Iesaki rakstu: 
Esmu nodzīvojis gana ilgu mūžu, lai spētu izprast notiekošo un izteiktu par to savu attieksmi. Esmu piedzimis tālajā 1937.gadā. Protams, ka par to laiku atmiņas man nav saglabājušās, bet ir saglabājies tēva dotais mantojums, kas sniedz liecības par vēl senākiem laikiem, tai skaitā tēva mājas, kurām šodien jau ir vairāk nekā 160 gadi.
Lai kāda būtu šodienas sabiedrības attieksme pret 1917.gada revolūciju, tā ir daļa no manas vēstures, jo mans tēvs tur bija ar vienīgo mērķi - lai Latvija būtu brīva. Katram var būt sava attieksme pret 1917.gada revolūciju, bet nevar noliegt, ka Latvija tieši pēc tās tika atzīta par brīvu un neatkarīgu valsti.
Mans tēvs nomira 1946.gadā, jo pēc kara Latvijā bija ļoti smaga dzīve arī tiem, kurus neizsūtīja. Mana tēva māsu izsūtīja 1949.gadā, un, kad viņa atgriezās, tad, protams, padalījās ar piedzīvoto izsūtījumā, un varējām pārliecināties, ka šeit palikušajiem pēckara gadi nebija vieglāki. Radiniece no izsūtījuma atgriezās ar palieliem naudas uzkrājumiem, ar ko nevarēja lepoties šeit palikušie.
Runāju ar savu sievastēvu, kurš pirmskara Latvijā bija saimnieks - lielfermas īpašnieks, kurš uz Vāciju tirgoja sviestu un bekonu, viņš atzina, ka labāk nekā padomju laikā nekad nav dzīvojis.
Mans sievastēvs bija apbrīnojams cilvēks, nenogurdinoši strādīgs, labi izglītots, daudz lasījis, savas darba dzīves laikā izveidojis tam laikam ievērojamus uzkrājumus, ko atstāt bērniem. Tikai pēc Repšes un Godmaņa reformām mana strādīgā sievastēva uzkrātie 30 000 rubļi, par kuriem varēja nopirkt 3 žiguļus, pārvērtās par 150 latiem, kuri tā arī palika kā dāvana Latvijas Krājbankai.
Lai cik smagi bija pēckara gadi, dzīve ar katru gadu uzlabojās. Mēs ģimenē bijā 5 bērni un visi gājām skolā, ieguvām izglītību, strādājām, izveidojām ģimenes. Lai arī alga nebija liela, bet par to varēja izdzīvot. Darbavieta piešķīra labiekārtotu dzīvokli un apmaksāja tā ekspluatācijas izdevumus. Pēc 1991.gada man nācās to dzīvokli otrreiz nopirkt nu jau no šīs valsts.
Apstākļi izmanījās tik būtiski, ka, nemainot darbu, darba alga, pārveidota latos, bija tik niecīga, ka ziemas laikā dzīvokļa ekspluatācijas izdevumi bija lielāki par algu un nācās atteikties no centrālās apkures un iebūvēt godmaņa krāsniņu, lai nenosaltu. Dzīves apstākļi no 1991.gada bija kā pēc kara. Ja pēckara gados, bija jūtams uzlabojums, tad diemžēl jāatzīst, ka no 1991.gada es uzlabojumus neesmu sajutis.
Jā, es redzu, ka tiem, kuri nekaunīgi par kapeikām privatizēja (es teiktu - nozaga) visu, kas iepriekš bija mūsu kopīgā manta un kalpoja kopīgam labumam, ir kļuvuši nepieklājīgi turīgi un pārnet tiem, kas nezaga, ka nemāk dzīvot. Vai man tiešām jājūtas vainīgam, ka nepiedalījos valsts izzagšanā? Vai tāpēc es piedalījos barikādēs, lai daži nelieši varētu nesodīti nozagt, to, kas piederēja mums visiem?
Neskatoties uz to, ka mans tēvs stāvēja pie Latvijas valsts dibināšanas šūpuļa, man nav, ar ko lepoties, un nav iemesla svinībām. Pat tā skola, kurā es mācījos pēckara smagajos apstākļos, ir likvidēta tagad, kad kara nav bijis, un apkārtnes bērni uz skolu vairs nevar aiziet ar kājām, ir jābrauc uz skolu, kas atrodas krietni tālāk no mājām.
Ja visi 5 mana tēva bērni dzīvoja un strādāja Latvijā, tad mani 3 bērni savu iztiku pelna un maksā nodokļus svešumā, un mani 8 mazbērni savu izglītību iegūst citās zemēs.
Esmu par vecu, lai cīnītos par pārmaiņām, un, ja mani bērni te vairs nedzīvo, tad man nav arī, par ko cīnīties. Tāpēc man nav, ko svinēt, un es nesvinēšu Latvijas simtgadi. Arī vēlēšanās es nepiedalīšos.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
