Glābt dzīvniekus pagaidām ir gatavs tikai Armands Krauze
Elita Veidemane, Neatkarīgā25.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man ir dzīvnieku patversme. To sapratu tikai tagad, jo man ir pieci kaķi un suns. Var teikt, ka četri no pieciem ir izcelti no ielas dzīves. Es šos dzīvniekus izmitinu un aprūpēju. Bija laiks, kad pie manis mitinājās septiņi kaķi. Bija pat doma kādu atdāvināt… Vai tagad man jāsteidzas uz Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) reģistrēt savu personīgo patversmi?
Dzīvnieku aizsardzības likuma jaunajā redakcijā tika ietverts šāds punkts: “Persona, kura izķer, izmitina un aprūpē klaiņojošus un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušos dzīvniekus, kā arī pieņem turēšanai un atsavināšanai dzīvniekus, lai atrastu tiem īpašniekus, ir reģistrēta vai apstiprināta Pārtikas un veterinārajā dienestā kā dzīvnieku patversme.” Sanāk tā, ka ikvienam, kurš paņem mājās kādu nelaimē nonākušu dzīvnieku, tam palīdz un vēlāk meklē cilvēku, kurš audzinās tālāk izglābto radībiņu, būs jāreģistrējas kā patversmei?
Dzīvnieku glābšanas biedrības “Zanimal Hope” vadītāja Zanda Paeglīte uzskata, ka Saeimā uz otro lasījumu Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumu projektā iekļauts priekšlikums, ar kuru faktiski tiks liegta palīdzības sniegšana bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem dzīvniekiem, pieprasot ikvienam dzīvnieku glābējam pirms tam reģistrēties kā dzīvnieku patversmei. Humānisms tā vien šļakstās no šī likumprojekta…
Lai protestētu pret šo absurdo prasību, aizvadītajā trešdienā pie Saeimas notika pikets. Pret likumu, no kura nevienam dzīvniekam nekļūs labāk, neviens dzīvnieks netiks izārstēts vai izglābts no mocītāju nagiem, neviens kaktu pavairotājs netiks sodīts, bet tie dzīvnieki, kurus šie kaktu pavairotāji nespēs atdot “labās rokās”, nonāks vai nu miskastēs, vai nu patversmēs, kurās vietu vairs nebūs, un tad vienīgā iespēja būs dzīvnieku iemidzināšana.
Dzīvnieku aizsardzības biedrībām neizprotamie un bezjēdzīgie likuma grozījumi tiek ņemti par pilnu, pamatojoties uz Latvijas Veterinārārstu biedrības informāciju, ko tā sniegusi ierēdņiem.
Taču runa ir ne tikai par dzīvnieku patversmju reģistrēšanu, bet arī par to, ka joprojām netiek ierobežota dzīvnieku vairošanās - par to veterinārārstu biedrība kaut kā neiespringst. Ir skaidrs, ka dzīvnieku pārprodukcija ir katastrofāla: kaķu pilni ir pagrabi un “dārziņi”, bezsaimnieku suņi klīst pa pilsētām un laukiem. Dzīvnieki daudzviet netiek sterilizēti, viņi dzimst nekontrolēti, simtiem.
Un kas tad atliek? Uz patversmi un - eitanāzija! Klāt vēl nāk arī pavairotāji, kas mēģina iesmērēt dzīvniekus “labās rokās”. Tos, kuri paliek pāri, ved uz patversmēm: tā, piemēram, Latvijā 2022. gadā patversmēs nonākuši 2615 suņi - gan no pavairotājiem, gan vienkārši uz ielas notverti, gan tie, kuri palikuši bez saimniekiem.
To nevar nezināt Latvijas Veterinārārstu biedrība, kuras mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja Lita Konopore jau gadiem skaļi konfliktē ar patversmēm, kuras iebilst pret dzīvnieku eitanāziju.
Ja pieņemtu likuma labojumus par patversmju reģistrēšanu, ko aizstāv Konopore, birokrātiskā bakstīšanās būtu nebeidzama: jāmaina telpu lietošanas kods, nepieciešama pašvaldības atļauja patversmes ierīkošanai, obligāts līgums ar vetārstu, jāpērk pakalpojums no vetārsta, jaundzimuši kaķēni jāčipē un jāreģistrē. Un tas viss maksā naudu. Lielu naudu.
Šāda norma no jaunā gada būšot patversmēm: jaundzimušam kaķēnam, kurš nesver pat simt gramus, trīs dienu laikā jāievada čips un jāizraksta Eiropas pase. Tādā veidā vetārstu biedrība “sit cauri” savus pakalpojumus. Ja kaķēns dabūs infekciju un nomirs, tad viņu vismaz varēs apglabāt ar visu ES pasi…
To, ka ar Dzīvnieku aizsardzības likuma labojumiem kaut kas nav kārtībā, pamanīja arī zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS). “Tā nedrīkst būt, ka tik ātri visam iziet cauri, neuzklausot visas puses,” sarunā ar “Neatkarīgo” teica Krauze. “Ja tik daudz cilvēku protestē, kaut kas tur nav kārtībā. Jūtu, ka vetārstu lobijs ir diezgan spēcīgs, un viņi ar šiem labojumiem acīmredzot cer labi nopelnīt.”
Krauze nosūtīja vēstuli Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, aicinot pretrunīgi vērtētos grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā patlaban nevirzīt tālāk un atkārtoti skatīt komisijā, uzklausot visu ieinteresēto pušu un nevalstisko organizāciju viedokļus.
“Latvijā dzīvnieku aizsardzības sistēma un tās regulējums ir nepilnīgs, un tajos ir vieta daudziem pilnveidojumiem. Tomēr katrs jauns priekšlikums ir jāvērtē kopējās sistēmas un Latvijas reālās situācijas kontekstā, izvērtējot to patieso, nevis teorētiski vēlamo ietekmi, kā arī jāuzklausa sabiedrības viedoklis,” uzsver Krauze.
Ministrs uzskata, ka ikviens priekšlikums atkārtoti jāvērtē sadarbībā ar jomas ekspertiem, padziļināti izvērtējot potenciālos riskus, visām iesaistītajām pusēm meklējot iespējami labāko risinājumu, līdzsvaroti pārstāvot gan dzīvnieku, gan viņu aizstāvju intereses.
Atliek cerēt, ka deputāti iedziļināsies šajās “dzīvnieku lietās”. Normāliem cilvēkiem nav saprotams, kāda gan valstij daļa, ka cilvēks paņem dzīvnieku, aprūpē, izārstē viņu un pēc tam piedāvā kādam citam cilvēkam - lai audzina tālāk? Ak, nē, daļa jau ir tām personām, kuras gatavas par šīm darbībām iekasēt naudu.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
