Ģenerālprokuratūra mēģina „aizfutbolēt” „neērto” iesniegumu par Meroni rīcību ar arestēto mantu

PIETIEK
15.10.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Ar Ģenerālprokuratūras 2008. gada lēmumiem kriminālprocesa ietvaros sākotnēji tika uzlikts arests A. Lembergam un abiem viņa bērniem piederošajām patiesā labuma guvēja tiesībām virknē uzņēmumu, bet pēc tam arests viņa meitas patiesā labuma guvēja tiesībām tika noņemts.

Rezultātā kopš 2008. gada spēkā joprojām ir mantas arests A. Lemberga un viņa dēla Anrija Lemberga 19,52% patiesā labuma guvēja tiesībām AS Ventbunkers, 20,16% patiesā labuma guvēja tiesībām AS Ventspils tirdzniecības osta un vismaz 30,08% patiesā labuma guvēja tiesībām AS Kālija parks, un šīs mantas glabāšanu valsts Ģenerālprokuratūras personā ir uzdevusi R. Meroni.

No atklātībā nonākušajiem A. Lemberga kriminālprocesa materiāliem ir redzams, ka 2007. gada 19. decembrī R. Meroni ir parakstījies par arestētās mantas pieņemšanu glabāšanā, kā arī par atbildību, kas paredzēta Krimināllikuma 308. pantā par šīs mantas izšķērdēšanu, atsavināšanu vai slēpšanu. R.Meroni ticis arī informēts par aizliegumu jebkādā veidā izšķērdēt (apzināti samazināt vērtību), slēpt, mainīt, ieķīlāt vai atsavināt lēmumā norādīto mantu.

Uzņēmumā Latvijas Naftas tranzīts R. Meroni kopš 2010. gada sākuma ir padomes priekšsēdētājs, un tieši viņa pilnvaru laikā gan ar šī uzņēmuma līdzekļiem, gan ar Ventbunkera, Kālija parka un Ventspils tirdzniecības ostas akciju paketēm notikuši iespaidīgi darījumi, par kuru likumīgumu jaunas šaubas rada līdz šim slēptie, tagad publiskotie gada pārskati.

Latvijas Naftas tranzīta 2017. gada pārskata sadaļā „Pārējie aizdevumi un citi ilgtermiņa debitori” uzrādīts, ka 2017. gada beigās uzņēmums kopumā aizdevis ārkārtīgi iespaidīgu summu - 101,71 miljonu eiro. Turklāt no gada pārskata nav skaidrs, kam šī summa aizdota.

Tāpat Latvijas Naftas tranzīta gada pārskatā ir uzskaitīti arī uzņēmuma izsniegto aizdevumu nodrošinājumi, starp kuriem ir 45 494 AS Ventbunkers akcijas, 8 919 358 AS Kālija parks akcijas un 11 317 244 AS Ventspils tirdzniecības osta akcijas.

Lursoft dati nepārprotami liecina, ka tātad pret Latvijas Naftas tranzīta aizdoto naudu ir ieķīlāta lielākā daļa šo uzņēmumu akciju: Ventbunkeram saskaņā ar tā 2017. gada statūtiem kopā ir 48 040 akciju, Kālija parkam – 10 163 370 akciju un Ventspils tirdzniecības ostai – 12 196 044 vārda akcijas (abiem uzņēmumiem saskaņā ar 2014. gada statūtiem).

Kā rāda Lursoft dati, ne tikai Latvijas Naftas tranzītā, bet arī Ventbunkerā, Kālija parkā un Ventspils tirdzniecības ostā „arestētās mantas glabātājs” R. Meroni jau ilgi ir padomes priekšsēdētājs – attiecīgi kopš 2005. gada, 2013. gada un 2015. gada.

Tātad tieši R. Meroni pilnvaru laikā par labu Latvijas Naftas tranzītam ir ieķīlātas ja ne visas, tad vismaz liela daļa to uzņēmumu kapitāldaļu, kas ir minētas Ģenerālprokuratūras lēmumā par mantas arestu un kuru glabāšana bija uzticēta R. Meroni. Turklāt Šveices advokāts ir bijis visu šo uzņēmumu amatpersona.

