Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Iesākumā mīļš lūgums – teātrmīļiem un literatūrzinātniekiem pirmo daļu nelasīt  vai šo rindu autoru pārlieku nekritizēt. 1952. gada oktobra beigās ir izdota un pirmoreiz iestudēta luga „Gaidot Godo” (kā jau visām leģendām arī šī meistardarba radīšanas skaitļi dažādos avotos ir atšķirīgi, bet jādomā, ka autors to radījis tieši pēc kara –1948.–1949. gadā).

Darba autors ir Parīzē dzīvojošs īrs Samuels Bekets, kurš, iespējams, pateicoties tieši Godo, 1969. gadā saņēma Nobela prēmiju. Lugu Bekets sarakstīja franciski (En attendant Godot), pats iztulkoja angliski, un šī absurda drāma tika atzīta par 20. gadsimta nozīmīgāko lugu angļu valodā (Waiting for Godot), tā tika iztulkota vismaz pussimts pasaules  valodās, latviešu valodā lugu ir tulkojis Romāns Baumanis, bet šķiet – ne viņš viens. 

Pārstāstīt šo literāro darbu ir neiespējami. Darbojas divi tēli – bezpajumtnieki Vladimirs un Estragons (nejaukt ar mūslaiku varoņiem Vladimiru un Erdoganu!), kas rosās un sarunājas, gaidot kādu Godo. Viņi spriež, šo to apdomā, šo to padara, bet gaida Godo, un allaž kļūst zināms, ka Godo atnāks rīt. Kas ir šis Godo, to lugā tā arī nepasaka. Skaidrs ir vienīgi tas, kas Godo gaidīšana nav spiesta lieta, bet ir ļoti svarīga, Godo gaidīšana ir pienākums. Vladimirs un Estragons laiku pa laikam grib izbeigt gaidīšanu, piemēram, veicot pašnāvību, tomēr paliek gaidīt.

Lugai nav ne sākuma, ne atrisinājuma, ne beigu: arī beigās visi paliek gaidīt Godo – ko īsti un kāpēc, tas netiek pateikts. Savulaik Frederiks Begbeders šo gaidīšanas pasākumu salīdzinājis ar gaidīšanu rindā pie zobārsta (tālajā 20. gadsimtā zobārsta apmeklējums saistījās ar nelāgām izjūtām), kad pacienti patumšā poliklīnikas koridorā sarunājas par neko. Beketa “Gaidot Godo” laiks ir apstājies – diena beidzas, nāk cita, bet viss ir pa vecam, nekas nemainās. Viņi gaida Godo.

Lugā darbojas vēl daži varoņi, nedaudz vājprātīgi, pie kam ir mainīgi –  lugas laikā Pozo kļūst akls, bet Luki – mēms. Laiku pa laikam kāds neatceras, ka citus varoņus pazīst. Katrs var iedomāties Godo, kā pašam tīk – man nedaudz ciniski šķiet, lugas varoņi gaida nāvi. Izrādē ir vieta arī smiekliem.

1962. gadā Gunārs Priede radīja savu absurda drāmu „Aivaru gaidot”, ko 1963. gadā Jaunatnes teātrī iestudēja Ādolfs Šapiro, un tas esot bijis viens no sešdesmito gadu Latvijas teātra režijas šedevriem. Tomēr lugas nosaukums „Aivaru gaidot” vismaz šobrīd maniem lasītājiem varētu šķist divdomīgs, pie kam Egils Līcītis savos feļetonos Gunāra Priedes dramaturģijas šedevra nosaukumu ir izmantojis jau vairākkārt. 

Veselības ministru gaidot

Vairums latviešu šobrīd gaida valdību – ar kariņu valdības sastādīšanas procesā vai draudzīgi, ar Kariņu kā premjerministru vai bez. 

Politiķi un žurnālisti cepas ap un par topošo Enerģētikas un vides ministriju, investīcijām un Skultes termināli, pa starpām ceļ viens otram, deputātiem un valsts prezidentam algu. 

Valdības iespējamie koalīcijas partneri raksta deklarācijas un memorandus, nosaka prioritātes un strīdas par ministru krēsliem, taču – kategoriski izvairās no vārda „veselība”. Ne pušplēsts vārds par veselību netiek minēts ne darāmo darbu sarakstā, ne iespējamos tēriņos, ne prioritārajos likumprojektos vai intervijās. Vienkārši – veselības nav.

Iespējams, ludziņā ar varoņtenoriem Kariņu, Pīlēnu un Dzintaru uz skatuves Godo gaidīšanas lomās galvenais varonis ir Daniels Pavļuts. Partiju birojos, aģentūrās un konsultantu kabinetos neslēpti norāda uz vēl nesen veiksmīgo partiju apvienību „Attīstībai/Par”, kurai bija intelektuālie un naudas resursi, bet kuru pa vēstures skuju taku aizveda pianists Daniels Pavļuts.

