Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs. Politika ir kultūras elements. Spriest par citas tautas politiku ir tikpat nepieklājīgi kā spriest par citas tautas jebkuru citu kultūras elementu. Taču jebkuras kultūras norises reizē ir vēsturiskās norises – pieder vēsturei visplašākajā nozīmē. Tā tas ir arī ar visjaunākajiem notikumiem Venecuēlā. Tie ir vēsturiski notikumi, un tie attiecas ne tikai uz dotās valsts vēsturi, bet attiecas uz visas cilvēces vēsturi, par kuru mēs drīkstam interesēties un par kuru interesēties ir mūsu pienākums, no vēstures mācoties un priekš sevis izdarot auglīgus secinājumus.

Ņemot vērā Venecuēlas pieredzi, būtisks ir secinājums par ģeopolitisko determinantu. Respektīvi, par ģeopolitiku kā determinantu – faktoru, kas kaut ko rada vai cēloniski nosaka, un faktoru, no kā kaut kas ir atkarīgs. Ģeopolitika kā konstruktīvs, respektējams, formāli akceptēts determinants pasaules politikā eksistē jau no tā laika, kad radās pirmie valstiskie veidojumi ar tām līdzās esošās ģeogrāfiskās telpas kontrolēšanas ambīcijām. Un tas nekas, ka šīs ambīcijas pirmo reizi zinātniski sāka izskaidrot tikai XIX gs. beigās un terminu “ģeopolitika” zviedrs Rūdolfs Čellens ieteica tikai 1899.gadā. Starp citu, par “libido” cilvēki sāka zinātniski interesēties arī tikai XX gs. sākumā.

Venecuēlas visjaunākā laika pieredze liecina par savdabīgu evolūciju, kas ir konstatējama dota determinanta pārmaiņās. Tiekamies ar ģeopolitisko ambīciju legalizāciju, leģitimāciju un pat sava veida propagandu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns cilvēces vēsturē.

ASV neslēpj un nekaunas no ģeopolitiskajām ambīcijām savās spīlēs turēt visu planētu. Vēsturiski vēl nesen (XX gs. pirmajā pusē) valstis slēpa ģeopolitiskos plānus gan no savas valsts sabiedrības, gan no Zemes pārējās sabiedrības. Ģeopolitiskās konstrukcijas tika naidīgi uzskatītas par politiski zemisku izdarību un pat antihumānu izdarību. Tāds naidīgs viedoklis eksistēja ne tikai masu sabiedrībā, bet arī elites kādā daļā.

Rietumu civilizācijā spilgts piemērs ir slavenais Molotova-Ribentropa pakts. Kā zināms, PSRS sagraušanas arhitekti veikli izmantoja masu sabiedrības naidīgo attieksmi pret fašistu varas un padomju varas slepeno vienošanos par Austrumeiropas sadalījumu starp Vāciju un PSRS. PSRS sagraušanas arhitektiem tas izdevās tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā pret ģeopolitiku joprojām valdīja dziļš naidīgums. Ģeopolitika asociējās (pamatoti) ar hitleriskās Vācijas zinātni. Pēc II Pasaules kara Rietumu (arī PSRS) universitātēs neeksistēja akadēmiskais diskurss par ģeopolitiku. Ģeopolitiskās tēzes neeksistēja arī PSRS politiskās elites stratēģijā. Tā uzskata PSRS vēstures speciālisti.

Faktiski XX gs. beigās t.s. atmodas periodā situācija bija ambivalenta, - tāda, kam ir iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. No vienas puses ģeopolitika bija vēsturisks fakts cilvēces tūkstošgadīgajā politiskajā pagātnē. Pirms Molotova-Ribentropa pakta Rietumeiropā 1938.gada 30.septembrī bija Minhenes vienošanās starp Lielbritāniju, Franciju, Itāliju un Vāciju. Par šo vienošanos rietumu ļaudis bija informēti. No otras puses ap Molotova-Ribentropa paktu 80.g. beigās tika uzpūsta manipulatīva aura, izmantojot jēdzienu “okupācija” un tā vienpusīgo (nezinātnisko) interpretāciju masu komunikācijā. PSRS sagraušanas arhitekti neņēma vērā, ka Čehoslovākijas Sudetu apgabala atdošana vāciešiem bija ne mazāk traģiska nelietība (“okupācija”) kā “okupācija” saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu.

