Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Man bija septiņi gadi, kad cilvēki Latvijā piedalījās barikādēs, lai sargātu savu valsti. Bieži sarunās esmu dzirdējusi par toreizējo sabiedrības saliedētību – to, ka nebija dalījuma pēc etniskās piederības, jo arī krievi, ukraiņi, baltkrievi un citu tautību cilvēki bija barikādēs un cīnījās par neatkarīgu Latviju.

Tāpat esmu dzirdējusi, ka daļa no Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, kas ģimenē runā krieviski, tur aizvainojumu pret Latvijas valsti un šis aizvainojums ir izaudzis tieši no Barikāžu laika, jo pēcāk pilsonību nepiešķīra pēc nopelniem Latvijas neatkarības sargāšanā, bet gan pēc etniskās piederības vai asinsradniecības. Cilvēki, kas bija cīnījušies par mūsu valsts neatkarību, tika atstumti un ielikti "ienaidnieka" statusā.

Klausoties šos nostāstus, saprotu, ka mēs kā sabiedrība jau reiz esam piedzīvojuši problēmu, ka mūsu redzējums par kādu konkrētu etnisko grupu un tās priekšstatiem nesakrīt ar realitāti. Toreiz mēs ar šo izaicinājumu acīmredzami netikām galā un līdz ar to neizmantojām iespēju saliedēt sabiedrību ap neatkarīgu, demokrātisku Latviju kā mūsu visu kopējo valsti.

Iespējams, tas saistīts ar to, ka biju bērns un atmiņas no tā laika ir ļoti selektīvas, bet tolaik man šķita, ka ir ļoti viegli nodalīt tos, kas bija par un pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pat nevaru aprakstīt, kā tieši es to biju iedomājusies, bet šķita, ka visi neatkarības atbalstītāji noteikti runāja latviski vai vismaz saprata latviešu valodu, rokās nesa "Atmodu" un kaut kur pie drēbēm bija piesprauduši Latvijas karodziņu.

Par to, cik šis priekšstats ir bijis primitīvs, es domāju šobrīd, kad manā pieaugušā dzīvē pirmo reizi tik uzskatāmi sašķēlusies Latvijas sabiedrības krieviski runājošā daļa. Pirms kara bija viegli ļauties stereotipam, ka visi, kas ģimenē runā krieviski, savā ziņā arī domā līdzīgi. Vienlaikus man pašai šķita, ka es veiksmīgi esmu tikusi galā ar šo stereotipu, jo man taču ir draugi, kas runā krieviski, bet neatbalsta Putina virzīto politiku un nesvin 9. maiju, tā vietā novērtējot demokrātijas sniegtās iespējas.

Līdz ar to es pieņēmu vēlamo par esošo un iekritu otrā grāvī, domājot, ka vairums Latvijā dzīvojošie krievi saprot un nosoda Putinu, bet tie, kas kaimiņvalsts režīmu atbalsta, noteikti ir veci cilvēki, kuri saņem pensiju no Krievijas, vai margināļi, kas meklē iespēju pagozēties kameru priekšā 9. maijā pie "Uzvaras" pieminekļa. Katrā ziņā – noteikti nenozīmīgs mazākums.

Tad kādā 9. maijā mans draudzīgais pastnieks, atnesot ierakstītu vēstuli, man novēlēja priecīgus svētkus. Es savā naivumā nodomāju, ka viņš mani laicīgi sveic Mātes dienā. Šķiet, tas sakrita ar brīdi, kad biju kļuvusi par jauno māmiņu, un tāpēc manā realitātē svarīgi bija pilnīgi citi jautājumi. Pateicu viņam paldies un tikai pēc mirkļa iedomājos, ka viņš jau nevar zināt par manu bērnu – ar kādiem svētkiem tad viņš mani īsti sveic? Vajadzēja mirkli, lai saprastu.

Šī situācija man ir spilgtā atmiņā kā liecība tam, ka mans priekšstats par to, cik vienoti mēs Latvijas sabiedrībā esam demokrātijas un vienotas vēstures izpratnē, neatbilda realitātei. Lai arī es nedomāju kategorijās „latvietis/krievs”, tomēr bija noteiktas situācijas, kad asi iezīmējās tieši etniskās piederības atšķirības – tā man toreiz šķita. Īpaši uzskatāmi tas izpaudās konfliktsituācijās: kad notika karš Gruzijā, valodas referendums, iebrukums Ukrainā 2014. gadā, man bija skaidrs, ka tad, ja neesmu gatava diskutēt vai pat strīdēties, labāk ar cilvēkiem, kas runā krieviski, šo jautājumu nekustināt. Un tieši ar tā saucamajiem krievvalodīgajiem – kā vienotu, lielu, vienādu uzskatu masu.

Protams, vienmēr bija izņēmumi – domāju, ka mēs visi pazīstam gan latviešus, kas dzīvo Krievijas izveidotajā sociālpolitiskajā realitātē, gan krievus, kas tai nepiekrīt un ir lojāli Latvijas valstij. Bet kopumā – bija viegli nodalīt. Ikdienas dzīvē orientēties bija vienkārši – par attiecīgajām tēmām varēju runāt tikai ar tiem krieviski runājošajiem, par kuriem konkrēti zināju, ka viņu viedoklis sakrīt ar manu, jo pieņēmu, ka visu pārējo viedoklis, visticamāk, nesakrīt.

