Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Iesaki rakstu:

Protams, Veselības ministrija un valdība kopumā var nebūt ieinteresēta izglītot ļaudis detalizēti sociālo tiesību jautājumos; taču nav saprotams, kāpēc ģimenes ārstu abas asociācijas (kā organizācijas, nerunājot par atsevišķiem to biedriem) visai izvairīgi komunicē ar sabiedrību.

Būdams ārsts, tālāko izklāstu aicinu šobrīd nelasīt cilvēkiem, kuriem pašiem, tuviniekiem, kaimiņiem u.tml. radušās acīmredzami smagas, akūtas veselības problēmas. Tad jāvēršas tuvākās slimnīcas uzņemšanas nodaļā vai nekavējoties jānosūta izsaukums NMP dienestam!

Saskaņā ar Satversmi un likumu "Par sociālo drošību" valsts garantē ikvienai personai medicīniskās palīdzības minimumu. Objektīvi rodas neskaidrība par tiesisko attiecību niansēm, jo MK noteikumi, kas reglamentē veselības aprūpes finansēšanas un organizēšanas kārtību (pašlaik spēkā esoši - 17.12.13. noteikumi Nr.1529), izdoti saskaņā ar Ārstniecības likumā noteikto deleģējumu; tomēr minētā likuma mērķis ir reglamentēt ārstniecību, proti, pamatā privāttiesiskas attiecības starp tiesiski līdzvērtīgiem subjektiem, nevis noteikt principus, kā valsts publiski tiesisku attiecību ietvaros nodrošina personai kādas specifiskas sociālās tiesības.

Maza atkāpe: parasti autors pēc saviem rakstiem saņem kritiku, jo neesot saprotams, ko nozīmē jēdziens "konkrētas publiski tiesiskas attiecības starp valsti un privātpersonu"; vienkāršoti skaidrojot, tās nav attiecības starp vienlīdzīgiem subjektiem, bet gadījumi, kad valsts ir dominējoša pār personu. Tas savukārt nenozīmē, ka valsts a priori rada personai nepatikšanas, piemēram, nodokļu vai administratīvo sodu veidā; vēsturē tiešām mācīja, ka valsts ir tikai apspiešanas organizācija, bet mūsdienu demokrātija veido arī citu situāciju (kam liela daļa Latvijas sabiedrības joprojām nav gatava noticēt); proti, personai kā vājākajam subjektam ir tiesības sagaidīt un pat pieprasīt no stiprākā, kas ir valsts, atbalstu, piemēram, pamattiesību vai normatīvajos aktos paredzētu konkrētu sociālo tiesību nodrošināšanā.

Minētie MK noteikumi Nr.1529 nepārprotami reglamentē publiski tiesiskas attiecības. Konkrētā mērķa realizēšanai pat izveidota un darbojas īpaša valsts pārvaldes iestāde, proti, Nacionālais veselības dienests; tā pastāvēšanai jēga ir tikai un vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu sabiedrībai valsts apmaksāto veselības pakalpojumu sniegšanu, vienlaikus administrējot šim mērķim iedalītos valsts budžeta līdzekļus. Tomēr nav saprotams, kāpēc visai ilgajā periodā, kopš 2002.gada, kad izveidota atsevišķa Veselības ministrija, tai nav izdevies vai nav bijusi interese panākt, lai valstī tiktu izdots speciālais likums, kas reglamentētu tieši valsts finansēto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanas apjomu un kārtību, ietverot arī tiesisko attiecību starp sistēmā iesaistītajiem subjektiem skaidru definēšanu?

NVD slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm, tai skaitā, ģimenes ārstu praksēm. Saskaņā ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta ilgāka perioda judikatūru šie līgumi uzskatāmi par publisko tiesību līgumiem; ārstniecības iestādes, pildot no līguma priekšmeta izrietošo publisko uzdevumu, proti, sniedzot iedzīvotājiem noteiktus sociālos pakalpojumus, tātad darbojas publisko tiesību sfērā. Nepārprotami, tiesiskās attiecībās, kādas starp sociālā pakalpojuma sniedzēju un privātpersonu veidojas saskaņā ar likumu "Par sociālo drošību", traktējamas kā konkrētas publiski tiesiskas attiecības. Jāpiezīmē, arī Satversmes tiesas judikatūrā atrodama atziņa, ka pastāv noteikts veselības aprūpes pakalpojumu klāsts, ko nodrošina valsts, bet ārstniecības iestādes ir "starpnieki" starp valsti un privātpersonām šais gadījumos.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu par deleģētās funkcijas izpildi attiecībās ar privātpersonu atbild tieši deleģētājs; konkrētajos gadījumos par publiskajā jomā paredzēto veselības pakalpojumu pieejamību atbildīga tātad ir valsts. Protams, vēlāk iestāde, kas pārstāv valsti, var iesniegt regresa prasību pret pilnvaroto personu (analizējamajā situācijā, ārsta praksi), ja uzskata, ka privātpersonai kaitējums nodarīts pilnvarotās personas veiktu nekvalitatīvu vai citādi neatbilstīgu darbību dēļ.

