Es esmu sieviete, kas piedzīvojusi vardarbību, un es jums saku: mums ir vajadzīga Stambulas konvencija
Latvijas sieviešu* atklātā vēstule12.06.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es esmu sieviete un esmu privileģēta, jo varu jūs šobrīd uzrunāt. Man ir paveicies – es neesmu iedzīta tādās bailēs, lai klusētu. Man ir paveicies – es esmu dzīva. Tādēļ runāju arī to sieviešu vārdā, kas Latvijā cieš no fiziskas vai seksuālas vardarbības un baidās par to runāt. Es zinu, kā tas ir – es arī esmu baidījusies, ka man neticēs, ka mani nosodīs, ka mani izsmies, ka man teiks: "Pati vainīga." Un es jums saku: mums ir vajadzīga Stambulas konvencija.
Jūs atrunājaties, ka Stambulas konvencija nebūs risinājums, un jums taisnība – nebūs gan. Tas būs pirmais solis. Jūs darīsiet man zināmu, ka mana drošība jums ir svarīga. Svarīgāka par populistiskiem gājieniem, atrunām, minstināšanos un politiskiem cīniņiem.
Stambulas konvencija jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir ratificēta 37 Eiropas valstīs ar vienu mērķi – mazināt un novērst vardarbību pret sievieti un vardarbību ģimenē. Vienīgais, pret ko tā iestājas, ir varmācība. Tikai un vienīgi varmākām būtu jābaidās no šīs konvencijas.
Latvijā ir vieni no augstākajiem fiziskās un seksuālās vardarbības rādītājiem Eiropas Savienībā, kā arī vieni no augstākajiem rādītājiem vardarbības attaisnošanā. Kad dzirdu, kā, runājot par sievietes slepkavību Jēkabpilī, mūsu amatpersonas saka – tika izdarīts viss, kas bija viņu spēkos, kad dzirdu, kā viņi taisnojas un noveļ vainu cits uz citu, man kļūst bail. Bail par sevi, par savām draudzenēm, par savām meitām, par savām kolēģēm, par visām Latvijas sievietēm. "Mēs neko nevarējām darīt," jūs sakāt.
Es saku: ratificējiet Stambulas konvenciju! Dodiet signālu varmākām, ka vardarbība netiks paciesta, dodiet man pārliecību, ka es kā sieviete šajā valstī varu justies pasargāta!
Seksuālā vai fiziskā vardarbība, ko esmu piedzīvojusi, nebija izolēts incidents, bet gan likumsakarīga pieredze sabiedrībā, kas ir iecietīga pret vardarbību un kas varmākā ieaudzinājusi pārliecību, ka viņam ir tiesības nodarīt man pāri.
Es piedzīvoto vardarbību ilgi esmu pieņēmusi kā pašsaprotamu, sevi mierinot, ka tā taču notiek ar visām. Bet atsakos tā dzīvot tālāk.
Man ir tiesības zināt, ka vardarbība pret mani nav normāla, nav pieņemama un nav attaisnojama.
Un jūsu pienākums ir to darīt zināmu skaļi un skaidri. Jūsu pienākums ir veidot nākotni, kur neviena sieviete vairs neuzskatīs, ka piedzīvot vardarbību ir neizbēgama daļa no sievietes dzīves.
Jūsu pienākums ir ratificēt Stambulas konvenciju.
Es esmu sieviete, kas parasti jūsu prātos ir anonīma, bet nē – man ir vārds, un man ir uzvārds.
