Iesaki rakstu: 
Ja lasi un tev rodas sajūta, ka tevi uzrunā kāds, kurš domā, ka ir gudrāks par tevi un augstprātīgi pamāca, tad tā ir pazīme, ka šis raksts nav tev, jo tu nesapratīsi ne jēgu, ne būtību. Ne kontekstu, ne zemtekstu un pat ne tekstu... Tu nespēsi izdarīt pareizus secinājumus, tāpēc labāk jau nelasi šo.
Tikai tad, ja spēj saprast, ka es vienkārši dalos savās pārdomās, tad, jā, lasi un klausies, jo ir iespējams, ka tev kāds no maniem secinājumiem var noderēt un varbūt tas kļūs arī par tavu secinājumu.
Bet, ja domā, ka es sevi uzskatu par to, kurš citus māca, kā pareizi jādzīvo un jārīkojas, tad tas nozīmē, ka tu nespēj noskaņot savu uztvērēju uz pareizā viļņa, lai spētu saprast, ko saku. Tikpat labi var būt arī kāds cits iemesls, kāpēc nespēj uztvert, iedziļināties un saprast.
Jānis Zeltamute māca – ja tu kādu vēlies apgaismot, tad, pirms tu viņam stāsti par to, ka Jēzus viņu mīl, apjautājies un noskaidro, vai uzrunātais ir ēdis, vai viņu nemoka kāda slimība vai asas sāpes.
Ja uzzini, ka viņš ir badā, tad, pirms sludināt savas patiesības, pabaro to, jo kamēr tas sapņo par maizes gabalu, tavas gudrās runas viņš nesapratīs, un tā nebūs viņa vaina, jo tāds ir cilvēks un tāda ir cilvēka daba.
Aplamās gudrības
Kāpēc ir tik daudz gudru aplamību sarakstīts, un kāpēc es tās dēvēju par gudrām aplamībām jeb aplamām gudrībām? Kāpēc ir tik daudz nepamatotu uzskatu, pārliecību, vērtējumu un pat ticību?
Ja kas pastāvošajā situācijā mūsu dzīvē mūs neapmierina, tad ko mēs darām, lai situāciju mainītu? Manuprāt, jābūt tā, ka vispirms tiek apzināta reālā situācija, laikapstākļi, politiskā situācija pasaulē un citi svarīgi faktori, kā arī apzināti šķēršļi, kuri traucē mūsu nolūkiem. Pēc tam izvērtējam savas iespējas un veicam izmaiņas atbilstoši savām spējām, praktiskajām iespējām, finansiālajam un veselības stāvoklim, domubiedru daudzumam, to prasmēm, spējām un vēlmei līdzdarboties, kā arī citiem apstākļiem.
Tā, manuprāt, būtu jābūt, bet kā ir patiesībā? Patiesībā ir tā – ja mūs kaut kas neapmierina, tad mēs, līdzībā runājot, noklājam sev priekšā baltu lapu un uz tās uzzīmējam dažreiz smalku, dažreiz vienkāršotu aprakstu, kā, mūsuprāt, būtu jābūt, t.i., kas, kam un kā būtu jāizdara, lai mūsu vēlmes piepildītos.
Bet reālajā dzīvē minētā baltā lapa, kurā ieviešam sev vēlamās izmaiņas, bieži nesaprotot, pie kādām sekām tās novedīs, nav balta un tīra lapa, uz kuras ir viegli zīmēt un plānot. Lapu ir sašvīkājuši, apzīmējuši un pat no tās ko dzēsuši kādi citi, kuri arī vēlējās tur ko mainīt. Mēs tur esošās aplamības varam nodzēst tikai daļēji un papildināt ar savām, jo, lai papildinātu ar gudrībām, pašiem papildinātājiem ir jābūt zinošiem, protošiem un pieredzējušiem. Vai mēs tādi esam?
Tomēr tas mums netraucē meklēt vainīgos tam, ka atkal nekas no iecerētā nav izdevies.
Pamēģini!
Lai tev būtu saprotamāk un tu par to varētu praktiski pārliecināties, atver kādu pastāvošu vai novecojušu likumu, vai pašvaldības nolikumu, vai normatīvo aktu. Internetā vai mājas bibliotēkā, ja tāda ir... Eksperimenta nolūkā ievies jelkādas izmaiņas šajā dokumentā. Uzlabo vai apzināti pasliktini to, neaizmirstot – ja kādu likumu vai tā normu ir iespējams nepildīt vai pildīt pavirši, tad noteikti atradīsies kāds, kurš tā arī rīkosies.
Nevis saceri jaunu dokumentu, bet veic izmaiņas jau esošajā! Neizlaid no prāta, ka pastāv arī citi dokumenti, piemēram, Satversme, kam ir lielāks spēks nekā kādam pašvaldības nolikumam. Neaizmirsti, ir citi likumi, kuros daudz kas ir reglamentēts, un tevis pārveidotais dokuments nevar būt pretrunā ar Satversmē pausto. Ja ir pretrunā, tad veic izmaiņas arī Satversmē, paredzi spēkā stāšanos, pārejas normas un citu.
Pamēģini, atver datorā Valodas likumu un veic tajā izmaiņas, lai tās varētu piemērot un tās nebūtu pretrunā ar uzņēmējdarbību reglamentējošiem likumiem, nolikumiem, lai nebūtu pretrunā ar Satversmi un pilsoņu vēlmēm, uzskatiem un pārliecību. Palūkojies arī Briseles virzienā...
