Iesaki rakstu: 
Tikai dažu pārdomu un jautājumu loks. Latvija, kā zināms, pērn paveica milzu darbu "mēs esam tuvāk par Šveici" sistēmas nolīdzināšanā ar zemi. Latvijā Faktiski vairs neatrodas un netiek veikta pasaules mēroga svešu kapitālu pārskaitījumu virzienu pārorganizēšana, kura izpildītājiem nesa ievērojamus ienākumus kā komisijas par izpildi, bet Valsts kasei - ienākumus no banku nomaksātajiem nodokļiem. Šos svešos kapitālus nosauca par "netīru atmazgājamu naudu", kurai nav vietas Latvijas bankās.
Tomēr šie finanšu resursi no pasaules aprites nekur nepazuda, tie pamatā ir pārvietojušies uz citu valstu finanšu iestādēm. Secinājums: Latvija ir zaudējusi starptautisko pārskaitījumu un resursu glabāšanas starpvalstu konkurences cīņā, jo agrāk šeit iegūtos ienākumus šobrīd iegūst bankas un valsts kases citās valstīs.
Šeit izplatītie pastāstiņi par it kā "nepareizas naudas" pareizu izmešanu no Latvijas banku apgrozījuma ir klaji konkurentu uzturēti meli. Ne jau viņi, bet gan mēs esam zaudētāji. Jautājums, kāpēc mūsu kontrolējošās un finanšu izlūkošanas iestādes rīkojās šādi, bet ne otrādi. Piemēram, paziņojot, ka, jā, šeit daži darboņi atver "nepamatotus" kontus, pārskaita neadekvāti raksturotas summas, mēs tās apzinām, kontrolējam un, ja atklājas nozieguma pazīmes, konfiscējam par labu prasītajiem.
Kas ir noticis? Mūsu ļoti jaunās bankas faktiski ir izziņotas par noziedzīgu grupējumu ja ne organizētājām, tad vismaz līdzdarboņiem. Netiek meklēti svešo resursu ieskaitītāju nodarījumi, bet gan paziņots, ka tieši "mūsējie" ir starptautiskie blēži. Rezultātā esam "norakuši" veselu pēc būtības mūsdienu vadošu nozari, jo esam izkrituši no līdzdalības pasaules maksājumu karuselī, kas vairumā gadījumu nedarbojas tā dēvētā rūpnieciskā - ražīgā kapitāla apritē, bet gan pilnīgi citā finanšu kapitāla aprites laukā, faktiski pasaules bagātības pārdales mehānismā.
Pamēģiniet šodien nosaukt, kā Latvija līdzdarbojas pasaules finanšu bagātības pārdales laukā. Slēdzot nerezidentu darbību valstī tieši finanšu kapitāla aprites jomā, esam visu savu pīrāgu par 100% atdevuši konkurentiem. Un tikai viena iemesla dēļ: finanšu sfērā mazizglītoti vietējie politiķi pat par mata tiesu neorientējas un nepārzina mūsdienu pasaules bagātības pārdales mehānisma darbības principus un raksturu. Ganiņš ar stabuli nekad neko nav dzirdējis par "elektrisko ganu" un elektrību kopumā.
No savas ekonomista karjeras astoņus gadus esmu pavadījis, darbojoties divās bankās. Šobrīd esmu pensionārs. Latvijas un vairāku ārvalstu bankās savulaik man ir bijuši SIA rēķini, bet tas jau pasen. Katrā gadījumā visai labi zinu, kā sistēma darbojas.
Man personīgi ir sajūta, ka Latvijā cilvēki ļoti slikti orientējas konkrēto uzņēmējdarbības lauciņu darbībā. Piemēram, pilsētnieki un vairums rakstošo un runājošo žurnālistu gandrīz neko nezina par šī brīža zemkopības tehnoloģijām un tehniku, slikti stādās priekšā, kā strādā metālapstrādes uzņēmums un kā tekstilfabrika, ko nozīmē transporta bizness, glabāšanas nianses un to daudzveidība. Un pilnīgi viss nosauktais nevar darboties bez reģistrācijas un konta atvēršanas bankā.
