Iesaki rakstu: 
Vārdam Eiropa ir vairākas nozīmes. Pirmkārt, vārds Eiropa ir grieķu izcelsmes, un šim vārdam ir mitoloģiska un reliģiska izcelsme. Tā sauca vienu no sengrieķu dievietēm – Zeva sievu, kuru Zevs nolaupīja un aizveda sev līdzi uz Krētu. Savukārt astronomijā par Eiropu nosauca vienu no Jupitera četriem pavadoņiem, kuru 1610. gadā atklāja itāļu astronoms Galileo Galilejs. Bet ģeogrāfijā par Eiropu sauc kontinentu, kurš plešas Rietumos no Rokas raga Portugālē Atlantijas okeāna krastā līdz Urālu kalniem Austrumos.
Vēl viena nozīme vārdam Eiropa ir politiska. Ar vārdu Eiropa bieži apzīmē Eiropas valstu politisku apvienību - Eiropas Savienību. Šajā īsajā pārdomu apcerējumā runa būs par šo vārdu tā politiskajā nozīmē.
Eiropas Savienība neradās uzreiz. Eiropas Savienības pirmsākumi ir meklējami tūlīt pēc 2. pasaules kara. Pirmsākumus tam lika kopīga Eiropas valstu ogļu un tērauda tirgus izveidošana 1951.-1952. gados. Pēc tam 1957. gadā tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena jeb Eiropas kopējais tirgus. Savukārt 1992. gadā uz Eiropas Ekonomiskās kopienas pamata tika nodibināta Eiropas Savienība. Eiropas Savienības pamatā ir trīs tā saucamās brīvības – brīva darba spēka pārvietošanās, brīva preču un pakalpojumu pārvietošanās un brīva kapitāla pārvietošanās Eiropas savienības robežās.
Bet atmetīsim vēsturi, kuru tagad māca skolniekiem visās skolās un padomāsim par to, kur šī Eiropas valstu apvienība atrodas pašreiz. Kā redzam no vēstures, šī Eiropas valstu apvienība sākotnēji tika dibināta nevis kā politiska valstu apvienība, bet pirmsākumos bija ekonomiska valstu apvienība, ko labi raksturoja nosaukumi - Ekonomiskā kopiena un kopējais tirgus, tas ir, teritorija, kur darbojas vienoti tirgus likumi.
Bet, kā mūs mācīja komunisma teorētiķi, kas, jāatzīst, visai labi saprata, kā ir veidota un kā darbojas kapitālisma tirgus sistēma, tad ekonomiskās intereses neizbēgami rada politiskās intereses, jeb politika ir domāta tam, lai attīstītu un pārstāvētu ekonomiskās intereses un nevis otrādi. Tad vajag paskatīties, kur Eiropa ar savām ekonomiskajām un politiskajām interesēm ir nonākusi pašreiz.
Sāksim ar ekonomiku. Eiropas valstu iedzīvotāju skaits pa šiem gadiem nav būtiski mainījies. Tas ir nedaudz audzis, pārsvarā uzņemot Eiropas Savienībā jaunas valstis, un nevis dabiskā iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā. Turklāt vairākās Eiropas Savienības valstīs kā Latvija iedzīvotāju skaits pagājušajā gadsimtā nevis auga, bet samazinājās vai palika nemainīgs, un iedzīvotāju skaita samazināšanās tika kompensēta ar iebraucējiem no citām ne Eiropas valstīm. Vārdu sakot, Eiropa pamazām izmirst, kamēr pārējā pasaulē, izņemot dažas valstis, iedzīvotāju skaits visu laiku aug.
Fakts ir tāds, ka tādās valstīs kā Indija un Ķīna pašreiz dzīvo apmēram 3 reizes vairāk iedzīvotāju nekā visās Eiropas Savienības valstīs kopā. Ja tās veidošanas laikā Eiropas Savienības ekonomika pēc radītā kopprodukta bija pirmajā vietā pasaulē, tad pēdējās desmitgadēs to apsteidza no sākuma ASV, pēc tam Ķīna, un Eiropas ekonomiskā atpalicība no šīm valstīm arvien palielinās. Izskaidrot to tikai ar naftas un gāzes neesamību Eiropā arī nevar, jo Eiropai ir gan sava Ziemeļjūras nafta un gāze, gan savas ogles, savs sudrabs un urāns.
Ja viduslaikos Eiropa bija visas pasaules zinātnes, tehnikas un kultūras centrs un Eiropa, pateicoties tam, ka bija apsteigusi savā attīstībā visus citus reģionus, iekaroja un kolonizēja veselus kontinentus, tad mūsu laikos no tā visa gandrīz nekas vairs nav palicis. Vienīgais, kas no tā visa ir palicis, ir snobisms un iedomība, ka mēs joprojām esam lieli un vareni, ka mēs joprojām esam visas pasaules centrs, ap ko viss šajā pasaulē grozās. Mēs esam tie, kas lemj pasaules likteņus.
