Elektropiegādes tarifus rēķina ar kliegšanas metodi
Arnis Kluinis, Neatkarīgā29.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vecā Krišjāņa Kariņa jaunā valdība pasniegusi tautai apvienoto Ziemassvētku un Jaunā gada dāvanu - solījumu samazināt uz pusi elektrības piegādes tarifu pieaugumu, kādu bija pieprasījuši un ar valsts iestādēm jau saskaņojuši valsts monopoluzņēmumi “Augstsprieguma tīkls” (AST) un “Sadales tīkls” (ST).
“Šobrīd jau ir skaidrs, ka var tikt panākts kopējais samazinājums apmēram uz pusi salīdzinājumā ar iesniegto tarifa pieaugumu,” 21. decembrī radiointervijā sacīja jaunās valdības jaunievedums - klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars no K. Kariņa partijas “Jaunā Vienotība" (JV). Tādā veidā viņš izpauda, par ko it kā vienojusies valdība savā iepriekšējās dienas sēdē. Tā slēgtajā daļā ministri izskatīja Ekonomikas ministrijas un citu iestāžu sagatavotās atbildes uz K. Kariņa pieprasījumu sniegt paskaidrojumu par AST un ST tarifu projektiem.
Valdība slidinās pa plānu ledu
Gan tarifu projekti, gan reakcija uz tiem parādījās jau pēc 14. Saeimas vēlēšanām, kas bija aritmētiski nostiprinājušas JV un personiski K. Kariņa pozīcijas varas sadalījumā. Taču kavēšanās ar viņa vecās valdības pārtaisīšanu par jauno valdību signalizēja, ka politika ir sarežģītāka un ietekmīgāka nekā aritmētika. Trijiem valdošo koalīciju galu galā izveidojušajiem grupējumiem nācās ilgi stīvēties, lai saskaņotu savstarpējas piekāpšanās un atkāpšanās no publiskajiem solījumiem un reālajiem nodomiem, kuru dēļ šie grupējumi un to dalībnieki cīnījās par varu un tagad ir ieņēmuši vietas valdībā.
Par to viņiem draud daudz kas, bet noteikti ne noslīkšana pašu popularitātē. Tās līmenis jau valdības pastāvēšanas pirmajās dienās ir kritiski zems. Ar nodomiem šo līmeni kaut nedaudz paaugstināt izskaidrojama valdības gatavību kaut cik pamanāmā mērā atkāpties no sākotnējiem plāniem kārtējo reizi izmantot elektrības monopolcenu kā slēptu nodokli, kas palielina valsts ieņēmumus.
Precīzāk sakot, izskaidrojama gatavības izrādīšana, nevis elektrības cenu necelšana, līdz kurai vēl jānonāk. Pagaidām valdības dāvana ir tikai solījums 10. janvārī novest 20. decembra spriešanu līdz lēmumu pieņemšanai. Nekādas saistības tagadējie solījumi neuzliek. Varbūt tie ir tikai standartpaņēmiens publikas mulsināšanai. Proti, tik ilgi runāt par tarifu pazemināšanu attiecībā pret pagaidām vēl spēkā neesošo tarifu paaugstināšanas plānu, kamēr vismaz daļa cilvēku iedomāsies, ka runa ir par valsts uzņēmumu reālo tarifu samazināšanu.
Vai tad tas iespējams gadījumā, kad atšķirības starp uztveri un īstenību vismaz reizi mēnesī koriģēs elektrības rēķini? Jā, konkrētajā gadījumā arī tas iespējams līdz ar maksājumu pārkrāmēšanu no AST un ST tarifu pieauguma uz vēl cita valsts uzņēmuma “Latvenergo” saražotās elektrības cenu pieaugumu.
Visas valstis mīl inflāciju, bet...
No elektrības rēķinus apmaksājošo iedzīvotāju un uzņēmumu skatpunkta nav svarīgs kopējās rēķinu summas sadalījums starp AST, ST un “Latvenergo”. Elektrības cenu veidošana noslēpta ne ūdenī, bet “NordPool” biržā. Latvija izmanto biržas ārpakalpojumu elektrības cenu celšanai, jo elektrības augstāka cena nodrošina valstij lielākus ieņēmumus.
Pirmkārt, tie ir procenti no nodokļiem, ar kuriem aplikta elektrības patērēšana un arī ražošana. Otrkārt, tās ir “Latvenergo” maksātās dividendes, kurās iekļauta arī tās meitas uzņēmuma ST peļņa. Treškārt, valdībai pēc definīcijas izdevīga inflācija, kas palielina valdības ieņēmumus no procentiem par darījumiem nevis tikai ar elektrību, bet ar visām precēm un pakalpojumiem.