* Agnese Berele-Aleksandrova, strādā biedrībā "Gribu palīdzēt bēgļiem"
Agra Lieģe-Doležko, publiciste, žurnāliste
Alija Baltruma, interjera dizainere
Alise Avota, zīmolu komunikācijas speciāliste
Alise Krūmiņa, nodarbojas ar pētniecību
Alīse Vorobeja, kultūras projektu vadītāja
Alise Zariņa, režisore, publiciste
Anastasija Neimane, jogas pasniedzēja
Ance Eikena, māksliniece
Ance Pudāne, kultūras darbiniece
Ance Zveja, pārdošanas speciāliste
Anete Ivbule, kultūras projektu vadītāja
Anita Dobulane, ofisa menedžere
Anita Rupeika, ilustratore
Anna Belkovska, dzejniece
Anna Dzērve, fotogrāfe
Anna Kalniņa, nodarbojas ar datu pētniecību
Anna Knipše, medicīnas studente
Anna Rebeka Roziņa, 12. klases skolniece Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas Starptautiskā bakalaurāta programmā
Annija Sprīvule, skolotāja
Antonija Skopa, vadītāja
Auguste Petre, kuratore
Baiba Kļaviņa, tulkotāja
Beata Jonīte, centra "Marta" politikas koordinatore
Dace Austra Balode, Rīgas domes galvenā referente
Dace Junaka, sagādes vadītāja
Dace Kalneniece, sociālā darbiniece
Dace Rukšāne-Ščipčinska, rakstniece
Dana Isarova, pediatre
Dardega Legzdiņa, vēsturniece
Dārta Daneviča, aktrise
Dita Lase, uzņēmēja
Dita Untule, studente
Elīna Geida, komiķe, improvizatore
Elīna Lībiete, arhitekte
Elīza Simsone, laborante
Elizabete Šatalova, bārmene
Elvita Ragovska, aktrise
Emilia Karetnikova, nodarbojas ar audiovizuālo mākslu
Ginta Vēja, augstskolas pasniedzēja
Grēta Trušiņa, aktrise
Guna Zariņa, teātra darbiniece
Henrieta Verhoustinska, kultūras žurnāliste
Ieva Bērziņa, izklaides vietas vadītāja
Ieva Leimane, nodarbojas ar apsaimniekošanu
Ieva Melgalve, rakstniece, mākslas un literatūras pētniece
Ieva Norvele, režisore
Ieva Siksaliete , medicīnas studente, HIV profilakses punkta konsultante
Ieva Staltmane, pedagoģe
Ieva Zālīte, tulkotāja
Ilze Ratniece, studente
Ilze Burkovska-Jakobsena, režisore
Ilze Vēze-Balode, atbalsta persona bērniem ar funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem
Inga Gaile, rakstniece
Inga Lapiņa, konditore
Inga Liepiņa, mākslas terapeite
Inga Tropa, režisore, aktrise
Inga Zeile, producente
Iveta Budreviča, režisore
Jana Jacuka, horeogrāfe
Jana Kukaine, augstskolas lektore
Jana Rūce, nodarbojas ar rakstniecību un radošajām jomām
Janta Paula Putniņa, studente
Karīna Ješkina, studente, pētniece
Karolina Gansovska, žurnāliste
Kate Gecēviča , IT projektu vadība
Katrīna Jauģiete, projektu vadītāja
Katrīna Priede, biroja administratore
Katrīna Rudzīte, dzejniece, publiciste
Krista Burāne, režisore
Krista Saberova, fotogrāfe
Ksenija Tarasova, māksliniece
Laine Kalevica, klientu apkapošanas aģente
Larisa Matēviča, juriste
Lauma Tuča, izglītības uzņēmuma “Edurio” Latvijas komandas vadītāja
Leina Markevica, sociālo mediju speciāliste
Lelde Vaivode, projektu koordinatore
Liene Linde, kinorežisore un publiciste
Liene Muste, IT atbalsta produkcijas procesu koordinatore
Līga Goldberga, bibliotekāre
Linda Gabarajeva, dzejniece
Linda Granta, studente, māksliniece
Linda Īstenā, māksliniece
Lolita Tomsone, muzeja direktore
Ludmila Roziņa, dramaturģe
Madara Enzele, strādā biznesa attīstības vadībā, kultūras projektu vadībā
Madara Ērgle, IT speciāliste
Madara Lazdiņa, uzņēmuma vadītāja
Maija Sjomkāne, datu analītiķe
Marija Linarte, māksliniece
Marta Bogustova, Saeimas deputātes palīdze
Marta Matuzeviča, māksliniece, pasākumu producente
Mētra Saberova, māksliniece
Ofēlija Spektore, viesmīle
Paula Megija Kārkliņa, māksliniece
Paula Zvejniece, Saeimas deputāta palīdze un cilvēktiesību aktīviste
Regīna Razuma, aktrise †
Reina Iesaliņa, studente
Ruta Rinkule, arhitekte
Rute Marta Jansone, multimediju māksliniece
Sabīne Tīkmane, strādā teātrī