Ielāgojot teorētisko daļu, atgriežamies pie sākumā izteiktā pieņēmuma, ka pacienti parasti nezina, kāds ir NVD un ārstu prakšu kā pilnvaroto personu noslēgto līgumu savstarpējais tiesiskais raksturs, proti, ka tie ir publisko tiesību līgumi (šī raksta tēma neparedz apspriest, ko zina, saprot vai nesaprot ministrijas, Veselības inspekcijas un NVD vidusmēra ierēdnis, kā arī citas amatpersonas vai Ārstu biedrības runasvīri).

Par valsts apmaksāto pakalpojumu esamību un pieejamību saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu atbildēt pienākas Nacionālajam veselības dienestam. Saskaņā ar MK noteikumiem Nr.1529, kas reglamentē veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, ģimenes ārstiem ir pienākums nodrošināt ikviena reģistrētā pacienta pieņemšanu 5 darba dienu laikā, bet akūta pacienta pieņemšanu - pat 1 dienas laikā.

Autora ieskatā ne Veselības ministrija, ne NVD kā kompetentās iestādes nav attiecībā pret sabiedrību pietiekami ievērojušas labas pārvaldības principu un, apzinoties, ka ģimenes ārstu streiks tiešām būs, nav saturīgi izklāstījušas tiesisko attiecību nianses, jo īpaši, no tām izrietošās katra subjekta atbildības jomas valsts nodrošinātās veselības aprūpes sistēmā.

Ko darīt pacientam, konstatējot, ka valsts it kā nodrošinātā primārā veselības aprūpe no 3.jūlija vairs ģimenes ārsta praksē nav pieejama? Faktiski Veselības ministrijai, gatavojoties streika sekām, bija pienākums sabiedrībai paskaidrot, ka konkrētajā situācijā, respektējot Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas, personai ir tiesības vērsties ar iesniegumu NVD, bet iestādei šie iesniegumi jāizskata un, respektējot labu pārvaldību, iespēja saņemt reāli pakalpojumu jānodrošina MK noteikumos paredzētajā termiņā, līdzvērtīgā kvalitātē kā pie ģimenes ārsta un saprātīgā attālumā no pacienta dzīvesvietas. Tomēr NVD kapacitāte, visticamāk, nav atbilstoša, lai izskatītu tamlīdzīgus iesniegumus, ja tie kļūtu par masveida parādību.

Vērtējot situāciju reāli, Veselības ministrijai, ievērojot arī procesuālās ekonomijas principu, bija pienākums aktīvi rīkoties, piemēram, izdot vispārīgo administratīvo aktu, kurā noteiktu, ka ikviena privātpersona, kamēr turpinās ārstu streiks, uzrādot čeku, būtu tiesīga saņemt no NVD atlīdzinājumu noteiktas summas (tā varētu būt ~20 EUR mazpilsētas apstākļos vai cita summa, kam jau pāris nedēļas vajadzēja būt noskaidrotai?!) apjomā par maksas vizīti pie ģimenes ārsta. Vērtējot lietderības aspektus, pakalpojumu sniegt varētu gan ārsts, pie kura pacients reģistrēts, gan arī cits ārsts, kuram tomēr ir noteikti jau pieredze valsts pārvaldes funkcijas realizēšanā, proti, līdz streikam bijušas līgumattiecības ar NVD.

Vispārīgajā administratīvajā aktā būtu arī jānosaka, ka maksas vizītēs pie ģimenes ārsta streika laikā izdotie nosūtījumi tālākizmeklēšanai būs pagaidām derīgi, lai ārstniecības iestādēs saņemtu valsts apmaksātos sekundārās aprūpes vai citus pakalpojumus. Protams, vispārīgā administratīvā akta sagatavošana ir laikietilpīgs process; nepieciešams tiesiski korekti pamatot, ka dokuments nepieciešams, lai nodrošinātu būtiskas personu pamattiesības; droši vien, nepieciešama arī saskaņošana Tieslietu ministrijā un, iespējams, vēl citas sarežģītas manipulācijas; lēmuma sagatavošanas detaļas sabiedrībai nebūtu jāzina.

