Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Daudzi jautā, kas ar mani noticis. Atbildu: es tiešām tiku represēts par uzskatiem, bet tas notika pirms diviem  gadiem Latvijas Kultūras akadēmijā, nevis Latvijas Universitātē. Atnācu uz darbu un uzzināju, ka vairāk nestrādāju. Pamatojums: feministu anonīmas kļauzas: sagrozīti citāti, ačgārnas interpretācijas, izdomājumi,” – ar šādu paziņojumu nesen sociālajā tīklā Twitter nāca klajā profesors Harijs Tumans. Šodien publicējam viņa izvērstu skaidrojumu par notikumiem Rūtas Muktupāvelas (attēlā) vadītajā augstskolā pirms diviem gadiem.

„Es nekad neesmu vēlējies par šo gadījumu publiski izteikties, bet, tā kā lieta ir ieguvusi sabiedrisku rezonansi, esmu spiests izteikt savu viedokli. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) vadības reakcija ir dabiska un labi saprotama, lai gan tas arī ir tikai vienpusējs viedoklis, kura mērķis ir attaisnot pirms diviem gadiem pieņemto lēmumu.

Formālā lietas puse tajā ir atspoguļota korekti: es strādāju LKA kā viespasniedzējs, un man vienkārši nepagarināja līgumu. Taču būtībā tā ir tā pati atlaišana no darba, tā ka formulējums neko nemaina.

Protams, es pieņemu, ka kādam varēja nepatikt mani atsevišķi izteicieni un jociņi, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nav „līgumattiecību pārtraukšanas” cēlonis. Par to liecina šādi fakti un apsvērumi.

Pirmkārt, veids, kā notika šī „līgumattiecību pārtraukšana”. Mani neviens nebrīdināja par to, ka darba līgums netiks pagarināts, un, tikai atnākot uz darbu septembra pirmajā nedēļā, es uzzināju, ka vairs nestrādāju LKA. Divas vai trīs nedēļas iepriekš e-pastā saņēmu stundu sarakstu, kurā bija ieplānotas arī manas lekcijas.

Otrkārt, kad LKA vadībai jautāju, kāds ir „līgumattiecību pārtraukšanas” cēlonis, man tika norādīts uz studentu sūdzībām anonīmajās anketās. Tika atstāstītas piecas sūdzības, kuras visas attiecās uz feministisku diskursu, proti, man tika inkriminēta necieņa pret sievietēm. Tieši šajā sakarā tika piesaukti arī daži mani joki.

Šajās apsūdzībās atpazinu trīs savus izteicienus, ieskaitot jokus, tikai ačgārni interpretētus, pārējās divas apsūdzības bija pilnīgi izdomātas, par ko tajā pašā dienā uzrakstīju trijiem LKA vadības pārstāvjiem, paužot pārliecību, ka pret mani tika organizēta naidīga kampaņa. Taču ne no viena adresāta atbildi nesaņēmu.

Treškārt, minētās studentu sūdzības tika aktualizētas steidzami, īsi pirms jaunā mācību gada sākuma, turklāt pusgadu pēc manas pēdējās tikšanās ar studentiem. Maigi sakot, tas ir ļoti dīvaini. Pēkšņi izrādījās, ka Kultūras akadēmijai nav vajadzīgs antīkās kultūras vēstures kurss...

Turklāt, strādājot ar auditoriju, nekad nemanīju ne mazāko nepatiku vai pretestību, studenti bija draudzīgi un smaidīgi, uz maniem vārdiem reaģēja atsaucīgi un adekvāti. Pusgadu vēlāk izrādījās, ka ir bijušas arī citas reakcijas.

Manuprāt, tas viss liecina par to, ka pret mani tika organizēta naidīga kampaņa, kuras rezultātā tika pieņemts „politisks” lēmums par „līgumattiecību pārtraukšanu”. Šķiet, ka šis lēmums bija kampaņas galvenais mērķis. Tikai nav skaidrs, kas un kādēļ organizēja šo kampaņu un kādēļ LKA vadība bija tai tik ļoti atsaucīga, ka pat nemēģināja noskaidrot apsūdzību patiesumu.

Tas pat nav uzskatu jautājums, tas ir fakts, ka tādā veidā tika pārkāpts taisnīguma pamatprincips „audiatur et altera pars”, proti, „lai tiek uzklausīta arī otra puse”. Šajā gadījumā patiesais lietas stāvoklis nevienu neinteresēja, anonīmām sūdzībām tika piešķirts absolūtas patiesības statuss, un pasniedzējs tika atzīts par vainīgu bez uzklausīšanas, tātad bez aizstāvības tiesībām. Es varu to izskaidrot tikai kā ideoloģiskas diktatūras izpausmi.

Daži vārdi par pašām apsūdzībām. Apsūdzību par „studentus aizskarošiem un pazemojošiem komentāriem” uzskatu par absurdu, jo es pret katru savu auditoriju izturos ar mīlestību un cieņu, un lielākoties auditorija man atbild ar savām simpātijām. Līdz šim gan dzīvē, gan sociālajos tīklos esmu saņēmis no saviem studentiem tikai pozitīvas atsauksmes.

