas vēlēšanās pierādot savu varēšanu. Šobrīd partija turpina veģetēt uz vecajiem lauriem sprīdi virs 5% barjeras.
Daudzi latvieši niknumā griež zobus: kā tie “vatņiki” uzdrošinās cīnīties par savām tiesībām! Alu laikmeta nacionālistiem krieviem ir tikai: “Muti ciet!” Šis ir viens no iemesliem, kālab krievu intereses aizstāvošie politiķi, ja arī klusībā cierē uz Krieviju, tad praksē apelē pie Eiropas vērtībām, kur civilizācija spērusi krietnu soli uz priekšu nacionālo jautājumu regulēšanā. Tagad gan “plaukstošā dārza” idille sāk izplēnēt, taču tā jau ir atsevišķa tēma.
Krievvalodīgie pilsoņi, visticamākais, atkārtoti EP iebalsotu Tatjanu Ždanoku, taču viņa izstājās no spēles, lai netiktu noņemta no trases. Virtuāli Taņa tomēr piedalās vēlēšanās. CP savā programmā sola turpināt Ždanokas darbu. Tomēr krievu vēlētājiem var izrādīties par grūtu aiz partijas neitrālā nosaukuma atpazīt PCTVL vai LKS, lai gan tautā smej, ka “centrists” Grostiņš piestrādā LKS par latvieti. Savulaik, kad LKS visu rullēja Ždanoka un Cilēvičs, ļaudis jokoja, ka Mitrofanovs tur ir “sestdienas krievs”. Starp citu, kovidlaikā Mitrofanovs cītīgi slavēja “glābējinjekciju”.
Turpretim SV vadītāja Jūlija Stepaņenko pandēmijas afēras laikā bija VIENĪGĀ Saeimas deputāte bez “lopa sertifikāta”. Šobrīd Jūlija vairāk pazīstama ar izvairīšanos nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā. Jāpiezīmē, ka Krievijas agresijas attaisnošana Latvijā ir krimināli sodāma, bet nenoteiktu pozīciju var tulkot dažādi. Nenosakāmā (lasi – neoficiāli prokremliskā) nostāja stipri sašaurina partijas latvisko elektorātu. Tiesa, SV atšķirībā no St! un LKS ir tomēr krietns pulks latviešu piekritēju, taču partijai skats uz 5% latiņu pagaidām nemainīgi ir no apakšas.
TVS un TKL koalīciju vien daļēji var dēvēt par uz krievisko elektorātu orientētu listi. Šādu viedokli drīzāk veido TVS pagātnes šleife, kamēr TKL ir parūpējušies par latviskumu ar latgalisku piesitienu. Nekādi negribu pelt deputātu kandidātus iz šā sarakstā. Gluži pretēji, viņi ir par visu labo tā tradicionālajā izpratnē un pret visu slikto, ko nes jaunais normālums. Diemžēl nedz naudasmaisi, nedz masas nav novērtējušas šo partiju līderu atraktivitāti un ambīcijas. Tādēļ neesmu pārliecināts, ka Saeimas velēšanu salikums 1% plus 1% EP gadījumā būs divi, par vairāk pat nesapņojot.
Eiroparlamenta vēlēšanās ir par ko balsot arī vēl nesenos absurdos epidemioloģiskos aizliegumus peļošiem nacionālistiem – velna duča liste TZV. Ierindoju šo partiju parlamentārajā opozīcijā, jo listes favorīts Aleksandrs Kiršteins ir Saeimas deputāts. Apskatot programmu un personālijas, var mālēties veidojums – Ukraina pirmajā vietā, taču sarakstā ir ne tikai urrāpatrioti, bet arī saimnieciskos jautājumos erudīti cilvēki. Visus, kas līdz šim plātīja rokas, ka nacionālās pozīcijas dēļ izņemot par švabrakiem ar “brīnumpoti” azotē no NA un AS, nav par ko balsot, lūgtum – TZV biļetens.
Līdz Glorijas Grevcovas izraidīšanai no Saeimas parlamentārās opozīcijas godā pabija arī AJ, kas partiju reitingu aptaujā ierindojas sadaļā “CITAS”. Man AJ komanda šķiet ļoti simpātiska, jo apvieno sarakstā patiešām plašu spektru režīma pretinieku. Varnešiem gan izdevās svītrot no deputātu kandidātiem bijušo LPSR 2.0 politieslodzīto Aivi Vasiļevski. Uz AJ pārgājuši arīdzan pāris LPV biedru. Savu jāvārdu šim KuK atzaram teicis Gobzems, pieticīgi ierindojoties pēdējais listē. AJ un SV publiski apliecināja draudzību, taču sarūmēties vienā sarakstā nespēja, tāpēc, noņemot rožainās brilles, abas partijas visdrīzāk paliks aiz EP borta.
Zinu, ka ļoti daudz pilsoņu nobalsos par kompradoru partijām. Gadsimtos ieaudzināto kalpa garu nav viegli izdzīt. Taču, ja agrāk kalpošana deva izdzīvošanas iespēju, tad tagad tā nozīmē izmiršanu. Atšķirībā no iepriekšējiem kungiem cilvēces izdeldētājiem latvieši nav vajadzīgi pat kā apkalpojošais personāls. Tāpēc EP nepieciešami politiķi, kas nepapildinās globālo bendesmaisu sešinieku kavu! Var likties, ka daži latvji EP neizmainīs ES kursu, taču reizēm mazs cinītis gāž lielu vezumu.
* https://t.me/ViedaisManels/5596
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