Venecuēlas visjaunākā laika notikumiem ir dziļi pamācoša polittehnoloģiskā vērtība. Tagad skaidri un gaiši ir redzams, ka pasaules gandrīz ikvienas valsts (izņēmumi ir Ķīna, Irāna) jebkurš jaunais politiskais projekts ir obligāti ģeopolitiski jāsaskaņo. Teiksim, valsts apvērsums, velme likvidēt nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku iekārtu, velme atbrīvoties no kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības var īstenoties tikai tad, ja ir saņemta, sacīsim, ģeopolitiskā atļauja. Jebkura jauna nacionālā politiskā projekta realizācija ir jāsāk ar ģeopolitisko saskaņošanu un ģeopolitiskās atļaujas saņemšanu. Tas, protams, pilnā mērā attiecas arī uz Latviju. Īpaši tagad, kad ir vajadzīgs valsts pastāvēšanas jauns projekts.

Latviju ir pārklājusi organizētās noziedzības epidēmija. Latviešu tautu uz saulaino tāli tagad bīda organizētās noziedzības bandas. Kriminālais kapitālisms ir sasniedzis apogeju – visaugstāko pakāpi. PSKP/VDK morālie kastrāti nobāl jaunās paaudzes kolosālo neliešu priekšā. Padomju nomenklatūras alkatīgie “veči” nav salīdzināmi ar tādas briesmīgas šķirnes neliešiem kā bordāni, juraši, strīķes, gobzemi, kaimiņi, petravičas. Briesmīgi nelieši ir okupējuši Latviju. Neliešu okupācijas laikā valdība ir nodota vadīt organizatoriskajam vārgulim. Viņš tagad skaisti purpina par noziedzības sekām, kaut gan no viņa gaida nesaudzīgu rīcību, likvidējot noziedzīgos grupējumus un noziedzniekus, kuru skaits sniedzas tūkstošos. Latvija kā noziedzības perēklis, latvieši kā noziedznieku kolonija. Vai to vēl kāds uzdrošinās noliegt dzīves periodā, kad visi mediji ir pārpildīti ar latviešu noziedzības sižetiem?

Ļoti būtiska nelaime ir Latvijā sastopamā nelietības un tumsonības sintēze. Tumsonības nostiprināšana, atzīšana, pieļaušana ir graujošs process. Lietojot svešvārdus, šo procesu var saukt par obskurantisma aprobāciju. Taču var būt arī citi niansēti apzīmējumi: obskurantisma leģitimācija (oficiāla apstiprināšana), obskurantisma legalizācija (likuma spēka piešķiršana), obskurantisma socializācija (sabiedriskošana), obskurantisma ideoloģizācija (pārvēršana par idejisko kompleksu), obskurantisma radikalizācija (uzskatīšana par kaut ko tādu, kas skar pašus pamatus), obskurantisma glorifikācija (cildināšana).

Doto riebīgo, pazemojošo, necienīgo, apkaunojošo tumsonības procesu nākas izskaidrot. Nākas izskaidrot tā cēloņus. Noteikti nav tikai viens cēlonis, bet ir vairāki (daudzi) cēloņi. No tiem var izveidot zināmu hierarhiju. Tās augstākajā (praktiski nevērtīgi zemākajā) pakāpē katrā ziņā ir izglītības degradācija (satura primitivizācija un zinātniskā līmeņa kritums, ākstības ar “uzskatu plurālismu”, satura neoliberālistiskās un postmodernistiskās kroplības, diplomu pirkšana, šarlatānisma izplatība docētāju “zinātnē”). Pēc tam seko akadēmiskās inteliģences profesionālās misijas satrūdēšana, nespējot elementāri pretoties obskurantisma aprobācijai un veikt tumsonības cenzora profesionāli funkcionālos pienākumus. Mūsu mietpilsoņu guru kūles, stradiņi, rozenvaldi, daukšti, skudras, ijābieši, druvietes, kursītes, cimdiņas klusē, jo baidās vērsties pret tumsonību. Bet tā tas Latvijā agrāk nebija. Latviešiem ir plaša pieredze tumsonības nepieļaušanā, jo padomju laikā jebkuru niecīgāko šarlatānisma iedīgli momentā apklusināja kāds pasniedzējs, zinātniskais līdzstrādnieks, profesors, akadēmiķis. Tagad tas tā nenotiek, un tāpēc pusizglītotie bordāni turpina staigāt ar lepni paceltu galvu pēc kārtējā tumsonības apliecinājuma.