Tikpat absurda ir apsūdzība par sieviešu nicināšanu, jo es nesaprotu, kā sievieti var nicināt vīrietis, kurš apgalvo, ka sieviete ir skaistākais, kas ir pasaulē, kurš cildina sievišķību un uzskata, ka tieši sieviete ir kultūras attīstības galvenais stimuls. Visi mani studenti ir dzirdējuši šos apgalvojumus no manas mutes. Ar piemēriem un paskaidrojumiem. Tas nozīmē, ka anonīmo sūdzību autores vienkārši nevēlējās dzirdēt to, kas neatbilst viņu pārliecībai, un ka viņu mērķis bija notiesāt.

Kā parasti šādos gadījumos - no konteksta tiek izrauti un ačgārni pārinterpretēti kādi atsevišķi apgalvojumi, joki un frāzes. Sen zināma metode... Pieļauju, ka apsūdzību pamats varētu būt tieši mana ideoloģiskā neatbilstība, jo savās lekcijās es stāstīju, ka Minojas civilizācijā nebija matriarhāta un ka vispār vēsturē nav bijis tāds matriarhāts, par kādu runā attiecīgās ideoloģijas sludinātāji, un ka senie grieķi nediskriminēja sievietes utt. Acīmredzot tas ir mans galvenais „noziegums”, un tam tika piemeklēti kādi citāti un joki...

Varētu vēl ilgi analizēt un atspēkot apsūdzības, bet galvenais tajā visā ir kaut kas cits. No vienas puses, tas ir jautājums par pēdējā laikā arvien pieaugošo politkorektuma ideoloģijas spiedienu, kā rezultātā mums var tikt atņemtas pēdējās vārda brīvības paliekas. Tas ir pats par sevi plašs temats.

No otras puses, tas ir jautājums par metodēm, kuras arvien vairāk tiek piekoptas gan izglītības sistēmā, gan sabiedrībā kopumā.

Te es domāju par anonīmām anketām, kuras LKA rektores vēstulē nosauktas par „iekšējās kvalitātes kontroles nolūkā veiktajiem studentu apmierinātības pētījumiem”. Pirms vairākiem gadiem biju ievietojis savā blogā rakstu par anonīmo anketu amorālo un bīstamo dabu. Izrādījās, ka mani vārdi bija pravietiski un ka anonīmās anketas tiešām kalpo ideoloģiskai kontrolei un dara pasniedzēju beztiesīgu amorālas patvaļas priekšā.

Tagad jebkurš students, kuram nepatīk pasniedzējs vai viņa paustie uzskati, vai arī kāds aizrādījums par nepiedienīgu uzvedību lekcijas laikā, var anonīmi un bezatbildīgi ieriebt viņam un nodarīt postu. Nesaprotu, kāda vispār var būt anonīmo anketu vērtība, ņemot vērā, ka tajās katrs bezatbildīgi var ierakstīt jebko.

Mēs labi zinām no savas vēstures, ka anonīmas kļauzas, ko tautā sauc par „stučīšanu”, atbilst totalitārajai praksei. Tādēļ par uztraucošu jāuzskata fakts, ka tagad visās augstskolās un daudzās citās iestādēs tiek uzspiesta šāda anonīma anketēšana, bet sociālā reklāma aicina pilsoņus ziņot par citiem pilsoņiem, ja vien kādam liekas, ka tie dara kaut ko „nepareizi”. Vai tiešām mums jākļūst par „stukaču” tautu?

Jāatzīst, ka šī pieredze man bija gan traumatiska, gan pamācoša. Es tikpat kā neatļaujos vairs savās lekcijās jokot, uzmanīgāk filtrēju savus tekstus utt. No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras - es skaidri redzu, ka tas ir vēl viens solis uz attiecību dehumanizāciju un robotizāciju.

Šajā sakarā man nāk prātā amerikāņu filma „Brave New World”, uzņemta tālajā 1988. gadā pēc Oldesa Hakslija romāna ar tādu pašu nosaukumu. Autori iekļāva filmā vienu epizodi, kura nav grāmatā, bet kas lieliski papildina un paspilgtina rakstnieka domu. Šajā epizodē tālā totalitārā nākotnē skolotāja vada stundu, lasot tekstu no mācību grāmatas, bet skolēni uzmanīgi seko un ziņo skolas vadībai, kad skolotāja atļaujas atkāpties no mācību grāmatas teksta... Izskatās, ka mēs sākam ceļu uz šo „brīnišķīgo jauno pasauli”. Vai mēs to tiešām gribam?”

Pārpublicēts no nra.lv

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Zāļu valsts aģentūras skaidrojums – atbilde uz „Re:Baltica” vienpusēju rakstu

FotoZāļu valsts aģentūra (ZVA) vērš uzmanību, ka Re:Baltica 2. martā publicētā rakstā žurnāliste Sanita Jemberga iekļāvusi vienpusēju viedokli, nav ņēmusi vērā ZVA sniegto informāciju un rakstā atspoguļo tikai šodien zināmo un pēc reģistrācijas pieejamo informāciju, nevis ņem vērā tobrīd, pērnā gada novembrī, pieejamo informāciju par Pfizer vakcīnu. Tādēļ Zāļu valsts aģentūra publicē atbildi uz minētajā Re:Baltica rakstā pausto.
Lasīt visu...