No šāda skata punkta BANKA ir visas tautsaimniecības nozares sasaistošs un apkalpojošs uzņēmums. Vienlaikus banka sasaista konta turētājus bankā ar valsti, jo caur to notiek nodokļu pārskaitījumi valsts kasē. Iedzīvotāji savos kontos saņem atalgojumu, pensijas, citus sociālos maksājumus, bet paši veic visdažādākos privātos un nodokļu un nodevu maksājumus valstij un pašvaldības iestādēm.
Caur bankām notiek visa valsts budžeta maksājumu plūsma. Visi eksporta un importa, reeksporta maksājumi, kā arī tūrisma "turp - atpakaļ" maksājumi. Ārzemēs strādājošo pārskaitījumi, gan mums, gan prom, uz citām valstīm.
Tas par MAKSĀŠANAS funkciju, bet tad parādās finanšu resursu GLABĀŠANAS funkcija Un to var veikt gan vietējie iedzīvotāji un bizness, gan ārzemnieki. Ar ārzemniekiem, izrādās, lielas problēmas, jo, izrādās, tie var būt darboņi, kas izvairās no savās mītnes zemēs maksājamo nodokļu izpildes. Un visai bieži šie ārzemnieki ir finanšu resursu izmantotāji tā dēvētajā "pasaules 24 stundu maksājumu", laika nepārtrauktības karuselī.
Esmu atradies blakus bankas īpašniekiem, kuri no rīta "šauj šampanieti", jo naktī no Rīgas apkārt pasaulei "apdzītais", visai riskantais maksājumu karuselis ir nesis desmitiem tūkstošu dolāru peļņu Un šis ir piemērs svešu resursu izmantošanai personīgas peļņas ieguves nolūkā.
Šobrīd tam uzliktas nopietnas kontroles važas, bet pēc 1976. gada apmēram 30 gadu garumā tā darīja visi, kuri tikai spēja mobilizēt svešus resursus. Un tā esam nonākuši pie banku darbības pamatdarbības specifiskās funkcijas – SVEŠA KAPITĀLA MOBILIZĀCIJA UN IZMANTOŠANA. Par to atsevišķs stāsts, jo baņķieru "savs kapitāls" vēsturiski parasti ir bijis proporcijā 1 pret 10.
Un vel svarīgāk, vismaz 25 gadus pēc 1976. gada, bagātības pārdale nenotika ar banku instrumentiem, pārdale tiek realizēta biržās, bet bankas ir tikai glabāšanas un pārskaitījumus organizējoša un nodrošinoša iestāde. Situācijā kad "pasaules naudas" funkciju pilda ASV dolārs, bet šīs valsts FRS ir 12 privātu komercbanku veidojums, banku darbības kontroles mehānisma izveidē par primāro kontroles uzdevumu ir kļuvusi tieši ASV dolāra un šīs valsts politisko lēmumu aizsardzība vispasaules mērogā.
Ja jāizsakās par LATVIJAS banku darbības "kapitālo remontu", tad, manuprāt, vispirms ir jāatkāpjas nedaudz senāka pagātnē. Kā zināms, pirmās bankas Eiropā sāka darboties 14. gs. Latviešu valodā ir ļoti precīzs šo institūciju apzīmējums – KREDĪTIESTĀDE.
Interesanti, vai kāds redakcijā var pateikt kad, piemēram, mūsu valstī ir ieviesta kārtība, ka visiem uzņēmējdarbības veicējiem ir obligāti jāatver bankas konts. Vai 30. gadu Latvijā visiem vai tikai daļai lielāko šāds konts bija. Vai zemniekam, kas pārdeva pienu katru dienu vietējā pienotavā, bija bankas konts. Un kā šis zemnieks saņēma samaksu par cūku vai teļu, kuru pārdeva.
