Es dodos atpakaļ uz Latviju, kur visi mani apskauž un ienīst, jo man ir jauns funktieris
Aldis Gobzems28.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Esmu ceļā uz Madridi, lai dotos uz Latviju. Šis ir mans visu laiku grūtākais brauciens. Emocionāli grūtākais. Mana ģimene paliek Spānijā. Uz palikšanu paliek. Ar skolu, ar patstāvīgas dzīvesvietas iekārtošanu. Viņiem drošāk ir šeit, man savukārt lētāk nekā apsargāt Baltezera māju no psiholoģiskā terora.
Es atgriežos Latvijā. Es dodos uz valsti, kur mani nīst, apsaukā, vēl ļaunu. Valsti, kur man pārmet pat to, ka esmu bijis vīrietis, kurš spējis nevis dalīt virtuves servīzi, bet rūpēties par savu bērnu mammu arī pēc šķiršanās. Tika pat ieviests juridisks termins - fiktīva šķiršanās. Fūrmanis, tas idiots par to bļaustījās, it kā tā būtu viņa daļa.
Es došos uz valsti, kur pilns ar skauģiem. Valsti, kura 30 gadus gaida Laimes lāci un kur pietiek ar meliem par patriotismu, lai būtu pie varas. Piespraud karodziņu, apsoli pielikt pie pensijas divus latus un runā puslīķa tonalitātē. Un būsi labs pragmatisks politiķis. Tas nekas, ka negodīgs, apzadzies Latvijas izpostītājs. Galvenais ir fasāde.
Godīgums manā valstī neder. Manā valstī der meli, izrādīšanās un ciešanas. Vai vismaz izliecies, ka ciet. Visi PR speciālisti vienmēr teikuši, ka politiķis nedrīkst braukt ar normālu auto, normāli ģērbties, ceļot drīkst pa kluso. Jo skaudīs, nīdīs.
Es braucu uz Latviju izdarīt divas lietas. Saraut saites, nokārtot visus īpašuma jautājumus. Un otra - uzvarēt vēlēšanas. Jā, nepārklausījāties. Uzvarēt vēlēšanas. Bet nevis solot nabadziņiem pabalstu, bet skaidri pasakot, ka izmaiņas Latvijā būs tikai vienā gadījumā. Kad vara būs Gobzemam.
Gobzems apcietinās visus, kuri jāapcietina. Nebaidoties. Pa skarbo. Vēl skarbāk, nekā izturējās un izturas pret Gobzemu. Ar to visu var sākt. Bet, ja negribas neko mainīt un gribas turpināt melot sev, ka Latvija iet pareizo kursu, tad neko nevajag mainīt.
Bet kaut kā sajūta saka, ka cenas mūsdienu baznīcā veikalā varbūt kādam atvērs acis. Valsts bagāta nekļūst, vicinoties ar karodziņiem. Valsts bagāta kļūst, ja to bagātu padara. Ja no mazotnes māca mīlēt turību. Ja vēl labu savējiem. Ja atbalsta uzņēmējus. Visus. Arī ļoti bagātos. Bet savējos. Tas ir ar Latvijas pasi.
Vēl par bērniem. Prioritāte numur viens ir bērni. Bērnu dēļ visu. Brīvpusdienas, grāmatas, skolas, autobusu, jebko. Visu. Bērni ir prioritāte numur viens.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