Nupat veikta aptauja parāda – 21% Latvijas iedzīvotāju, kam ģimenē sarunvaloda ir krievu, saka, ka atbalsta karā Krieviju, bet 46% procenti saka, ka neatbalsta ne vienu, ne otru, bet vienlaikus 22% apgalvo, ka atbalsta Ukrainu. (SKDS aptauja, kas veikta 03.03.2022. – 08.03.2002.) Šie cipari ļoti spilgti demonstrē to, cik dažādi ir viedokļi to cilvēku vidū, kas sarunvalodā lieto krievu valodu. Tāpēc paralēli satraukumam par Ukrainas tautu un neatkarību esmu pieķērusi sevi pie satraukuma arī par tiem krieviem, kas dzīvo Latvijā un neatbalsta Krievijas agresiju.

Kad Ukrainas atbalstam veltītā koncerta laikā uz skatuves uzkāpa komiķis Aleksandrs Guzenko un pateica, ka viņš ir krievs, es pieķēru sevi pie domas – tas gan ir drosmīgi, tik liela pūļa priekšā šādā situācijā pateikt, ka esi krievs. Kāpēc es satraucos? Protams, iespējamās agresijas dēļ, kas pret šiem cilvēkiem varētu tikt vērsta. Bet vēl arī tāpēc, ka es negribētu, lai Putina īstenotā kara dēļ cieš vēl vairāk cilvēku – īpaši tādu, kas to neatbalsta.

Šajā laikā vairs nav "vairāku pareizo viedokļu", nav "katram savas taisnības". Līdzīgi kā barikādēs un Atmodā šis ir laiks, kad ir tikai melns vai balts, pareizs vai nepareizs. Šādā emocionāli uzlādētā atmosfērā un dzīvei tik neraksturīgi binārā situācijā rodas arī vēlme izstumt un pat likvidēt nepareizo. Pilnīgi noteikti nav vēlēšanās diskutēt vai sarunāties. Es un, pieņemu, arī citi Ukrainas atbalstītāji nevēlas dzirdēt argumentus, kas kaut nedaudz attaisno to, ka šobrīd savās mājās, savā neatkarīgajā valstī mirst ukraiņi. Taču ir skaidrs, ka mums Latvijā ir dota vēl viena iespēja – un dzīvē tā bieži negadās. Mums ir iespēja labot deviņdesmitajos gados pieļauto kļūdu un šoreiz nesašķelt mūsu sabiedrību vēl vairāk. Šajā situācijā nav nozīmes tautībai, bet gan attieksmei un vērtībām, par kurām mēs iestājamies.

Demokrātija ir tā vērtība, par kuru mums visiem kopā jāiestājas, jo tikai demokrātija nodrošina cilvēktiesības, viedokļu dažādību, vārda un izteiksmes brīvību un, galu galā, cilvēka pašcieņu un kopējo brīvību. Mēs tikko pieredzējām Baltkrievijas diktatora agresiju pret saviem tautiešiem. Šajos agresijas aktos etniskajai piederībai nav nozīmes, tāpat tā nevar kalpot par attaisnojumu agresijai. Par brīvas tautas pašnoteikšanās tiesībām, pret asinsizliešanu var iestāties ukraiņi, krievi, baltkrievi, latvieši. Bet tie, kas to nedara, ir cilvēki, kam novirzījies vērtību kompass, un mūsu uzdevums ir palīdzēt viņiem to atgriezt pareizajā virzienā.

Kā? Man nav gatavas atbildes. Varbūt ar sabiedrisko mediju krievu valodā, varbūt ar noslēgtiem propagandas kanāliem, varbūt ar aizsardzības mācību skolās, varbūt ar vienotu izglītības pamatvalodu vai kopīgām manifestācijām, varbūt ar finansiālu atbalstu medijiem krievu valodā, lai tie var izplatīt patiesu informāciju par kaimiņvalsts autoritārā režīma lielo un nomācošo ēnas pusi. Iespēju ir daudz, un vajag tikai vēlmi tās saskatīt.

Taču viens gan ir skaidrs – tas nenotiks caur rupjību, lamāšanos un agresīvu izturēšanos pret šiem cilvēkiem. Pat aktīvas karadarbības apstākļos valstis meklē iespēju sēsties pie sarunu galda un rast kopsaucēju. Visticamāk, arī mēs kā sabiedrība no tā nekur neizbēgsim. Mēs nevēlēsimies ilgstoši dzīvot agresīvā, sašķeltā, emocionāli uzlādētā vidē. Lai cik ļoti mums gribētos šajā jautājumā "ar varu piespiest viņus saprast", mums būs jāatrod veids, kā sarunāties, pārliecināt un sadzīvot, jo no tā ir atkarīga mūsu drošība un mūsu valsts neatkarība.

* Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore

Plašāk par publikācijas autori lasāms šeit:

https://pietiek.com/raksti/par_sabiedribas_integraciju_turpmak_rupesies_ministra_puces_sieva_-_vina__tumbockas__parzinataja

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...