Daniels kā jauns virsnieks plaukstošu uzņēmumu nogremdēja itin vienpersoniski – neklausījās nevienā, deva padomus ārstiem, kā ārstēt, sasauca sapulces, kurās runāja viens, negāja laukā no televīzijas studijas. Vēlētāji Rīgā 1. okotobrī apskatīja „Attīstībai/Par” lapiņas pirmos divus deputātu kandidātus un lapiņu nolika pie tām, kuras aukstā ziemas rītā izmantot iekuram.

Latvijas iedzīvotāji joprojām itin labi atceras, kā pa skuju taku aizgāja Tautas partija, kas par ministri bija ielikusi Baibu Rozentāli. Baibas panākumi, slēdzot Rīgas 1. slimnīcu un izdzenājot Bauskas mediķus no tilta ar stekiem, bija pietiekams iemesls, lai Tautas partija no valdības aizietu, 10. Saeimas vēlēšanās jau būtu spiesta piedalīties partiju grupā „Par labu Latviju” un saņemtu tikai 3 mandātus iepriekšējo 23 mandātu vietā (te nav nekāda nelāga pareģojuma, skatoties uz „Jaunās vienotības” mandātu skaitu 14. Saeimā un iespējamu rosīšanos veselības jomā). 

Secinājums – ja par veselības ministru tiek likts politiķis bez zināšanām, bet ar mahinatora spējām, partija ies pa skuju taku. Ja par veselības ministru tiek likts profesionālis, partijai pazūd finansiālā interese. 

Kāpēc tieši veselības ministru nozare gaida visvairāk? 

Veselības joma visvairāk alkst pēc profesionāla ministra, kurš pārvalda jomu, pazīst specialitāšu līderus, saprot pasaules zinību virzību un spēj ieklausīties starptautiskos padomdevējos. 

Kultūras ļaudis uzgavilēja, kad viņu ministrs priekšvēlēšanu kampaņas laikā skaļi iedziedājās, jo šo jomu ministrs pieprot vislabāk (šo rindu autors pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija pārliecināts „Pērkona” fans). Nav dzirdēts, ka kultūras ministrs kādam būtu mācījis gleznot vai iestudēt drāmu. 

Zemkopības ministrs atzinis, ka iekopj savu piemājas dārziņu, un zemnieki lāga neņem vērā ministra viedokli – sēt griķus vai miežus. Zemnieku Saeima gan uzskata, ka ministram būtu jāspēj atšķirt govi no zirga, bet viņu iebildumos valdības sastādītāji neklausās.

Izglītības un zinātnes ministrijā visi alkst ieraudzīt ministru ar zinātņu grādu un profesora amatu, tiesa, Ilgas Šuplinskas uznāciens pirms četriem gadiem visai Augstākās izglītības saimei ir atstājis nekupējamu trauksmi. Lai šo trauksmi mazinātu, 13. Saeima vismaz par parlamentāro sekretāru lika cilvēku, kas lepojās, ka viņš nav skolās gājis, kaut kā vidusskolas diplomu dabūjis. Tad nu izglītībā ir pieņēmums, ka par ministru drīkst likt jebko, ja kaut nedaudz mācījies, bet allaž gatavs citus pamācīt.

Kāpēc tad satraukums ir veselības jomā? Katrs iespējamais ministrs taču pieņemts ārsta klātbūtnē dzemdībās, zobus labojis, vakcīnas saņēmis, laiku pa laikam auskultēts vai pat špricēts, vārdu sakot, kaut ko no medicīnas saprot.

Lieta tāda, ka iepriekšējie ministri veselības jomā (īpaši – Anda Čakša un Daniels Pavļuts) kā zeķes mainījuši valsts sekretārus un visu ministrijas ierēdniecību, ir pilnībā iznīdējuši vēsturisko atmiņu. Ministrijā šobrīd strādā divas ārstes, bet nebūt ne ietekmīgos amatos. Turklāt iepriekšējie ministri mainījuši slimnīcu vadību, valdēs ceļot autoatslēdzniekus, inženierus un finansistus. Mediķi iznīdēti no NVD un ZVA vadības. Pēdējos astoņus gadus ministriju ir vadījuši cilvēki, kam ne tikai trūkušas zināšanas veselības un medicīnas jomā, bet kurus vadījušas bailes no profesionāļiem un neuzticība gudram padomam. 

Daniels Pavļuts ar vakcināciju kapu svētkos un krāmu tirgos, protams, bija nepārspējama kļūdu mašīna. Viņš gandrīz vai katru dienu veica ko tik dīvainu, ka radīja iedvesmu feļetonam. Bet tad – priekšvēlēšanu cīņās un diskusijās pēkšņi viņš atraisījās un vairākkārt paziņoja, ka vakcinācijas centri izstāžu zālēs, sporta centros, kā arī vakcinācijas atņemšana ģimenes ārstiem esot nevis viņa, bet Krišjāņa Kariņa ideju realizācija.

Šā vai tā valdība kopīgi lēma par atsevišķu preču tirdzniecības aizliegumu, kā arī – par telpu slēgšanu sociālās aprūpes namos, kas saīsināja jebkura veca cilvēka gaitas līdz attālumam no gultas līdz tualetei, bet vēlāk kļuva par iemeslu šo cilvēku nāvei, tiklīdz vīruss šo palīdzības namu sasniedza. Kariņš un Pavļuts kopīgi sasniedza augstāko mirstību Eiropā vairākās vecuma grupās, ko citviet sauktu par slepkavību no neuzmanības.

