Ģimene – vieta, kur smelties “garīgo degvielu”

Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts*
16.08.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Šie iedrošinājumi ir sevišķi aktuāli mūsdienu notikumu kontekstā. Aizvadītajos gados esam gājuši cauri arvien jauniem pārbaudījumiem: pirms četriem gadiem sākās Covid-19 pandēmija līdz ar visu sociālo un ekonomisko problēmu gūzmu, ko tā izraisīja. Pandēmija tik tikko sāka pierimt, kad notika pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā. Nesen ļoti daudzus sāpināja olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā notiekošais, tas tika uztverts kā nāves civilizācijas cildinājums jeb apoteoze. Un visbeidzot jūlija beigās pāri Latvijai pārbrāzās postoša vētra, radot milzīgus zaudējumus. Tie ir tikai daži no notikumiem, kas pēdējos gados ir traucējuši sirdsmieru un apdraudējuši drošības sajūtu. Kā šai trauksmainajā, pārbaudījumiem pilnajā laikā gūt sirdsmieru? Kur rast atbalsta punktus?

Jūsu klātbūtne šeit liecina par to, ka jūs jau daļēji zināt atbildi. Mēģināsim to noformulēt. Lielākā daļa droši vien esat ieradušies ar automašīnām. Atstājot malā jaunākās tendences, lielākā daļa auto pie mums Latvijā tomēr ir ar iekšdedzes dzinēju. Šī dzinēja konstruktori ir paredzējuši, ka tas var braukt tikai ar vienu konkrētu degvielu. Ja benzīnam paredzētajā bākā ieliesim ūdeni vai pat dīzeļdegvielu, – auto nedarbosies un nepildīs savu uzdevumu. Līdzīgi ir ar cilvēcisku būtni. Mūsu Radītājs ir paredzējis, ka cilvēka normālai dzīvei un darbībai ir vajadzīga “degviela”– un tā ir mīlestība. Bez tās cilvēks degradējas un iznīkst, zaudē savu cilvēcību. Ne velti mūsu tautas dzejnieks Imants Ziedonis rakstīja: “Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs! Bez mīlestības dūmo krāsnis un maizi negriež nazis ass.”

Tāpēc iedziļināsimies jēdziena “mīlestība” saturā. Tam ir ļoti plašs nozīmju spektrs: mēs runājam par mīlestību uz tēvzemi, uz profesiju, uz darbu, par draugu mīlestību, par mīlestību starp vīrieti un sievieti, starp vecākiem un bērniem, starp radiniekiem, par tuvākmīlestību un Dieva mīlestību. Tomēr visā šajā nozīmju daudzumā mīlestība starp vīrieti un sievieti ieņem īpašu vietu, jo te nesaraujamā veidā ir iesaistīta gan miesa, gan dvēsele. Tātad rodas jautājums: vai visas šīs mīlestības formas kaut kā ir vienotas, vai arī mēs vienkārši izmantojam vienu un to pašu vārdu pilnīgi dažādu realitāšu apzīmēšanai?

Lasot Svētos Rakstus vienā no oriģinālvalodām – grieķu valodā –, redzam trīs dažādus vārdus tam, ko latviešu valodā apzīmējam ar vārdu mīlestība – eros, philia un agape. Divi no šiem jēdzieniem – eros kā cilvēciskas mīlestības apzīmējums un agape kā ticībā balstītas un ticības veidotas mīlestības apzīmējums – bieži tiek pretstatīti, tomēr tas savā ziņā ir pārpratums. Reizēm kristīgo mīlestību saistām ar tādu, kas noliecas pie otra, tātad ir sevi dodoša, upurgatava – agape. Bet eros mīlestību, kas ir ņemoša mīlestība un kas ietver iekāri, tiecoties uz ekskluzīvām attiecībām ar otru, varam kļūdaini sasaistīt tikai ar nekristīgu izpratni par mīlestību.

Bet patiesībā eros un agape – ņemoša un dodoša mīlestība – nav viena no otras atdalāmas. Jā, mīlestībā pret otru var sākotnēji būt izteiktāka eros dimensija, tā ietver milzīgu vēlmi pēc otra cilvēka, fascināciju, kā rakstīts Augstajā dziesmā: “Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle.” (A.dz. 8, 6) Vienlaikus, patiesi tuvojoties otram, cilvēks arvien mazāk pievēršas sev un arvien vairāk meklē laimi otrai personai, arvien vairāk ilgojas rūpēties par viņu, veltīt sevi tai un ilgojas būt “priekš” otra cilvēka. Tādējādi šajā eros iekļaujas arī agapes moments. Ja tā nenotiek, eros krīt un zaudē savu patieso dabu.

