Evikas Siliņas 500 dienas: atpakaļslīdēšana un atpalicība, tikai ar cilvēcīgu seju

Imants Liepiņš
28.01.2025.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Iepriekšējās Saeimas laikā, menedžējot ar populistiem un politiskajiem jaunpienācējiem pilnu koalīciju (KPV, JKP) un vienlaikus sēžot blakus tādai opozīcijai, ko tāpat valdībā ņemt nevar (“saskaņieši”, ZZS), Krišjānim Kariņam nebija grūti izskatīties par pozitīvo tēlu pašmājās un ārzemēs, koronavīrusa laikā skaitoties valsts līderim. Turklāt valdībā bija arī šādi tādi daudzmaz profesionāli spēki — Nacionālā apvienība un dažs “Attīstībai/PAR!” ministrs, kam vispirms varēja uzlikt vadīt problemātiskās nozares, bet pēc tam tos padarīt par grēkāžiem, kad pašam Kariņam reitings draudēja pašķobīties.

Viss mainījās pēc Saeimas vēlēšanām. Visi iepriekšējie populisti izkrita no Saeimas, daudzskaitlīgus “saskaņiešus” nomainīja mazskaitlīgā “Stabilitāte!”, bet latviskais vēlētājs nobalsoja par jaunām asinīm — un kompetentām asinīm. Gan Apvienotais saraksts, gan “Latvija Pirmajā Vietā” brīžam uzvedušies skaļi — taču tikai tāpēc, ka ar savu saimniecisko un reģionālo jautājumu kompetenci nopelnījuši tiesības būt skaļiem. Vēlētājs to novērtējis pozitīvi.

Kariņa zvaigzne sāka nevis vienkārši bālēt, bet krist. Par “gudru stratēģi” iztēlotais premjers izrādījās uz vietas riņķojošs nejēga, kurš valdības veidošanas sarunās metis krēslu pa gaisu, skrējis ārā no kabineta un beigās atstājis procesu noorganizēt Edgaram Rinkēvičam kā valsts galvenajam diplomātam. Galu galā pazaudējis atbalstītājus savas partijas iekšienē.

Pēdējo Saeimas vēlēšanu laikā 2022. gada rudenī Krievijai vedot pilnmēroga karu pret Ukrainu, inflācijai pie mums sasniedzot 20%, degvielas un elektrības cenām trīskāršojoties, reālajai dzīvei (pašvaldībām, uzņēmējdarbībai, novadiem, zemniekiem, vides jautājumiem) tuvie Apvienotā saraksta biedri bieži lietoja vārdu “krīze”. Latvija aizņēmusies milzīgu naudu koronavīrusa pārvarēšanai, un šo naudu kaut kad būs jāatdod. Tranzīts mērķtiecīgi sagrauts, aviācija un dzelzceļš no naudas pelnītājiem kļuvuši par dotējamiem nabagiem. Armija prasa investīcijas, tāpat jāsteidz robežas izbūve. Tādos apstākļos Uldis Pīlēns nolasīja tobrīd topošajam valdības kodolam lekciju par krīžu menedžmentu.

Krišjānis Kariņš, uzklausījis priekšā liktos krīzes pārvarēšanas virzienus un plānus, pauda uzskatu, ka krīze… neeksistējot.

“Mums šeit diezgan jūtami atšķiras uzskats, kas tad īsti ir krīze, kas konstatē krīzi. Un gandrīz, no mana viedokļa raugoties, no diskusijas iznāca, ka tas, ko es definētu kā ikdienas valdības darbu, viņu uztverē – vismaz manā sapratnē par viņu uztveri – bija tā, ka tā jau visa ir viena liela, gara un nepārtraukta krīze,” tā LTV raidījumam “de facto” 2022. gada oktobrī sacījis Kariņš.

Jau tuvākais pusgads pierādīja, ka objektīvi domājošajiem bijusi taisnība. Makroekonomiskie rādītāji kopš tā laika vai nu stāv uz vietas, vai sarūk. Vienīgais, kas aug — valsts parāds (šogad procentu nomaksai vien tiks iztērēts pusmiljards no mūsu nodokļiem) un ierēdņu algas. Nav risināta neviena no sistēmiskajām problēmām valstī, tās turpina vairoties. Nupat jau ne tikai Lietuvas un Igaunijas rādītāji bezcerīgi apdzinuši Latviju — mēs sākam tik ļoti atpalikt, ka pat Ukrainas ekonomika kara apstākļos 2023. gadā augusi par 5,3%, kamēr pie mums kritās par 0,3%.