Kariņš bija līdzvainīgs pie ambulatoro medicīnas pakalpojumu ierobežošanas (šodien tas nozīmē ielaistas onkoloģiskas un sirds asinsvadu slimības), sporta ierobežojumiem bērniem un amatieriem (šobrīd – 32% bērnu ar aptaukošanos vai lieko svaru; psihoemocionālas problēmas pusaudžiem).

Iztulkošu iepriekšteikto – Kariņš ir līdzvainīgs Pavļuta neveiksmēs, bet Pavļuts aiznesa sev līdz partiju „Attīstībai/Par” mēslainē, bet Kariņš ar „Jauno vienotību” tika ienests 14. Saeimā uz rokām.

Kādai no koalīciju sastādošajām partijām veselības ministrs jāmeklē būs. Ja valdību stādošās partijas izlems par veselības ministru likt nākamo pavļutu, nākamā pavļuta partija pēc četriem gadiem ies pa paristu pēdām vēstures miskastē. Es neticu, ka Kariņš apvienos Veselības ar Labklājības ministriju, kuras pats kā 8. Saeimas deputāts no “Jaunā laika” sadalīja. 

Ko Pavļuts izdarīja labu? Viņš iemācīja ārstiem un veselības profesionāļiem iestāties pret muļķīgiem lēmumiem un ziņu aiznest līdz tautai (vēlētājiem).  

Mani kolēģi šobrīd raksta vēstules valsts prezidentam, Saeimai un esošajai valdībai – ar aicinājumu likt par veselības ministru profesionāli. Man šeit būtu piebilde – ja šim profesionālim nav uzvārds Čakša, jo deputāte ar šādu uzvārdu sevi ir pierādījusi, radot bezcerīgu e-veselību. Es šai profesionālei novēlu jebkuru citu ministra amatu, vislabprātāk – finanšu. 

Citi mediķi saka – nāksies streikot, ja valdība atkal piesmies veselību. 

Es vērsīšos publiski ar draudzīgu aicinājumu (kaut labi apzinos, ka Kariņš to nelasīs – viņš nelasa neko, viņš nav lasījis pat par dramatisko valsts ārējā parāda pieaugumu, kas izveidojies viņa viedajā vadībā).

Draudzīgais aicinājums valdību sastādošām partijām ir – par veselības ministru ieceliet veselības jomas profesionāli. Ierakstiet valdības deklarācijā – veselības aprūpe ir valsts drošības jautājums. Valdībai nav nekādu citu iemeslu pastāvēt un saņemt algu – kā tikai – lai nodrošinātu savas valsts iedzīvotājiem iespējami garāku un kvalitatīvāku mūžu. Tā kā sociālā determinance nosaka, ka turīgs cilvēks ar labu izglītību dzīvo ievērojami garāku un veselīgāku dzīvi nekā trūcīgs cilvēks bez izglītības, rūpējieties par iedzīvotāju izglītību un labklājību, jo sanāk, ka izglītības ministrs arī ir veselības ministrs, jo izglītota tauta ir veselīga. 

Un tomēr – man pavisam nedaudz Krišjānis Kariņš ar savu valdības veidošanu atgādina vienu no Samuela Beketa gaidīšanas lugas varoņiem, kurš novilka pārlieku mazās kurpes un cerēja, ka kāds iemainīs lielākas. Ar savu tērgāšanu par valdības izveidi ar vēl kādu personāžu viņš atzīmē „Gaidot Godo” septiņdesmito un „Gaidot Aivaru” sešdesmito gadskārtu.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Man ir ideja – tagad mums vajag jaunu ārpolitikas stratēģiju

FotoPēc TVNET aptaujas pagaidu rezultātiem tikai 13% neatbalsta TV Rain licences anulēšanu. Starp viņiem ir tādi, kuri bēdājās, ka šis lēmums visizdevīgākais ir tieši putinam un vispār - kanāla aizliegšana esot viņu specoperācija.
Lasīt visu...

18

Ļoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija nerunā visu žurnālistu vārdā!

FotoĻoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) nerunā visu žurnālistu vārdā!
Lasīt visu...

3

Padomāt, kas tur tāds īpašs – drusciņ pārkāpa likumus un drusciņ atbalstīja Krievijas okupantus un agresorus...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) izsaka nožēlu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu anulēt apraides licenci telekanālam "Doždj" ("Дождь"/"TV Rain") un uzskata, ka tas ir nesamērīgs iepretim pieļautajiem pārkāpumiem.
Lasīt visu...

21

Pašmērķīgi aizvainot - tā nav ne liela, ne izsmalcināta māksla

FotoMarks Rotko - “klusums ir precīzs, klusums ir tik akurāts”. Vērojot ļoti atšķirīgos viedokļus par provokatīvo mākslas darbu Rotko centrā Daugavpilī, atcerējos paša Rotko slaveno teicienu - “Silence is so accurate”.
Lasīt visu...