Tas, ka šeit šodien runājam par eros, mums atgādina, ka pastāv kāda saistība starp mīlestību un dievišķību: mīlestība sola bezgalību, mūžību – kādu augstāku un pilnīgi citādāku realitāti, nekā mūsu esamības ikdiena. Vienlaikus tomēr ir izrādījies, ka ceļš uz šo mērķi nav vienkārša ļaušanās instinkta varai. Kļūst acīmredzams tas, ka erosam nepieciešama disciplīna, attīrīšanās, lai tas sniegtu cilvēkam nevis mirklīgu baudu, bet gan tās esamības, tās laimes virsotnes iepriekšēju baudīšanu, uz kuru tiecas visa mūsu esība. Tā nav eros atmešana vai apspiešana, bet gan dziedināšana tā patiesā lieluma perspektīvā.

Mīlestība nav tikai jūtas. Jūtas atnāk un aiziet. Jūtas var būt brīnišķīga mudinoša dzirkstele, taču tā nav mīlestības pilnība. Mīlestības briedumam piederas tas, ka tā aptver visu cilvēka pilnību. Cilvēks patiesi kļūst cilvēks, kad miesa un dvēsele atrodas iekšējā vienībā. Mīl ne viena pati dvēsele, ne arī viena pati miesa: mīl cilvēks, persona, kura mīl kā viens radījums, kas sastāv no miesas un dvēseles. Vienīgi tad, kad abi līmeņi saplūst patiesi vienā veselumā, cilvēks atgūst savu patieso identitāti. Tikai tādā veidā mīlestība – eros – var pieaugt, sasniedzot savu patieso lielumu.

Diemžēl miesas kulta veids, kādam šodien esam liecinieki, ir maldinošs. Eros, kas nonivelēts vienīgi līdz „seksam”, kļūst par preci, parastu „lietu”, kuru var pirkt un pārdot. Vēl vairāk, pats cilvēks kļūst par preci. Tomēr tas nebūt nenozīmē mīlestību vai cieņu pret miesu. Tieši pretēji: tagad cilvēks uzskata savu miesu un seksualitāti tikai par sevis materiālu daļu, kuru var lietot un izmantot ar aprēķinu.

Miesa vairs nav integrēta mūsu esamības pilnīgajā brīvībā, nav vairs mūsu esamības vienota veseluma dzīva izpausme, bet gan ir nostumta fizioloģiskā dimensijā. Miesas maldīga paaugstināšana ļoti ātri var pārveidoties naidā pret miesīgumu. Kristīgā ticība, tieši pretēji, vienmēr ir atzinusi cilvēku kā vienotu un vienlaikus divdaļīgu esamību, kurā gars un matērija savstarpēji cauraužas. Tātad eros tiecas ievest mūs „ekstāzē” dievišķības virzienā, vedot mūs ārpus mums pašiem, bet tieši tādēļ tas prasa askēzi, atteikšanos, attīrīšanu un dziedināšanu.

Tāpat kā eros nevar pastāvēt bez agape, arī otrādi – cilvēks nevar dzīvot vienīgi dodošā mīlestībā, viņam ir arī jāsaņem. Kas grib dāvāt mīlestību, tam pašam tā ir jāsaņem dāvanā. Protams, cilvēks var – kā mums saka Kristus – kļūt par avotu, no kura izplūst dzīvā ūdens straumes (sal. Jņ 7,37- 38). Tikai, lai kļūtu par tādu avotu, viņam pašam arvien no jauna jādzer no tā sākotnējā avota, kas ir par mūsu grēkiem mirušais un augšāmcēlušais Jēzus Kristus, no kura pārdurtās sirds izplūst paša Dieva mīlestība (sal. Jņ 19,34). Dievs katram no mums saka: “Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! [..] tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs!” (Jes 53, 1. 4)

Dievs, kas ir radījis pasauli, katru no mums sauc mūsu vārdā un ilgojas veidot personiskas attiecības ar mums. Kad saņemam šo pilnīgo Dieva mīlestību, kas ir bez ierobežojumiem un bez nosacījumiem, tad varam dot sevi otram cilvēkam. Tad tā vietā, lai novērstos no otra cilvēka vai to pamestu, kā to bieži redzam notiekam, kad otrs kļuvis pārāk pierasts, apnicis vai neērts, mēs iegūstam ne tikai spēku, bet arī vēlmi palikt uzticīgam, atdodot sevi pilnībā. Tā vietā, lai slīgtu dziļāk aizkaitināmībā un pārmetumos vienam pret otru, kļūstam pieņemošāki un maigāki. To paveikt palīdz Dievs, kurš ir teicis: “Redzi, es visu daru jaunu.” (Atkl 21, 5)

Tātad, rezumējot iepriekš teikto: „mīlestības” pamatā ir viena realitāte, kurai ir dažādas izpausmes. Tomēr, kad šīs divas izpausmes – eros un agape – pilnīgi attālinās viena no otras, rodas mīlestības karikatūra vai vismaz mīlestības ierobežota forma.

