Es esmu nevainīgs trauksmes cēlājs

Juris Jurašs
24.01.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

2017. gada 15. jūnijā Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Aivis Zalužinskis pieņēma lēmumu par nepamatoti uzsāktā kriminālprocesa Nr. 12812001116 izbeigšanu.

Uzskatu, ka centieni piemērot man kriminālatbildību ir saistīti ar trauksmes celšanu par KNAB amatpersonu bezdarbību un atsevišķu KNAB amatpersonu mēģinājumu izvairīties no atbildības par dienesta pienākumu nepildīšanu. Mans publiskais paziņojums par bijušā KNAB priekšnieka J. Streļčenoka, viņa vietnieka J. Rozes un KNAB Iekšējās drošības nodaļas darbinieku bezdarbību, kaut arī ar neattaisnojamu vilcināšanos, tomēr bija sekmējis kriminālprocesa uzsākšanu.

2017. gada 15. jūnijā, izbeidzot kriminālprocesu, prokurors Aivis Zalužinskis, konstatēja, ne vien to, ka nodarījumā nav nozieguma sastāva, bet arī to, ka kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumā izmantotā informācija bija pretrunā lietas faktiskajiem apstākļiem.

Dezinformāciju, kas tika izmantota kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumā, radīja KNAB Iekšējās drošības nodaļas vadītājs, kuram KNAB bijušais priekšnieks J. Streļčenoks bija nodevis rīcībai informāciju par man piedāvāto kukuli un kurš neko ar šo informāciju nebija darījis. Viņš maldināja Satversmes aizsardzības biroja pārstāvi, kas bija deleģēts Dienesta izmeklēšanas komisijā, maldināja komisijas locekli no KNAB Juridiskās nodaļas, maldināja KNAB priekšnieka p.i. I. Jurču, kura parakstīja prokuratūrai adresētu vēstuli ar izdomātiem un sagrozītiem faktiem.

KNAB 2016. gada 27. jūlija Dienesta izmeklēšanas komisijas (DIK) atzinums ir galvenais pierādījums, kas tika izmantots par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai 2016. gada 29. jūlijā. Vērtējot šo pierādījumu, prokurors A. Zalužinskis konstatēja, ka DIK atzinumā sniegtie secinājumi ir nepamatoti.

Vēlāk procesa virzītājs šos patiesībai neatbilstošos DIK secinājumus izmanto kriminālvajāšanas uzsākšanas pamatojumā.

KNAB vadība un Iekšējās drošības nodaļas vadītājs, lai slēptu savu bezdarbību, vairāk kā gada laikā nekādā veidā nereaģējot uz mani sniegto informāciju par kukuļa piedāvājumu, uz nepatiesas informācijas pamata iniciēja kriminālprocesu pret mani. Rezultātā prettiesiskā  KNAB vadības bezdarbība tiek piesegta.

Virsprokurora M. Adlera lēmums par kriminālprocesa atjaunošanu bija vienīgais arguments, ar kuru KNAB priekšnieks J. Straume motivēja atstāt bez ievērības manu iesniegumu par KNAB Iekšējās drošības nodaļas vadītāja rīcības un atbildības izvērtēšanu nepamatota kriminālprocesa uzsākšanā. Tātad šis kriminālprocess pasargā no atbildības augstu KNAB amatpersonu (bijušo Drošības policijas darbinieku, procesa virzītāja kolēģi), kura varētu būt vainojama šī kriminālprocesa uzsākšanas pamata falsificēšanā.

Tas izskaidro, kāpēc prokurora A. Zalužinska lēmums par katru cenu (arī tiesiskuma un taisnīguma ignorēšanas cenu) bija jāatceļ.

Vēršu uzmanību, ka kriminālprocess tika atjaunots 2017. gada 25. augustā vispārpieņemtajai kriminālprocesuālajai praksei neatbilstošā veidā – gandrīz pēc diviem ar pusi mēnešiem pēc tā izbeigšanas, virsprokuroram pēc savas paša iniciatīvas veicot kriminālprocesa izbeigšanas “pamatotības pārbaudi”. Virsprokurors M. Adlers šādi pārkāpa tiesiskās paļāvības principu, jo sūdzības par prokurora A. Zalužinska lēmumu bija iesniedzamas 10 dienu laikā, virsprokuroram M. Adleram tās bija jāizskata maksimums 30 dienu laikā – pēc šī termiņa man bija iestājusies tiesiskā paļāvība, ka man labvēlīgs A. Zalužinska lēmums ir stājies spēkā. Es tiku arī iepazīstināts ar izbeigtā kriminālprocesa materiāliem un biju pārliecināts, ka šis murgs ir beidzies.

