Es gribētu zināt, kāds ir plāns. Ne jau armijas, es gribētu zināt, ko darīsim mēs, civilie
Dita Lūse22.02.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Molotova-Ribentropa pakts zvana ausīs un dun galvā, kad kārtējie sociopātiskie pasaules valdnieki – šoreiz Putins un Tramps – gatavojas dalīt pasauli. Mūsu kolektīvās mantotās atmiņas liek atcerēties lopu vagonus uz Sibīriju un laivas uz Zviedriju. Mēs esam gatavi bēgt.
Savā posttraumatiskajā sindromā mēs bieži aizmirstam, ka toreiz, 1939.gadā, Staļins un Hitlers sadalīja vairāk nekā trīs Baltijas valstis. Krievija šajā darījumā sev ieguva vēl divu valstu daļas, un vienu veselu valsti – Somiju.
Mēs reizēm piemirstam, ka Somiju krievi nespēja paņemt ne 1939., ne 1940., ne 1945.gadā. Somi starpkaru periodā bija pamanījušies saglabāt parlamentāru demokrātiju, viņiem nebija autoritāra vadoņa, nebija cenzūras, kas aizliegtu kritizēt Krieviju. Pats galvenais, kad Krievijas armija jau stāvēja pie Somijas robežas, viņiem nebija neviena braša vadoņa, kas pateiktu: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās,” kā tas notika mūsmājās, kur šādi uz ilgiem gadiem tika sagrauta tautas ticība saviem spēkiem.
Tāpēc tagad, kad jūtam, ka pasaule atkal tiek dalīta, un kad Tramps vieglu roku mūsu maznozīmīgo reģionu bez derīgiem izrakteņiem gatavojas atmest Putleram, mēs saviem spēkiem joprojām īsti neticam. Mēs arī zinām, ka toreiz, 1939.gadā, Poliju Anglija un Francija uzmeta, kaut arī starp šīm valstīm bija noslēgts tā laika 5.pants. Mūsu atmiņa strādā, un mēs neticam piektajiem pantiem.
Es ļoti negribētu nekur bēgt, esmu kādu laiku dzīvojusi prom no Latvijas un zinu, ka neiedzīvotos ne Zviedrijā, ne Sibīrijā, ne Spānijā. Tikai gribētu, lai mēs būtu tikpat droši kā somi par savu zemi, ka mums tā ir vajadzīga pašiem. Es gribētu būt droša, ka neviens pie varas esošais mūsējais X stundā nepateiks “Es palikšu savā vietā…”
Man liekas, ka daudz kas ir citādi nekā toreiz un varbūt tikai tā posttraumatiskā dunoņa ausīs liedz uztvert atšķirības. Mēs esam kopā ar citām Ziemeļvalstīm un Poliju, un šajā kompānijā visi pazīst Krievijas “īpatnības” un nelolo ilūzijas. Kallasa, kura ir mūsējā, stāv kājās un runā skaidru valodu par mums visiem. Mums ir armija, mums ir mediji bez cenzūras, kuri runā atklāti par Krieviju (mazāk par ASV – laikam vēl esam ilūzijās, ka tas ir mūsu sabiedrotais un ka pie varas esošais varētu būt gudrs cilvēks).
Bet vēl es gribētu zināt, kāds ir plāns. Ne jau armijas – tam vajadzētu būt slepenam. Un zemessardzei ir plāns, cerams. Bet es gribētu zināt, ko darīsim mēs, civilie, ja gadījumā nonāktu tajā Somijas lomā 1939.gadā. Labi, 72 stundu soma. Un tālāk? Vai būs kādi informācijas punkti pagastos, vai no mums gaida kādu organizēšanos, vai mēs vienkārši individuāli varam trenēties mest pa droniem ar gurķu burkām? Man liekas, ka par šo būtu jārunā, nevis jāizliekas, ka apdraudējuma nav. Jo izlikšanās, ka nekas nedraud, izklausās pēc “…jūs palieciet savās”.
Neziņa rada bezpalīdzības sajūtu. Tramps jau otro reizi pamanās iesviest visu pasauli neziņā un apjukumā, bet mēs esam pietiekami mazi un sīksti, lai savāktos un dzīvotu pēc saviem iekšējiem likumiem.
Seko mums 
Latviešu dzīve vairs nav tik harmoniska kā vecos labos laikos, kad sabiedrības galvenie uzkarsumi bija problēma, ka ministrs ar valsts transportlīdzekli cauri visai pilsētai pārved pašam piederošo drēbju skapi no iepriekšējās dzīvesvietas pie ceturtās laulenes, jaunās mīļotās sieviņas, un nenorēķinās par eksprešu pakalpojumu no savas kabatas.
Mūzikas un mākslas attīstības fonds “Balsis” ir guvis tiesas atzinumu par Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) lēmuma prettiesiskumu. Valsts finansējumu kultūras projektiem VKKF savos izsludinātajos konkursos sadala atbilstoši katras nozares ekspertu komisijas slēdzienam – VKKF padome pieņem lēmumu, balstoties uz šiem ekspertu ieteikumiem. Un tiesa lēmusi, ka konkrētais padomes lēmums par finansējuma nepiešķiršanu mūzikas un mākslas attīstības fondam “Balsis” ir prettiesisks.
Saeima Baibu Braži ārlietu ministres amatā apstiprināja 2024. gada 19. aprīlī. Visu ministres darba vizīšu un tikšanos fokusā ir bijis atbalsts Ukrainai, Latvijas drošība un ekonomiskā izaugsme, un Latvijas cilvēki, viņu drošība un labklājība.
Daži mēļo, ka krievija esot piedāvājusi Trampam šādu gājienu: atbloķēt iesaldēto krievu naudu un par to iepirkt krievijai ASV lidmašīnas. Pagaidām civilās.
Publiskajā telpā ik pa laikam uzvirmo kārtējie apgalvojumi par to, cik daudz kas Latvijas veselības aprūpes sistēmā nenotiek, cik daudz tiek kavēts, cik dārgi viss izmaksā. Taču daudz mazāk tiek runāts par to, kas patiesi tiek darīts, kas ir paveikts, kāpēc izmaksas ir tādas, kādas tās ir, kādi faktori to ietekmē un cik būtiska ir lēmumu pieņemšana slimnīcas un sabiedrības labā.
Kad Ogres deputāte, kura ir pazīstama vairāk ar vājību uz stiprajiem dzērieniem nekā ar konkrētiem darbiem, pēkšņi sāk uztraukties par droniem, pagrabiem un plūdiem, cilvēkiem ir pilnīgas tiesības uzdot vienu vienkāršu jautājumu: kur Tu biji visu šo laiku?
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