Realitātē mēs neesam vairs pirmajā vietā ne zinātnē, ne tehnikā, bet kultūra katram reģionam ir sava. Un kā tad ir ar politisko ietekmi pasaulē, kura, kā zināms, seko ekonomiskajai ietekmei. Pirms pavisam neliela laika varēja Latvijā lasīt šādus virsrakstus: Borozo brīdina Ķīnu. Realitātē šādi virsraksti un visi Borozo “brīdinājumi” bija tādu valstu kā Latvijas iekšējai lietošanai, jo Ķīnā nebūt ne visi iedzīvotāji vispār zina, kas tāds Borozo vispār ir, ne visi tur zina, ka pastāv tāda Eiropas Savienība. Ķīnai ar Eiropas Savienību nav nekādu attiecību, un kaut kāda Borozo izteikumi tur nevienu neinteresē.
Kad Francijas prezidents brauc uz Ķīnu, tad viņu tur sagaida ar orķestri un goda sardzi, bet Van der Leijenai tur lidostā jāiet caur pasu kontroli kā visiem citiem iebraucējiem. Tie laiki, kad Anglija, atriebjoties par aizliegumu tirgot Ķīnā opiju, iebruka Ķīnā un ieņēma tur imperatora pili, ir sen pagājuši. No Eiropas koloniālās ietekmes ir atbrīvojusies ne tikai Ķīna, bet arī daudzas citas lielas un ne tik lielas valstis. Zūd ekonomiskā ietekme, zūd militārās spējas, zūd politiskā ietekme.
Eiropas vadītāji tā arī nav vienojušies izveidot savu armiju. Savu aizsardzību Eiropas valstis lielāko tiesu ir uzticējušas ASV un turpina šajā jomā pilnībā paļauties uz ASV. Staļinam tiek piedēvēti dažādi izteicieni. Viens no šādiem iztieciniem esot bijis šāds: Romas pāvests būs neapmierināts? Bet kas viņš tāds ir - šis Romas pāvests? Cik divīziju ir šim Romas pāvestam? Jo, kam nav divīziju jeb armijas, tas nav nekas.
Nekas šajā jomā nav pēdējos tūkstošos gados mainījies. Nekādas starptautiskās organizācijas kā Tautu savienība vai ANO karus starp valstīm nav spējušas novērst. Joprojām pastāv tā sauktās stiprākā tiesības. Stiprākās valstis joprojām nekautrējas uzbrukt vājākām un mazākām, un tas attiecas ne tikai uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet arī uz daudzām ASV agresijām, bet no kara starp lielvalstīm pašas lielvalstis attur tikai kodolieroči un sagaidāmie šāda liela kara zaudējumi. Tāpēc lielvalstis priekšroku dod karot ar citu mazāku valstu rokām.
Bet, atgriežoties pie Eiropas Savienības ārlietu komisāriem, šāda amata absolūto ietekmes trūkumu parādīja notikumi ap Ukrainu. Gan pirms kara sākuma neviens neko ar Borozo neapsprieda, gan arī tagad, kad notiek dažādas sarunas, kā šo karu varētu izbeigt. Konsultācijas šajā jautājumā notiek starp valstīm, bet ne ar Eiropas ārlietu komisāru. Šāda formāli ietekmīga Eiropas savienības amatpersona jautājumus par karu un mieru nelemj.
Eiropas ārlietu komisāra loma ir tāda, ka viņš darbojas kā tāds gans, kurš raugās, lai Eiropas valstu pārstāvji šajās sarunās pieturētos pie vienotas nostājas. Varbūt vaina ir šīs Eiropas Savienības amatpersonas personībā? Visdrīzāk, ka tomēr ne. Piemēram, nesen jaunā Eiropas Savienības ārlietu komisāre izteicās par Krievijas kara bāzēm Sīrijā. Tūlīt pat Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve izteicās, ka šo jautājumu Krievija izlems ar Sīrijas valdību, tas ir, bez Eiropas Savienības, tādā veidā diplomātijai visai netaktiski ierādot Eiropas Savienībai tās patieso vietu. Būsim godīgi, Eiropas Savienības ārlietu komisāre nekādu “civilizēto pasauli” nekur nepārstāv, un arī pati Eiropa vairs nav nekāds civilizētās pasaules priekšpostenis. Tēlaini izsakoties, ir vērojams Eiropas noriets gan ekonomiski, gan kulturāli, gan politiski.
Ko darīt? Viens no soļiem, pirmkārt, lai sevi pašu pasargātu un nevis lai pieteiktos par starpvalstu konfliktu arbitru, varētu būt Eiropas Savienības bruņoto spēku jeb savas armijas izveidošana. Otrs solis saprāta robežās, jo saprāts šajā jomā ir stipri pazaudēts, varētu būt atbrīvot Eiropas Savienības ekonomiku no tā sauktā zaļā kursa un no dažādām pašas Eiropas ieviestām sankcijām, jo likumu par to, ka produkcijas pašizmaksu vispirms ietekmē izejvielu un enerģijas izmaksas, neviens nav atcēlis.
ASV, piemēram, neievieš nevienu sankciju, kas kaut kādā veidā var kaitēt pašu ekonomikai, bet tādu valstu kā Latvija vadītāji gatavi paši izdomāt visādas jaunas sankcijas, kuras neviens ieviest vispār neprasa, lai tikai tās sankcijas kaut kā var kaitēt tiem, pret ko tās sankcijas grib vērst. Ir pēdējais laiks sākt domāt par to, kā atkal padarīt Eiropas ekonomiku konkurētspējīgu un atgūt zaudēto Eiropas ietekmi pasaulē.
Seko mums 
Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022.gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām ”ideoloģēm Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027.gadam.
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