Kāpēc tika atjaunots izbeigtais kriminālprocess? Atbilde viena – prokurors A. Zalužinskis bija konstatējis vairāk kā to vien, ka manā rīcībā nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Viņš bija konstatējis arī faktu, ka kriminālprocess uzsākts nepamatoti, kas konkrētajā gadījumā nozīmē, ka kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumā bija izmantoti lietas materiāliem neatbilstoši secinājumi, citiem vārdiem, nepatiesa informācija jeb meli. Un šādā gadījumā par to iestājas atbildība virknei amatpersonu. No disciplināratbildības līdz kriminālatbildībai – Dienesta izmeklēšanas komisijas locekļiem, KNAB tā laika priekšnieka p.i. I. Jurčai, kas parakstīja vēstuli prokuratūrai, Valsts drošības dienesta izmeklētājiem, prokurorei M. Dolgovai, kuru biju brīdinājis par iespējamu faktu falsifikāciju un kura nepārbaudot lietas materiālus, par patiesību pieņēma to situācijas aprakstu, kuru bija radījusi par bezdarbību informācijas par kukuļa piedāvājuma pārbaudē atbildīgā KNAB amatpersona – KNAB Iekšējās drošības nodaļas vadītājs.

Šobrīd izmeklēšana turpina ignorēt pierādītu faktu, ka

publiskoto informāciju es neieguvu operatīvās darbības pasākuma gaitā;

tā tika netika pārbaudīta operatīvās izstrādes lietas ietvaros;

tās izpaušana nekaitēja operatīvās izstrādes mērķiem vai kādiem citiem operatīvās darbības uzdevumiem, bet gluži otrādi, piespieda KNAB veikt kukuļošanas piedāvājuma pārbaudi.

Informācija, ko publiskoju nebija un nevarēja būt valsts noslēpums. Nebija valsts noslēpums tāpēc, ka nebija iegūta operatīvās darbības pasākuma gaitā. Nevarēja būt valsts noslēpums, jo saskaņā ar likuma “Par valsts noslēpumu” 5. panta 4. punktu aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību. 

Likuma “Par valsts noslēpumu” 5. pantā ir uzskaitīti gadījumi, kad ziņas nevar būt valsts noslēpums.

Kā satraucošu vērtēju faktu, ka 2017. gada decembrī manis pieteiktais un procesa virzītāja apmierinātais lūgums par atsevišķu personu nopratināšanu, līdz šim brīdim (pagājis vairāk kā gads) no procesa virzītāja puses nav izpildīts – nopratināšanas nav veiktas. Lūgums tika apmierināts, bet vesels gads ir bijis pārāk īss laiks, lai to izpildītu – vai tas atkal neliecina par kriminālprocesa tendenciozitāti.

Vienīgais kā šo bezdarbību varu izskaidrot – procesa virzītājs nepratināja šīs personas, lai lietai nebūtu jāpievieno tādi pierādījumi (liecības), kas papildus apstiprinātu prokurora A. Zalužinska lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu konstatēto – to, ka nozieguma sastāva nav, un to, ka process uzsākts nepamatoti.

Ir vēl kāds apstāklis, kas varētu būt motivējis kriminālprocesa atjaunošanu un manis saukšanu pie kriminālatbildības – izbeigts kriminālprocess nevar kalpot par instrumentu pielaides valsts noslēpumam izsniegšanas/neizsniegšanas jautājumā.

Vēl interesanti un zīmīgi, ka prokurors A. Zalužinskis, uzraugot kriminālprocesa izmeklēšanu, bija norādījis uz nepieciešamību kriminālprocesa Nr. 12812001116 ietvaros noskaidrot, kāds bija pamatojums tam, ka netika savlaicīgi uzsākts kriminālprocess pēc mana 2015. gada 1. oktobra ziņojuma, bet tas uzsākts tikai 2017. gada 3. janvārī.

Atbilde uz šo jautājumu no atbildīgo amatpersonu puses sniegtu lielāku skaidrību kriminālprocesā – veicinātu taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Taču virsprokurors M. Adlers nesaprotamu motīvu vadīts 2017. gada 28. februārī atcēla prokurora A. Zalužinska  gada 20. janvāra prokurora papildus norādījumu noskaidrot “kāds pamatojums bija tam, ka netika savlaicīgi uzsākts kriminālprocess pēc J. Juraša 2015. gada 1. oktobra ziņojuma, bet tas uzsākts tikai 2017. gada 3. janvārī?”