Pamēģini, un tu sapratīsi, ko saku. Tu pārliecināsies, cik tas ir grūti un bieži vien neiespējami. Bet aprakstīt papīru un veikt tajā svītrojumus nav grūtākais. Grūtākais ir pierunāt vismaz piecdesmit Saeimas deputātus par to nobalsot. Kā tu to panāksi, ja ar viņiem nerunāsi?! Bet viņiem būs savas intereses, savi rediģējamie likumi, sponsoru vēlmes. Tas viss tev būs jāsakārto, vietām jāpiekāpjas, dažreiz jābalso par tādiem likumiem, kuri ir pretrunā ar tavām izmaiņām. Vai zini, kāds tam visam būs rezultāts? Palūkojies apkārt, un tu ieraudzīsi šo rezultātu.
Uzskaitot to, kas ir vajadzīgs un, tavuprāt, nepieciešams, vēl nekas nav izdarīts un panākts. Labākajā gadījumā ir pausts kāds viedoklis, kādas vēlmes. Bet tava saraksta esamība vēl neko nemainīs.
Piemēram, tu vari sastādīt to ēdienu sarakstu, ar kuriem tu šodien gribētu pamieloties vai ko tev kāds ieteica. Bet no tā jau tu paēdis nekļūsi, un «galdiņ, klājies» darbojas tikai pasakās.
Realitātē tev vajag veikalu, kur ir tāds piedāvājums, tev vajag naudu, transportlīdzekli, lai nokļūtu gan uz veikalu, gan ar iepirkumiem uz mājām. Tev vajag ledusskapi, kur to visu salikt. Tev vajag plīti, uz kuras to visu gatavot. Tev vajag...
Ar saraksta sastādīšanu savām vajadzībām, personiskām iegribām un kaprīzēm vien ir par maz, lai tas realizētos, piepildītos un īstenotos praksē.
Vara
Vai tu zini, kas ir patiesa vara? Tie nav tie, kurus tu vēro TV un par kuriem balso. Tie ir tikai drupačlaši, kuri lasa drupačas no īsto kungu galda.
Ir kungi, kuriem ir patiesa vara, bet tu nez kāpēc domā, ka drupačlaši ir tā īstā vara, kuri visu var mainīt, kuri drīkst izlemt un ietekmēt. Ir protamas jomas, kurās viņiem ir ļauts ietekmēt, bet tikai tik tālu, kamēr tās netraucē patiesajiem kungiem. Viņiem ļauts tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi lasīt drupačas no kungu galda, un tās es tikai saucu par drupačām, jo kungiem tiek miljardi, bet drupačās nobirst miljoni un tūkstoši.
Padomā arī par šo! Ko tu gribi sasniegt, vai ko tu vēlies panākt? Uzdod sev šos vienkāršos jautājumus. Iespējams, nepamanīsi atšķirību starp tiem, bet atšķirība ir būtiska.
Ko tu gribi sasniegt, tas nozīmē, ko tu vēlies sasniegt, kādus labumus alksti. Savukārt, ko tu vēlies panākt, nozīmē, ko tu vēlies mainīt valstī un citu dzīvēs. Šajos divos jautājumos un atbildēs ir iekļauta visa būtība. Uzdod sev un citiem šos divus jautājumus, iemācies tos pēc būtības un satura nodalīt, un tev būs skaidrs gan par sevi, gan par citiem.
Papīrs pacieš visu
Es bieži savas uzrunas sāku ar uzvedinošu jautājumu, tādējādi monologu kaut daļēji pārvēršu dialogā. Šoreiz ar jautājumu beigšu.
Kā domā, kāpēc uz zemes nav taisnības un dūrei tik spēks? Tāpēc, ka neviens nav uzrakstījis programmu, kā šo sakārtot, vai tāpēc, ka neviens nav pamanījies izveidot tādu partiju, kura to panāks, vai...?
Ir aprakstīts ļoti daudz papīra, ir nodrukāts ļoti daudz patiesību, un ir nodibināts vairāk nekā nepieciešams labu un pat ļoti labu partiju. Bet kāpēc tad nevienam tas nav izdevies nedz šajā gadsimtā, nedz pirms vairākiem tūkstošiem gadu?
Manuprāt, tāpēc, ka papīrs pacieš visu un visi labie nolūki atduras pret cilvēka dabu. Vairums cilvēku nevēlas mainīties, tāpēc dažu indivīdu centība sadrūp pret cilvēces patiesajām vēlmēm.
Ko darīt? Atliek tikai nevienlīdzīgā cīņa ar vējdzirnavām. Tā ir gana neefektīva, bet cita risinājuma nav. Var stūķēt pa karotei medus darvas mucā, - mucas un darvas proporcijas mainīsies, tikai paies daudzi tūkstoši gadu, līdz darvas garšu un smaku nomāks medus aromāts.
Kristīgā baznīca un citas reliģijas jau tūkstošiem gadu aicina nenokaut, nezagt, nemelot, nenodot. Izmaiņas ir tik niecīgas, ka grūti pamanāmas, bet tādējādi ir vismaz apgrūtināta nelietības «izaugsme», jo cilvēkam nākas izlikties par labāku, nekā tas ir patiesībā.
Ja cilvēkam ir nepieciešama ideoloģija un morāle, lai tēlotu cilvēku, tad tas tomēr ir labāk nekā nekas. Šī medus karote darvas mucā tomēr ir nonākusi.
Ja cilvēkam ir nepieciešama reliģija, kura atgādina, ka tu esi Dieva bērns, ka Dievs tevi mīl un, ja tu dzīvosi tā, kā to vēlas Dievs, tad tev būs iespēja atgriezties Tēva namā, bet, ja nē, tad tu nonāksi pie audžutēva velna, tad kas tas par cilvēku un, kas tā par dabu?
Tev ir dota izvēle, un tev ir dota iespēja – kurp iesi, tur arī nonāksi.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