Tamlīdzīgos apstākļos publiskajā telpā parādījās jēdzieni “atpalicība” un “atpakaļslīdēšana”. Tie neskanēja bieži un katru dienu, taču tie atnāca uz palikšanu, jo tiem ne objektīvi, ne kaut retorikas līmenī neko nav iespējams likt pretī. Latvijas ekonomika sarūk absolūtos un procentuālos rādītājos, iedzīvotāju skaits krītas, dzimstība krītas vēl straujāk un sasniedz vēl briesmīgākus antirekordus kā abu pasaules karu un okupāciju laikos, valsts uzņēmumi (“airBaltic”, “Latvijas Dzelzceļš”) zaudē naudu vēl lielākos apjomos nekā iepriekšējos gadus. Valdība gatava ieguldīt naudu tikai tur, kur tas nebūs rentabli un nekad neatpelnīsies — sākot no burkānu salātu sagriešanas “pētījumiem” un beidzot ar “Rail Baltic”. Tautsaimniecības kreditēšana nav atsākusies normālajos apjomos.

Šādos apstākļos tagadējā koalīcija, kuras noteicošie spēki jau ilgstoši ir dažādi vecie padomju laiku komjaunieši un postpadomju politiskie darbinieki, kas savulaik veiksmīgi nomainījuši kažokus, bet ekonomikas likumsakarības tā arī apguvuši nav, plus šolaiku neomarksisma baciļus ik pa brīdim demonstrējošie “Progresīvie”, rīkojās no sava viedokļa saprātīgi un izvirzīja jaunu seju. Līdzi Evikas Siliņas sejai nāca arī tīri laba darbošanās pieredze un kompetence, kas viņas kandidatūru padarīja pieņemamu daudziem vēlētājiem. Tiesa gan, īsti paliekošus darbus tajā pieredzē vēlētājs nebija varējis uzreiz ieraudzīt, tāpēc viņa trīs reizes netika ievēlēta Saeimā un tikai ar ceturto reizi ieguva mandātu, kas ļāva tikt labklājības ministra krēslā, bet tad uzvarēt “Jaunās Vienotības” iekšējā konkurencē par valdības galvas nomināciju.

Siliņas salīdzinoši nosvērtais stils koalīcijai dod garantijas, ka arī viņas otrajā darba gadā neatklāsies pēkšņi privātlidojumu gadījumi par valsts naudu vai ienākošie maksājumi no Kipras krievu ofšora par kinoteātra ēkas pārdošanu. Tāpat koalīcija, kas ieinteresēta turpināt lejupslīdi un atpalicību (jo konkrētie politiķi, kas nav ne intelekta varoņi, ne apveltīti ar enerģiju, prasmēm un darbaspējām, tikai uz valsts kopējās sistemātiskās atpakaļslīdēšanas fona var izcelties, neļaudami citiem strādāt un uzrādīt rezultātus), kopumā var būt droša, ka premjere neriskēs, neizleks un nesāks piedāvāt jaunus principus vai darbu sarakstus, kā valstī kaut ko uzlabot un izbeigt atpakaļslīdēšanu. Nav izskanējušas pat jaunas vispārēji nekaitīgās idejas, ko varētu izteikt kā “jaunās politikas iniciatīvas”, bet kas īsti neapdraudētu valdības īstenoto atpalicības un lejupslīdes politiku.

Iemesli ir vairāki, kāpēc valdība kā savas politikas rezultātu grib panākt un arī īsteno atpalicību un atpakaļslīdēšanu. “Jaunās Vienotības” elektorāts pārstāv ierēdniecību, tās politiskos pielipeņus, valsts pasūtījumu saņēmējus un citu “mūsdienu nomenklatūru”, kam valsts attīstību un dzimstības audzēšanu nemaz nevajag — tiem tāpat ērti, bet pašu bērniem nākotni kaut kā jau nodrošinās. ZZS elektorāts lielā mērā ir līdzīgs, tikai ārpus lielpilsētām. “Progresīvie” nekad nav izrādījuši pazīmes, ka domātu ekonomiskās vai sabiedriskās izaugsmes un pilnveidošanās virzienā. Pie kam tagadējais vidusmēra “Jaunās Vienotības” vai ZZS politiķis ir piedzīvojis vēl padomju stagnācijas laikus un kopš bērnības uzsūcis, ka atpalicība, stāvēšana uz vietas vai lēna lejupslīde — tas taču ir normāli un dabiski. Turpretī tie politiskie spēki, kas ir jaunāki un robustāki, kam pārmaiņas ir asinīs un kam mūslaiku sabiedrības attīstība un izaugsme ir pašsaprotams mērķis (NA, LPV, AS) un kas ar šausmām skatās uz pašreizējo atpalicību, tie visi atrodas ārpus koalīcijas vai pat ārpus Saeimas.

Līdz ar to Evika Siliņa aizvadītajās amata 500 dienās ir ieņēmusi tādu sabiedrisko lomu, kādu šāda koalīcija viņai var piedāvāt un kas uz īstenotās politikas fona izskatās dabiski — pretstatā nedaudz odiozākajam Krišjānim Kariņam, kā premjere Evika Siliņa ir novērtējama par “atpalicību ar cilvēcīgu seju”.

Seko mums