Virsprokurors M. Adlers par šo savu lēmumu informēja arī KNAB, norādot, ka uz minēto jautājumu atbilde nav nepieciešama.

Tas ir kārtējais tendenciozitātes un neobjektivitātes pierādījums šī kriminālprocesa izmeklēšanā.

Kriminālatbildība Krimināllikuma 94. pantā paredzēta par apzinātu valsts noslēpuma izpaušanu. Ja prokuratūra ir ieinteresēta saskatīt manā rīcībā un pierādīt Krimināllikuma 94. pantā paredzētā nozieguma sastāvu, tad būtu jāņem vērā, ka savu rīcību ne mazākajā mērā nebiju motivējis ar vēlmi izpaust valsts noslēpumu. Ņemot vērā likuma “Par valsts noslēpumu” 5. panta 4. punktā noteikto un apstākli, ka informāciju nebiju ieguvis operatīvās darbības ietvaros, es uzskatīju par savu pienākumu informēt sabiedrību par iespējamu korupcijas gadījumu un ilgstošu KNAB vadības bezdarbību, proti, nereaģēšanu uz informāciju par, iespējams, notikušu noziedzīgu nodarījumu, un citas iespējas panākt reakciju šīs informācijas pārbaudei man nebija.

Ņemot vērā, ka manā rīcībā, informējot sabiedrību par iespējamu korupcijas gadījumu un KNAB vadības bezdarbību, izpaliek gan Krimināllikuma 94. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvā, gan subjektīvā puse, izmeklēšanas turpināšanai kriminālprocesā nav tiesiska pamata.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vērtējusi apstākļus par civildienesta ierēdņa tiesību uz vārda brīvību ierobežošanu apstākļos, kad persona ir konstatējusi pretlikumīgu rīcību savā darbavietā. Norādu, ka faktu par korupcijas gadījumu žurnālistiem izpaudu, jo līdz pat informācijas publiskošanas brīdim fakts par iespējamo smaga nozieguma izdarīšanu netika pārbaudīts un izmeklēts.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka civildienesta ierēdņa rīcība, darot sabiedrībai zināmu informāciju par iespējamām prettiesiskām darbībām, bauda noteiktu aizsardzību.

Uzskatu, ka sabiedrības informēšana par pastāvošo problēmu bija galējais un arī efektīvākais veids, kā panākt atbilstošu rīcību. Uzsveru, ka informāciju sabiedrībai darīju zināmu labticīgi, uzskatot to par savu kā KNAB amatpersonas pienākumu.  Kā redzams, tikai pēc informācijas izpaušanas sabiedrībai tika uzsākta informācijas pārbaude un 2017. gada 3. janvārī tika uzsākts kriminālprocess.

Tiesiskās valstīs trauksmes cēlējiem tiek nodrošināta valsts aizsardzība, un tāpēc arī Latvijā nav pieļaujams, ka pret trauksmes cēlējiem tiek izvērstas represijas.

2019. gada 10. janvārī Ģenerālprokuratūrā iesniedzu sūdzību par kriminālprocesa virzītāja rīcību – par pieteikto un procesa virzītāja apmierināto lūgumu neizpildīšanu. Šīs neizdarības novēršanas vietā prokuratūra lūdz izdot mani kriminālvajāšanai, nepārbaudot vai informācija, uz kuras pamata lietā tiek izdarīts secinājums par nodarīto kaitējumu operatīvās darbības mērķiem, atbilst lietas faktiskajiem apstākļiem. Lai nodrošinātu šī secinājuma pārbaudi, biju pieteicis lūgumu nopratināt vairākas personas, kuru sniegtās liecības būtu veicinājušas kriminālprocesā krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Procesa virzītājs man rakstveidā atbildēja, ka šīs personas tiks nopratinātas, taču pagājis vairāk kā gads un tas līdz pat šodienai nav izdarīts. Tiku piemānīts. Iespējams, tāpēc, lai nelūgtu šīs personas pašas pieteikties izmeklēšanas iestādē liecību sniegšanai, jo viņu sniegtās liecības varētu pilnībā atspēkot lietā izdarītos secinājumus. Ja procesa virzītājs būtu nopratinājis personas, kuras bija solījis nopratināt, tad prokuroram pilnībā zustu pamats manis saukšanai pie kriminālatbildības.

Konkrētā kriminālprocesa izmeklēšana ir tiesiskuma piesmiešanas paraugstunda, ko tandēmā ar Valsts drošības dienestu (iepriekš – Drošības policija)demonstrē Ģenerālprokuratūra. Man tam ir pierādījumi un šie pierādījumi ir apstāklis, kas šobrīd nespēlē man par labu.

Seko mums