Pašlaik tomēr izskatās, ka Veselības ministrija situāciju īsti neizprot vai paļaujas, ka to neizprot ne ģimenes ārsti, ne pacienti. Faktiski Veselības ministrijas kūtrā darbība var radīt nopietnus sarežģījumus Finanšu ministrijai.

Ja Nacionālais veselības dienests nespēj nodrošināt personai primārās veselības aprūpes pakalpojumu MK noteikumu Nr.1253 53.4 vai 53.6. punktos noteiktajos termiņos, tad ikvienai personai rodas tiesības (bet sabiedrību cienošai un sevi par inteliģentu uzskatošai personai - pat it kā pienākums...) vērsties pret valsti ar prasījumu par nodarītā zaudējuma atlīdzinājumu. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likumā precizēts, kas varētu būt uzskatāms par morālo, personisko un mantisko kaitējumu, ja tas nodarīts ar pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Saskaņā ar Administratīvā procesa likumu par faktisko rīcību uzskatāma arī iestādes bezdarbība, ja saskaņā ar normatīvo aktu tai bija pienākums nodrošināt, lai tiktu veikta kāda darbība privātpersonas labā.

Konkrētajā piemērā, kamēr Veselības ministrija minstinās un cer, ka sabiedrības a priori nezināšanas dēļ ģimenes ārstu streiks radīs valstij tikai formālas sekas, personai rakstisks iesniegums ar prasījumu par atlīdzinājumu un pielikumi, piemēram, ziņas no čekiem, kas atspoguļo samaksu par valsts nenodrošināto pakalpojumu, būtu jāiesniedz NVD. Iestādei saskaņā ar likumu būs pienākums iesniegumu pārsūtīt lēmējiestādei, kas šai situācijā ir Veselības ministrija kā augstāka iestāde. Ja Veselības ministrija atzīs, ka personas tiesības ir tiktāl aizskartas, ka viņai pienākas atlīdzinājums no valsts, tad lēmuma izpildi faktiski bezstrīdus kārtībā saskaņā ar likumu jānodrošina Finanšu ministrijai. Savukārt personai VM izdoto administratīvo aktu būs tiesības pārsūdzēt tiesā.

Pagaidām radies iespaids, ka veselības ministre un pārējā valdība gatava riskēt, cerot, ka Finanšu ministrijai tiešas sekas neradīsies, jo sabiedrība ierasti pati varbūt sakārtos attiecības ar ģimenes ārstiem, piemēram, nepieciešamības gadījumā bez ierunām apmaksās rēķinus kā pie privātārstiem vai, kas ticamāk, pie ārsta nemaz neies. Viedokļa autors publiski atvainosies valdībai, ja Latvijas Vēstnesī tomēr būs saturīgā veidolā publicēts dažas rindkopas iepriekš minētais vispārīgais administratīvais akts.

Tomēr, jāatzīst, Veselības ministrijai ir trumpis, kurš pagaidām, šķiet, nav "izspēlēts". Ja cienām izglītību un ekskluzīvu kvalifikāciju, paveras iespēja rast oriģinālus, produktīvus risinājumus problēmsituācijai. Jo... Gandrīz gadu ministrijas administratīvā vadītāja, valsts sekretāra, amatu ieņem ekonomikas doktors K.Ketners; viņa CV norādīts visai daudz agrāku publikāciju par sarežģītu problēmu izpratnes un risinājumu modeļiem; domājams, god. doktoram jau ir savs zinātniski pamatots, vienlaikus arī ekonomiski izsvērts risinājums ģimenes ārstu streika radīto sarežģījumu sakarā. Publiski tas diemžēl pagaidām netiek pausts.

Kā zināms, tieši valsts sekretāra amats katrā ministrijā ir pats svarīgākais; ja vērtējam reāli, tad visus nozīmīgākos lēmumus nozarē pieņem un atbildību par sekām uzņemas tieši iestādes galvenais ierēdnis, kurš arī koordinē darbu padotības iestādēs, nodrošina to uzraudzību (asociatīvi, prātā nāk tautas pasaku tēli; ikviens nozares ministrs kā Trešais tēvadēls, kurš savus darbus var paveikt, ja viņam palīdz trīs suņi - Kampējs, Lauzējs un Dzelzkodis; šai gradācijā ikviens valsts sekretārs, protams, ir kā Dzelzkodis...).

P.S. Viedokļa autors labākai raksta pārskatāmībai izvairījies minēt konkrētus likumu pantus vai tiesu nolēmumu numurus un punktus; interesenti var saņemt no autora minēto papildinformāciju. Vēstuli elektroniski informācijai autors nosūtīs LĢĀA, LLĢĀA, Veselības ministrijai, Finanšu ministrijai, Tiesībsarga birojam.

Seko mums