Sanita Miezīte, projektu vadītāja
Santa Ancēna, skolotāja palīdze
Santa Biezā-Vanaga, BKA/ IT projektu vadītāja
Santa Hirša, mākslas kritiķe
Santa Remere, publiciste
Selma Teodora Levrence, cilvēktiesību aktīviste
Signe Romanovska, tulkotāja
Sintija Popena, strādā radošajās industrijās
Sintija Vizule, nodarbojas ar sociālo mediju mārketingu
Terēze Tīna Turkupole, frīlansere
Una Bergmane, vēsturniece
Una Rozenbauma, režisore
Undija Ancēna , vadītāja
Velta Emīlija Platupe, multimāksliniece, mākslas pedagoģe
Žanete Eglīte, projektu vadītāja
Aija Kažoka, redaktore
Keitija Kalniņa, finanšu vadītāja
Mārīte Krastiņa, strādā finanšu vadībā
Inga Beitiņa, projektu vadītāja
Kitija Balcare, teātra kritiķe
Elīna Reitere, kino pētniece un kritiķe
Inga Grencberga, rakstniece
Elīza Laķe, programmas vadītāja
Marija Ābola, mārketinga speciāliste
Antra Ērgle, brīvžurnāliste
Katrīna Gaile, gleznotāja, skolotāja
Linda Kilevica, žurnāliste
Evelīna Andžāne, dzejniece
Ilze Vilcāne, speciālā pedagoģe
Anete Andersone-Dreimane, ražošanas vadītāja
Dace Bogdanova, projektu koordinatore
Madara Freivalde, nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem
Anna Bendika, uzņēmēja
Rebeka Anna Bensone, dizainere, projektu vadītāja
Kristīne Mežale, mārketinga vadītāja
Beatrise Baltraite, medicīnas studente
Inga Gedžūne, tulkotāja
Katrīna Liepiņa, psiholoģijas studente
Alise Karpova, biroja administratore
Marina Petrakova, veselības aprūpes tehnoloģiju jaunuzņēmēja, sertificēta audiologopēde
Krista Priedīte, komunikācijas speciāliste
Diāna Kaijaka, režisore, māksliniece
Viktorija Tihomirova, projekta vadītāja, UX dizainere
Liene Viļčuka, muzeja darbiniece
Elīna Pastare, tūrisma speciāliste
Ketrisa Petkeviča, projektu vadītāja, topošā kuratore
Adelīna Lenša, bāra vadītāja
Laura Lēģere, arheoloģe
Dana Žuravļova, namu pārvaldniece
Zane Ritcele, uzņēmēja
Dita Jonīte, teātra un dejas pētniece
Iveta Parravani, biedrības Debesmanna.com dibinātāja
Lauma Balode, darbojas audio un skatuves jomā
Kristīne Ante, augstskolas docētāja
Elīna Grieze, nodarbojas ar interjera dizainu
Laura Vinogradova, rakstniece
Evita Leismane-Turlaja, nagu kopšanas speciāliste
Pārsla Kokina, grafiskā dizainere, tekstu autore
Sanita Kārkliņa, redaktore
Jeļena Jesajana, iekļaujošas sabiedrības un cilvēktiesību aktīviste
Tija Sīle, fiziķe
Ginta Šulce, kreditoru grāmatvede
Līna Birzaka-Priekule, izstāžu kuratore
Zane Zvirbule, skolotāja
Astrīda Rogule, mākslas zinātniece, muzeoloģe
Barba Zeme, uzņēmēja
Kristīne Pitkeviča, anestezioloģe
Ieva Andžāne, kultūras projektu vadītāja, ilustratore
Marta Herca, augstskolas mācībspēks
Agrita Bitere, geštaltterapeite
Laura Miķelsone, mārketinga speciāliste
Inta Ozoliņa, auditore
Baiba Troščenko, pasniedzēja
Iveta Ķelle, NVO vadītāja
Jana Belēviča, finanšu vadītāja/vecākā grāmatvede
Ivanda Adata, finanšu speciāliste
Liene Baika, optometriste
Ieva Stokenberga, pētniece
Liene Jaudzema, pārvaldniece
Jāna Jēruma-Grīnberga, mācītāja, bīskape emerita
Agnese Skrūzkalne, uzņēmēja
Kristiāna Ščerbicka, digitālā mārketinga speciāliste
Sindija Gerika, pedagoģe
Līga Gaisa, scenāriste-producente
Madara Iverta, mārketinga asistente
Līna Marta Sarma, programmu koordinatore
Keita Augstkalne, zīmolu stratēģe, veselības aprūpes tehnoloģiju jaunuzņēmēja
Irīna Pumpure, pensionāre
Baiba Bumbiere, divu meitu mamma
Rita Jugbārde, šobrīd mājsaimniece
Vaiva Bauze, iepirkumu speciāliste, producente
Laima Bauere, Riga TechGirls
Liliana Civjane, Latvijas Universitāte
Kristīna Guste, tulkotāja
Ingrīda Pičukāne, māksliniece un skolotāja
Laura Dumbere, žurnāliste žurnālā "IR"
Iveta Narodovska, augstskolas docētāja
Gunda Kārkliņa, bilingvālā skolotāja
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