Kur ir atrodama šī mīlestības vide, kur cilvēks smeļas garīgo degvielu savai dzīvei? Pirmā un galvenā cilvēka dzīves vide ir ģimene. 2016. gada decembra SKDS pētījums Amigo laimes indekss parādīja, ka Latvijā ģimene ir laimes avots ¾ cilvēku.

Iveta Upīte, “Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm” vēstnese, pēc tam rakstīja: “Tā ir kā maza pasaulīte lielajā, visiem kopīgajā pasaulē – notikumi ārpusē, jo īpaši sliktie, netiek simtprocentīgi pārnesti uz ģimeni, tādēļ mazāk ietekmē laimes sajūtu… Pētījuma rezultāti rāda, ka ģimenēs gan pieaugušie, gan bērni jūtas laimīgāki nekā ārējā vidē: skolā, darbā, sabiedrībā. Un tā ir labā ziņa. …Tieši ģimene ir tā vieta, kurā bērns jūtas pasargāts, saprasts, uzklausīts, mīlēts un pieņemts. Ja ģimenē izveidojusies šāda uz savstarpēju atbalstu būvēta vide, ikvienam tās loceklim ir vieglāk pārvarēt ārpasaulē piedzīvotās negācijas. Ģimene kļūst par iedvesmas avotu, kurā rast mierinājumu un atgūt spēkus.”

Arī Svētajos Rakstos ir uzsvērts tas, cik svarīga ir ģimene, un tās būtiskā nozīme attiecībā uz personu un sabiedrību: „Nav labi cilvēkam būt vienam.” (Rad 2, 18) Sākot ar tekstiem, kas vēstī par cilvēka radīšanu (sal. Rad 1, 26–28; 2, 7–24), tiek paskaidrots, ka Dieva plānā cilvēku pāris, Ādams un Ieva, ir personu pirmā kopības forma. Viņi ir radīti atšķirīgi, bet savā citādībā viens otru papildina. Tajā pašā laikā abi ir iesaistīti radīšanas darbā, kas viņus dara par Radītāja līdzstrādniekiem: „Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi.” (Rad 1, 28) Ģimenē savstarpējā sevis dāvāšana, ko īsteno vīrietis un sieviete, kuri ir vienoti laulībā, veido dzīvības vidi, kurā bērns var attīstīt savas spējas, apzināties savu cieņu un sagatavoties pieņemt savu vienīgo un neatkārtojamo dzīves misiju.

Kad Dievs radīja cilvēku par vīrieti un sievieti, tad viņu savstarpējā mīlestība kļuva par attēlu tai absolūtajai un nepārejošajai mīlestībai, ar kuru Dievs mīl cilvēku. Tās ir attiecības, kurās vispilnīgāk atklājas eros un agape kopība. Līdz ar to, ģimene ir dievišķa institūcija, tā ir cilvēka dzīves pamats un jebkuras sabiedriskās kārtības paraugs. Ģimenei, kas dzimst no dzīves un mīlestības kopības, kuras pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti, piemīt specifiska un neatkārtojama sabiedriskā dimensija – tā ir pirmā un dzīvinošā sabiedrības šūniņa. Ģimene ir dabiskā kopiena, kurā cilvēks gūst pieredzi par to, ka ir sabiedriska būtne, līdz ar to ģimene neatkārtojamā un neaizstājamā veidā sniedz savu devumu sabiedrības labā.

Sabiedrība, kas veidota pēc ģimenes parauga, ir vislabākā garantija pret jebkādu individuālisma vai kolektīvisma novirzi, jo ģimenē persona vienmēr ir uzmanības centrā kā mērķis, nevis kā līdzeklis. Ģimenes šūniņas stiprums ir noteicošā bagātība, no kuras atkarīga kopējā sabiedrības dzīves kvalitāte. Bez ģimenēm, kas ir stipras savā kopībā, tauta novājinās. Ģimene ir prioritāra attiecībā pret sabiedrību un valsti. Tās pēcnācēju radīšanas funkcijas dēļ ģimene ir sabiedrības un valsts pastāvēšanas nosacījums. Tātad ģimene nepastāv sabiedrības un valsts dēļ, bet gan sabiedrība un valsts pastāv ģimenes dēļ. Līdz ar to attiecībās ar ģimeni sabiedrībai un valstij ir pienākums ievērot subsidiaritātes principu, kas nozīmē to, ka valsts iestādes nedrīkst ģimenei atņemt uzdevumus, kurus tā spēj paveikt pati vai brīvā savienībā ar citām ģimenēm. No otras puses, minētajām iestādēm ir pienākums atbalstīt ģimeni, sniedzot tai nepieciešamo palīdzību, lai tā varētu atbilstoši izpildīt visus savus pienākumus.