Hierarhijas augstākajā pakāpē noteikti atrodas mediji. Īpaši to galvenie redaktori. Nelaime ir tā, ka mūsu medijos tagad strādā totāli neizglītots jauniešu slānis, kas nav spējīgs būt kognitīvais filtrs, nepieļaujot publiskajā telpā ziedēt obskurantismam. Ja medijos būtu adekvāti galvenie redaktori, dažādu redakciju vadītāji, tad viņi neļautu bordāniem laimīgi plunčāties tumsonības vannā. Viņi nepublicētu tumsoniska satura tekstus.

Pēcpadomju Latvijā tumsonība triumfē. Tagad vērsties pret tumsonību ir ļoti grūti. Turklāt mūsu šodienas obskuranti ir arī ļoti nekaunīgi tipi. To pierāda Bordāna, Juraša izcili nekaunīgā darbība, noziedzības izdzimteņiem cenšoties panākt starptautisku aizsardzību, it kā pasaulē neviens nezinātu, kas pašlaik ir Latvija un ko pašlaik var sagaidīt no latviešiem. Nekaunīga demagoga reputāciju katru dienu sev medijos kaldina Gobzems. Tik enerģiska cenšanās savus nodomus realizēt ar krāpšanu, melīgiem solījumiem, glaimiem un faktu sagrozīšanu latviešu politiskajās aprindās vēl nebija sastapta. Gonzema demagoģija ir unikāla vērtība latviešu politiķu galmā.

Pasaules politisko notikumu vēsturē var sastapt daudzus gadījumus, kad kādā valstī destruktīvas darbības ir nonākušas līdz baltkvēlei un tāpēc ir nekavējoties jāpieņem radikāli mēri, lai izolētu, likvidētu postošos, ārdošos (svešvārdā – destruktīvos) procesus un to autorus. Visbiežāk runa ir par politiskajām nesaskaņām, kuras draud izvērsties militārā konfrontācijā (pilsoņu karā).

Reāli mēdz būt visdažādākie iegansti, kad nepieciešama stingra roka, stingrs spēks. Tā tas bija Latvijas Republikā XX gs. 30.gadu sākumā. Toreiz politisko partiju skaits pārsniedza simtu, un valdība bija nestabila. Ja arī ar lielām mokām izdevās sastādīt valdību, tad tā noturējās tikai dažus mēnešus. Vārdu sakot, LR politiskā krīze destruktīvi atsaucās uz valsts dzīvi, un destrukcija bija nonākusi līdz baltkvēlei. 1934.gada 15.maijā notika valsts apvērsums. Tas tika veikts ar armijas un aizsargu palīdzību.

Vēsture atkārtojas! Latvijas Republikā atkal politiskie procesi ir nonākuši līdz baltkvēlei. Šoreiz tiekamies ar kriminālā kapitālisma sekām – masveidīgu noziedzību, no kuras lielākā daļa ir organizētā noziedzība. Pastāvošajam nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam aizvadītajos gadu desmitos ir izdevies radīt juridiski iestrādātu noziegumu brīvību. Tas traucē tieši un atklāti vērsties pret noziedzību, kura ir sasniegusi grandiozu apjomu un ir izvērtusies par nacionālo katastrofu latviešu tautai. Valdošā kliķe ir viens milzīgs noziedzības kukluksklans. Latviešu tautas vēsturiskā virzība ir novesta līdz baltkvēlei, jo noziedzības ārdošais, graujošais vēriens ir sasniedzis maksimālo robežu, ja tā drīkstam izsacīties par noziedzību, kurai principā nedrīkst būt ne minimālā, ne maksimālā robeža, jo noziedzība vispār nedrīkst būt.

Pašlaik stāvoklis ir tāds, ka ir nepieciešama radikāla rīcība – kādam spēkam ir jāizsludina ārkārtējs stāvoklis un jāpārņem vara, nekavējoties likvidējot noziedznieku bandas. Tas tā ir jādara, taču šajā ziņā acīmredzot ir nepārvarams šķērslis.

Pašlaik Latvijā nav tāda spēka, kas varētu vērsties pret noziedzības biezo slāni. 1934.gadā bija Ulmanis, Balodis, bija armija, aizsargi. Tagad nav ne Ulmaņa, Baloža, ne armijas, ne aizsargu. Tagad nav kam veikt valsts apvērsumu. Latviešu tauta jau ir pusmirusi un nav spējīga pretoties savas nāves veicinātājiem – masveida organizētajai noziedzībai un tumsonībai. Mums nav politiskā spēka, kas dotos saņemt ģeopolitisko atļauju valsts pastāvēšanas jaunam projektam.

An error has occured