Aptaujātie juristi apliecina – nav apšaubāms, ka arestētās mantas ieķīlāšana ir uzskatāma par tās atsavināšanu vai maiņu. Līdzīgi tam, kā manta tiek ieķīlāta lombardā, arī gadījumā, ja nezināmās, bet skaidri nojaušamās personas nespēs atdot Latvijas Naftas tranzītam tā aizdoto naudu, uzņēmuma rīcībā nonāks R. Meroni „glabātās”, taču paklusām ieķīlātās Ventbunkera, Kālija parka un Ventspils tirdzniecības ostas akcijas.

Vēl vairāk, kā rāda līdz šim slēptie Ventbunkera un Latvijas Naftas tranzīta gada pārskati, 2017. gada beigās no to līdzekļiem aizdevumos kopā izsniegti vairāk nekā 150 miljoni eiro, taču nav norādīts ne tas, kam šie aizdevumi izsniegti, ne tas, cik iespējama ir to atgūšana.

„Varu apgalvot, ka daudzas tranzīta uzņēmumu daļas, kas norādītas Latvijas Naftas tranzīta gada pārskatā kā nodrošinājums izsniegtajiem aizdevumiem, jau iepriekš ir ieķīlātas kā nodrošinājums Ventbunkera izsniegtajiem ilgtermiņa aizdevumiem. Tāpēc ir apšaubāma patiesā nodrošinājumu būtība un ieķīlāto daļu vērtība,” Pietiek apliecināja persona, kas iepriekš ir bijusi Ventbunkera valdē un saistībā ar aprakstītajiem faktiem jau ir vērsusies tiesībsargāšanas iestādēs.

Ērika Kalnmeiera vadītā LR Ģenerālprokuratūra iesniegumu saņēma jau septembrī, taču, kā liecina Pietiek rīcībā esošā informācija, dara visu iespējamo, lai atbrīvotos no nepieciešamības šo iesniegumu izskatīt pēc būtības un reaģēt uz tajā minētajiem faktiem.

Pietiek rīcībā esošās ziņas liecina, ka 30. septembrī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss saņemto iesniegumu ir pārsūtījis Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldei „izlemšanai pēc būtības”.

Šī J. Jurisa rīcība un tās iespējamie motīvi ir labi saprotami, ņemot vērā Pietiek jau iepriekš aprakstītos notikumus.

Pagājušā gada vasarā atklātībā nonāca informācija, kas uzskatāmi apliecināja, kā prokuratūras pārstāvji ir palīdzējuši R. Meroni par būtiski samazinātu cenu pārdot AS Ventspils nafta akciju kontrolpaketi un pirms šī darījuma apiet tiesu, kuras atļauja būtu bijusi vajadzīga.

Tāpat izrādījās, ka prokuratūras pārstāvji ir bijuši gatavi R. Meroni izpalīdzēt arī dažādos „sīkumos”, - uz to norādīja ar 2014. gada 14. jūliju datēta elektroniskā pasta vēstule, ko Meroni apkalpojošā advokātu biroja Spilbridge pārstāvis Oskars Jonāns nosūtījis savam klientam.

Šajā vēstulē aprakstīts, kā O. Jonāns pārrunājis ar kādu „JJ” – pēc visa spriežot, šo pašu prokuroru Juri Jurisu – R. Meroni „jautājumu”. Izrādījies, ka „JJ” rīcībā nav R. Meroni interesējošās dokumenta kopijas, taču „JJ” ir bijis „diezgan palīdzīgs” un personiski sazvanījies ar Finanšu policiju, lai tiktu pie kopijas.

Diemžēl izrādījies, ka attiecīgā Finanšu policijas darbiniece ir atvaļinājumā, taču „mēs vienojāmies, ka 5. augustā mēs atkal sakontaktēsimies ar „JJ” un mēģināsim saņemt kopiju no Finanšu policijas”.

Savukārt otra elektroniskā pasta vēstule apliecināja R. Meroni apkalpojošā advokātu biroja ciešo saikni ar Ģenerālprokuratūru un konkrēti prokuroru J. Jurisu.

