Iesaki rakstu: 
Vakar bija pustukšā diena. Magnētiskās vētras, aukstā, saraustītā un mazgulētā darba nedēļa lika hokeja čempionāta atklāšanas spēli un Eirovīzijas finālu gaidīt ar atplestām rokām — attaisnojumi personīgo pienākumu un plānu nepildīšanai nebija jāmeklē. Hokejisti un Dons nepievīla. Par hokeju gan jau vēl runāsim tuvākās nedēļas, bet par Eirovīziju būtu vērts atzīmēt dažus punktus jau tagad. Lai ir miers uz pāris gadiem.
Esmu ilggadējs konkursa sekotājs kopš Prāta vētras laikiem. Noskatos konkursu, saņemu no tā visus nepieciešamos lādiņus un mācības un tad daudzus gadus neskatos. Līdz mūsējie ir pēkšņi finālā, un Eirovīzija iekrīt dienā, kad vajag neko nedarīt. Un kad vajag būt piedzīvojušam kaut ko to pašu, ko visi pārējie, lai varam saskaņot savus tēmēkļus. Kā vakar.
Par vienīgo Eiropas geju parādi, kurai seko vai ir spiesti sekot parastie cilvēki, protams, visiem viss ir skaidrs. Eirovīzija tāpat kā mūsu sporta izlašu sniegums ir jautājumi, kuros ikviens esam eksperts, un to es saku bez mazākās sarkasma piedevas. Eirovīzija ir demokrātiskās diplomātijas pasākums. Tā ir kā tāds divkameru parlaments, kurā par attiecībām ar kaimiņvalstīm balso vienkāršā tauta un augstākā kārta. Fonā tiek piedāvāts audiovizuāls priekšnesums balsojuma kontekstualizācijai, jo skaidrs, ka ne mums tās citas valstis interesē, ne mēs par tām ko zinām.
Kas tad valstis šodien vispār ir? Karodziņi – un arī tie ne pārāk izteiksmīgi. Zēns no Šveices un citi klauni vairāk vicināja jaunāko LGBT karoga versiju nekā pārstāvēto valstu simboliku. Arī Eiropas ģeogrāfijas vizualizācijā redzējām, ka robežu nav. Visa Eiropa ir anonīma Eirāzijas plātnes mala, kurā nav ne valstu, ne pilsētu. Daži priekšnesumi nemaz netika atrādīti kā mūsu acu priekšā notiekoši — tos izpildīja hologrammu matricās ieslodzīti avatāri bez sejām un muzikālās dzirdes. Pagājušā gada uzvarētājai acīmredzot bija kaut kādas vēdera problēmas un savus vingrojumus fonogrammas pavadījumā izpildīja pieslēgta pie klizmas agregāta.
Demokrātiskās diplomātijas parlamentā, ko sauc par Eirovīziju, lordu palātu gan veido nevis aristokrātijas pārstāvji, bet laikmeta modi visveiksmīgāk nolasījušie piesūcekņi. Viskonformistiskākie eksdumpinieki. Nē, labi, es neko nezinu par žūriju sastāvu. Bet man nez kāpēc prātā ir visādas Ritas Rudušas. Selmas Levrences pēc piecdesmit. Kad it kā jau sāk viesties šaubas par ieturēto ideoloģisko kursu, bet nu tik daudz esi ieguldījusies, ka jāmauc tālāk. Un jāmauc Eiropai tālāk ir uz “matriarhātu”. Tāpēc pasākumu vadīja divas meitenes. Un augstās vietās žūrijas ieskatā lielākoties nevienu neapdraudoši kastrāti un citi vīrieša izstrādājumi ar un bez biksēm. It kā viss ir pilnīgā pakaļā, britu priekšnesums pamatīgi nopūlējās to burtiski ilustrēt, bet vai tad nav sou mač fan?! Uzgriežam skaļāk un maucam tālāk.
Eiropas beigas, protams, sludina ikviens, kas nav aizņemts ar kilometru krāšanu skriešanas aplikācijās un indulgenču maksājumiem par savu CO2 grēku, tpū, pēdu. Un daļa no tiem sludinātājiem paši vakar pilnā nopietnībā balsoja par visādām Lietuvām un Igaunijām. Bet tāda ir tā demokrātiskā diplomātija. Kas provinciālim jādara, to viņš darīs. Dziedātāju tauta, kas baidās dziedāt pašas priekam un visu dara tēlam.
Kas tālāk? Putins, ķīnieši un musulmaņi berzē rokas. Eiropa ir vēl ņemamāka, nekā varēja iedomāties. Ir augsne, kur saimniekot un kārtību ieviest. Ai lav jū sou mač, senk jū sou mač. Pīs, pīs. And ikvalitī tū. Sou, sou mač. Prieks, ka plebeju ieskaitē uzvarēja Izraēla, Ukraina. Arī muzikāli interesantās Francija un Portugāle bija parastās tautas augstu novērtētas. Francijas un Izraēlas dziesmas droši vien vienīgās, kuras vēl kādreiz klausīšos.
Horvāti savāca visas roķīgā elektorāta balsis, bet nu man tas roķīgums pēdējos gados šķiet drīzāk pārspīlēta, komiska reakcija uz pasaules sievišķošanu. Tomēr, ja tā ir vienīgā populārā alternatīva Īrijas sātanistiem un Šveices sniegpārsliņām, lai notiek. Vēl no pozitīvā jāpiemin Somijas, Igaunijas izgāšanās un Apvienotās Karalistes kārtējā blamāža. Žēl, ka nevar būt vairāk pēdējo vietu, vairāk nullīšu un kauna, ko izdalīt. Zeho pua for jū, litvanī.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