Elektrības monopolcenas celšana Latvijas apstākļos ir Latvijas valdībām labi apgūts rīks inflācijas uzturēšanai. Tagadējie valdības solījumi samazināt šī rīka jaudu izskaidrojami arī ar to, ka inflācija pat bez elektrības cenu celšanas pārsniedz līmeni, par kādu pirms dažiem gadiem Finanšu ministrija un valdība varēja tikai sapņot.
Taču aizvien augstāka inflācija arī aizvien saasina neatbilstību starp ieņēmumu un izdevumu pieaugumu. Valstij taču jāpērk dārgā elektrība valsts un pašvaldību iestāžu - ne tikai pārvaldēs iestāžu, bet arī slimnīcu, skolu utt. pastāvēšanai. Tāpēc Latvijas valdībai pašreiz varbūt patiešām ir vēlēšanās elektrības cenu celšanos piebremzēt.
Valdības rīcība atmasko liekēžu kantori
Solījums samazināt AST un ST tarifu pieaugumu uz pusi vēl nav izpildīts. Tomēr pat solījuma līmenī valdības nostāja izraisa jautājumus, kāpēc valstij un galu galā elektrības, siltuma, ūdensapgādes un visu citu monopolpakalpojumu tarifu maksātājiem jāuztur Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK). Gala lēmumus par AST un ST tarifiem tā pieņemt nepaguva, bet tik un tā jau ir atzinusi tarifu palielināšanu dažādās pozīcijās par divām, četrām vai septiņām reizēm par atbilstošu tarifu aprēķināšanas metodikām. Jautājums, kam vispār vajadzīgas tādas metodikas un ierēdņu bars, kam šogad, vadoties no Finanšu ministrijas pārskata par valsts budžeta likumu, apsolīti 5,6 miljoni eiro.
Līdz šim SPRK algota tieši par to, ka bez ierunām apstiprinājusi visus monopolu un monopoliņu pieprasījumus pēc augstākiem tarifiem. No Valsts kases viedokļa tas izskatās ļoti izdevīgi, jo cenu pieaugumam atbilstošais valsts ieņēmumu pieaugums varētu būt kaut vai 560 miljoni eiro gadā. Tāpat politiķiem parasti ir izdevīgi slēpties aiz SPRK, kas rada iespaidu par monopolcenu regulēšanu atbilstoši monopolpakalpojumu izmaksām.
Tādējādi monopoliem atliek uzskrūvēt izmaksas vai ar atalgojumiem daudzskaitlīgajam “Latvenergo” un ST vadītāju pulkam augstu virs 100 tūkstošiem eiro gadā, vai par kapitālieguldījumiem arī tik dīvainā veidā, ka “AST apsolījies samaksāt vācu uzņēmumam “Siemens” par 36 miljoniem eiro vairāk, nekā par tā paša pasūtījuma izpildi prasīja amerikāņu “General Electric””. Gar to visu nav nekādas daļas SPRK un tās tagadējai priekšsēdētājai Aldai Ozolai. Būtu interesanti uzzināt, ar cik daudz reižu - ar desmit, divdesmit vai simts - paaugstinātu tarifu projektiem SPRK labāk nerādīties, jo tad nu gan SPRK ierēdņi pamodīsies, satrūksies un sāks interesēties, kādā veidā attiecīgais monopoluzņēmums uzpūtis savas izmaksas.
Ja līdz šim SPRK pietika skandināt vārdu “metodika, metodika, metodika...”, lai turētos pretī apvainojumiem, ka īstenībā SPRK neregulē neko, tad valdības solījums divkārt samazināt metodikai it kā atbilstošo tarifu pieaugumu atņem SPRK šādas iespējas. Īstenībā nevis metodikas ietekmē monopolcenu veidošanu, bet monopolcenas nodiktē savu aprēķināšanas metodiku.
“Latvenergo” (konkrētais uzņēmums un zīmols energouzņēmumu klasterim) valsts mērogā un katlumājas pie dažām bijušo kolhozu centru ēkām nosaka savas cenas atbilstoši priekšstatiem par klientu maksātspējas robežām un iespējamām reakcijām no klaigāšanas līdz attiecīgā ciematiņa vai Latvijas pamešanai.
Attēlā - "Latvenergo" koncerna (tajā ietilpst arī "Sadales tīkls") valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