Šajā sūtījumā biroja pārstāve Benita Balana informēja R. Meroni, ka saskaņā ar J. Jurisa sniegtām instrukcijām viņa ir nodevusi Šveices advokāta vēstuli Ģenerālprokuratūras sekretariātā.

Šīs elektroniskā pasta vēstules faktiski tikai apstiprināja jau iepriekš zināmo par LR Ģenerālprokuratūras un konkrētu tās pārstāvju „īpašajām attiecībām” ar R. Meroni un viņa juridiskajiem kompanjoniem, ļaujot viņam savdabīgā veidā „apsaimniekot” arestēto Lemberga mantu.

Spilgtākais „apsaimniekošanas” gadījums datēts ar darījumu pirms četriem gadiem - 2015. gada 17. septembrī. Tad tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju.

Tas nozīmēja, ka jau pirms tam Ventspils naftu faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā līdz ar to bija nonākuši 93,24% uzņēmuma akciju. No visas savas akciju paketes bija šķīrusies AS Latvijas Naftas tranzīts. Laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja A. Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas.

Viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro. Taču pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro. Vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).

Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas. Ja par šādu cenu R. Meroni būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni - tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.

Pagājušā gada pavasarī klajā nāca pirmie dokumenti, kas atklāja, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms šī darījuma. Kā izrādījās, pārrunas, lai gūtu atļauju darījumam, bija veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ēriks Kalnmeiers.

Pēc tam dokumentu kļuva vairāk, un, kā rādīja viena no publiskotajām dokumentu kopijām – pēc visa spriežot, angliski rakstītas elektroniskā pasta vēstules kopijas ar nosaukumu „Jaunumi attiecībā uz iesniegumu Ģenerālprokuratūrai/tiesnesim [Borisam] Geimanam” -, advokātu biroja Spilbridge pārstāvis Andrejs Eglītis neilgi pirms darījuma bija atskaitījies R. Meroni par aizkulišu pārrunām, to gatavojot.

A. Eglītis bija ziņojis R. Meroni, ka „Benita [acīmredzot Spilbridge advokāte Benita Balana, kas ir arī ziņojuma saņēmēju vidū] sarunāja vakar tikšanos ar J. Jurisu, lai nodotu Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu. Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai, ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras [nav skaidrs, kas ar to domāts] pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā”.

No šīs vēstules kopijas izrietēja, ka ne tikai prokurors J. Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā, kā rezultātā „sarunas laikā ģenerālprokurors un aģentūra ir atzīmējuši sekojošus riskus:

1)   Neviens nevar būt pārliecināts, ko tiesnesis Geimans darīs ar dokumentiem, vai neaiznesīs iesniegumu uz tiesas sēdi par spīti visām Latvijas Naftas tranzīta prasībām un potenciālo aģentūras palīdzību;

2)   Pat tad, ja iesniegšana notiek ar aģentūras palīdzību, dokumentu tik un tā redzēs daži tiesas darbinieki, un ir bažas, ka informācija var noplūst un to nebūs iespējams novērst;

3)   Aģentūras iesaiste tieši pretēji var atstāt sliktu iespaidu uz visu kriminālprocesu, galu galā pavērsties pret tiesnesi Geimanu un Latvijas iestādēm;

4)   Ir neiespējami kontrolēt un tādējādi paredzēt, kad tiesnesis Geimans sniegs atbildi uz Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu”.

Tāpat no advokātu biroja ziņojuma izrietēja, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzītaiesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”

Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.

Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu - šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot - man nav zināms”.

Tikmēr notikumu hronoloģiskā secība liecina par labu advokātu biroja ziņojumā R. Meroni rakstītajam: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbalstošas atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro – par 126 miljoniem eiro mazāk, nekā tās, iespējams, bijušas vērtas.

Savukārt vēl viens jau iepriekš publiskots dokuments rāda, ka Ģenerālprokuratūra nevar aizbildināties arī ar to, ka neko par šādu saziņu oficiāli nav zinājusi: izrādās, jau pirms diviem gadiem Ē. Kalnmeieru par to informējis viens no Ventspils naftas mazajiem akcionāriem. Par to, vai un kāda atbilde saņemta, pagaidām ziņu nav.

Seko mums