No vēstures zinām, ka senā Rīga, tāpat kā citās lielākās pilsētas, kala savu monētu izskatā noformētu naudu. Tātad bija kalēji, kuri no vietējās varas pirka patentu un uz šīs atļaujas pamata privāti kala naudas monētas. Lielajos tirdzniecības centros, parasti gadatirgu punktos, bija cilvēki, kuri specializējās dažādas izcelsmes naudas monētu maiņā, tos sauca par naudas mijējiem.
Bet kā nepieciešamo naudas apjomu pavasarī pirms sējas ieguva zemnieks, lai nopirktu zirgu, sēklu, arklu? Pavasarī ražas, ko pārdot, viņam nebija. Viņi izrakstīja vekseļus, tos pieņēma tiešais pārdevējs, jo zināja, ka zemniekam ir zeme un rudenī, pārdodot izaudzēto ražu, vekseļa parāds tiks dzēsts. Lūk, pirmais kreditēšanas veids pret reālu materiālu nodrošinājumu, kontrakta veidā ar nākotnes ražas nodrošinājumu.
Te arī nākotnes cenas jautājums, jo neviens pavasarī nezina, kāds būs gads, ražīgs, mazražīgs, vai zemniekam izaugs atdošanai nepieciešamais ražas apjoms. Šeit tātad arī riska un riska garantiju jautājums.
Franču izcilais ekonomikas vēsturnieks F. Brodēls, uzskatīja, ka Rietumeiropas un Centrāleiropas zemniecības pārvēršanās (tikai daļas) par dzimtcilvēkiem ir neatdoto vekseļu parādu sekas, Šī reģiona dzimtbūšana faktiski bija zemniecības parādu verdzība.
Austrumeiropā, Krievijā, mehānisms bija nedaudz cits. Tirgotājiem, piemēram, arkla pārdevējiem, kuri pieņēma minētos zemnieku vekseļus, samaksai zviedru metāla lemešu izgatavotājiem bija vajadzīga reāla nauda, viņi to ieguva, zemnieku izsniegtos vekseļus ieķīlājot vai tieši pārdodot bankai.
Šis moments un vieta ir būtiski, lai saprastu, no kurienes un kā apgrozībā parādās nauda. Nauda kura iegūst nosaukumu – KREDĪTNAUDA. Izrādās, papīra formātā šo kredītnaudu pret vekseļu summāro uzskaitījumu producē, elementāri drukā baņķieri. Un šo papīra "apgleznoto veidojumu", kuram pašam par sevi nav nekādas vērtības, sauc par BANKNOTI.
Šīs banknotes vērtību veido vekseļu summas, kuru nodrošinājums ir zeme un citas materiālas vērtības. Tas arī ir tas lielākais banku darbības noslēpums - iespēja emitēt papīra naudu, laist to apgrozībā kā kredītresursu un iegūt ienākumus banknotes pārdošanas līgumā, kas ir kredītlīgums, fiksējot samaksu par naudas resursa aizdošanas pakalpojumu, bankas procentu formā.
Tā ir tipiska darbības forma līdz pat I Pasaules karam, kad
Tieši 19. gs. pēdējās divas desmitgades un 20. gs. pirmie 13 gadi ir kapitālistiskās naudas apgrozības pārslēgšanās periods, kurā izveidojas finanšu kapitālisma laikmets ar pilnīgi citiem sistēmas darbības mērķiem.
Ja augstāk aprakstītais ir naudas apgrozības un kreditēšanas sistēmas izveide ražīgā kapitālisma izaugsmes un efektīvas apgrozības nodrošinājumam, tad finanšu kapitālisma sistēmā centrālais jautājums un pamatproblēma ir pasaules bagātības koncentrācija un pārdale aizvien šaurākam bagātnieku lokam.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