Cilvēks ir radīts, lai mīlētu, un bez mīlestības nevar dzīvot. Un tieši ģimene ir tā dzīves vide, kur viņš ir aicināts mācīties saņemt un dot mīlestību. Kur smelties spēkus šādai nesavtīgai un sevi dāvāt spējīgai mīlestībai? Dievišķās atklāsmes gaismā top skaidrs, ka tam, lai dziedētu grēka ievainojumus, vīrietim un sievietei ir vajadzīga īpaša palīdzība. Tā tiek dota caur publiski noslēgtu laulības derību, ar kuru līgavainis un līgava izsaka lēmumu dibināt neatgriezenisku savstarpēju kopību, kas skar visu viņu dzīves realitāti un pēc savas dabas ir pakārtota laulāto labumam un bērnu dzemdēšanai un audzināšanai. Ja šī derība tiek noslēgta starp kristiešiem, tā parasti notiek dievnamā, asistējot garīdzniekam, un to sauc par Laulības sakramentu. Sacramentum ir latīņu tulkojums no grieķu vārda mysterion, kas nozīmē noslēpumu, ko var uzzināt tikai caur atklāsmi. Tātad Baznīcā noslēgtas laulības rezultātā caur ceremonijas laikā īstenotajām redzamajām zīmēm sāk darboties neredzamā, bet reālā Dieva palīdzība jaunlaulātajiem. Tā palīdz viņiem rast dodošas un ņemošas mīlestības – agape un eros – vienību un piepildījumu kopdzīvē. Šis Dieva palīdzības avots ir Kristus klātbūtne, Viņš ir apsolījis: “Lūk, es esmu ar jums ik dienas līdz pat pasaules beigām.” Līdzīgi tam, kā Viņš bija klātesošs kāzās Galilejas Kānā (Jņ 2), tāpat Viņš ar savu klātbūtni pavada ikvienu Dieva svētītu ģimeni. Viņš paliek kopā ar laulātajiem, dod tiem spēku sekot Viņam, nesot savu krustu, piecelties pēc kritiena, savstarpēji piedot, nest vienam otra nastu.

Galilejas Kānā, atsaucoties uz Kristus Mātes, Jaunavas Marijas lūgumu, kāzu noslēgumā tika pasniegts jauns, daudz labāks vīns nekā sākumā. Arī mūsu bieži vien pagurušajām ģimenēm ir vajadzīgs jauns vīns – tas nav nekas cits kā Svētā Gara svaidījums. Aicinu ģimenes kopīgi lūgt Svēto Garu, lai Viņš dod savu svaidījumu, lai ģimenes atjaunojas caur šo kopīgo, regulāro lūgšanu. Tos brīnumus, kurus Dievs ir darījis neauglīgajai Sārai – Abrahama sievai – un kāzās Galilejas Kānā, Viņš vēlas atkārtot mūsdienās, mūsu ģimenēs.

Un, visbeidzot, ja ģimeni sauc par “mājas Baznīcu”, tad ir arī lielā ģimene – Baznīca. Tās durvis ir atvērtas visiem, arī tiem, kuriem nav ģimenes, vai arī kuri vēl ir tikai ceļā pretī tam, lai īstenotu Dieva paredzēto ģimenes modeli. Te gribu nocitēt Katoliskās Baznīcas katehismu: “Neviens nav bez ģimenes šajā pasaulē: Baznīca visiem ir mājas un ģimene, visvairāk tiem, kas pūlas un cieš grūtības.” (KBK,1658)

Debesu Tēvs, es Tev pateicos par visām Latvijas ģimenēm: par ģimenes mātēm, kas audzina bērnus, par vīriem, kas paliek uzticīgi savām ģimenēm un pelna iztiku, par vecvecākiem, kas dalās ar savu gudrību, par visām uzvarētām un neredzamām cīņām, ko izcīna laulātie, lai paliktu uzticīgi Dieva Likumam un Mīlestībai. Vissvētākā Jaunava Marija, Māras zemes aizbildne, aizlūdz par visām Latvijas ģimenēm un palīdzi tām būt par autentisku mīlestības vidi, kur ikviens ģimenes loceklis rod drošību un smeļas spēkus savai dzīvei. Lūdzam arī par visiem cilvēkiem, kas ilgojas dibināt ģimeni vai ir ceļā uz to. Svētī viņu sirds aicinājumu, dod drosmi, māci spēju sevi dāvāt un pieņemt otra sniegto mīlestību! Lai mūsu zemē ir arvien jaunas, mīlestības piepildītas ģimenes! Āmen!

* Sprediķis Aglonā, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku svinībās 15. augustā

Seko mums