Grāmatas „Kolaborants” priekšvārds: šie spriedumi ne tikai runā, bet arī apsūdz uzticamo padomju varas kolaborantu Romualdu Vonsoviču

Lato Lapsa
28.11.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Protams, par Romualdu Vonsoviču biju dzirdējis jau iepriekš.

No kāda žurnāla atmiņā bija palikusi šī cilvēka lielība par padomju okupācijas laikā – kad viņš pildīja šīs okupācijas varas “tautas tiesneša” pienākumus – viņa personiski piespriestiem nāves sodiem.

Runātīgu juristu aprindās bija dzirdēts nepievilcīgs stāsts par to, cik ilgi un mokoši šī kunga iepriekšējā sieva mirusi no smagas slimības, cik atbaidoša bijusi viņa uzvedība šajā laikā un cik grūti viņam joprojām esot palaist garām gandrīz vai jebkurus sešpadsmitgadīgus brunčus.

Un, protams, mediju informācija, no kuras diezgan nepārprotami izrietēja – pēc pretrunīgā mērgļa Andra Grūtupa mīklainās nāves tieši šis glumā paskata kungs pamatoti vai nepamatoti tiek uzskatīts par jauno “lietu kārtotāju” Augstākās tiesas tiesnešu aprindās un ne tikai tajās.

Viena lieta – kaut ko dzirdēt vai izlasīt presē, pavisam cita – skatīt klātienē.

Arī iepriekš man bija gadījies būt tiesas zālēs, bet vēl nekad nebiju redzējis, ka advokāts atļaujas pret tiesnesi un citiem prāvas dalībniekiem izturēties tik familiāri. Pat vairāk – tēvišķīgi aizgādnieciski pret vieniem, uzsvērti augstprātīgi pret otriem.

Bet tas vēl nebija nekas, salīdzinot ar brīdi, kad Vonsoviča kungs ķērās pie uzstāšanās.

Iepriekš es biju dzirdējis par to, ka tiesās valda sacensības princips. Kurš atrod labākos argumentus un tos pārliecinošāk izklāsta, tas arī prāvā uzvar. Tā vismaz tam teorētiski vajadzētu būt.

Šeit notika kaut kas pilnīgi cits. Manā ieskatā advokāts Romualds Vonsovičs vienkārši meloja, bez mazākās kautrēšanās sagrozot faktus un, šķiet, nemaz neuztraucoties par meliem – tik primitīviem, ka tos nevarēja nepamanīt arī tiesnese.

Godīgi sakot, es vairs neatceros, kā šī prāva beidzās. Taču atceros sajūtu pēc šīs tiesas sēdes.

Man nelika mieru jautājums – kā tas vispār ir iespējams? Kā tiesas priekšā var melot tik lietišķi un nekaunīgi? Kā var izrādīt tādu necieņu pret tiesu – un kāpēc tiesa to uztver tik normāli, pat pašsaprotami?

Un vēl – kāpēc šādi cilvēki Latvijas Republikas tiesu sistēmā jūtas tik komfortabli? Kāpēc viņi var diktēt savus nosacījumus izmeklētājiem, prokuroriem, tiesnešiem? Vai vidusmēra Latvijas pilsonim, kurš nav gatavs pakļauties un maksāt šādiem te vonsovičiem, taisnība ir neaizsniedzama?

Es ielūkojos Romualda Vonsoviča oficiālajā biogrāfijā viņa paša advokātu biroja mājas lapā. Šur tur patiesība, šur tur meli, šur tur šis tas noklusēts.

Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes Izmeklēšanas daļas izmeklētājs (1981.–1984. g.). Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis (1984.–1986. g.). LR Augstākās tiesas tiesnesis (1986.–1992. g.). Zvērināts advokāts (kopš 1993. g.). Zvērinātu advokātu biroja “Lejiņš, Torgāns un Vonsovičs” partneris (1994.–2005. g.). Tā tur bija rakstīts.

Daiļrunīgāks par uzrakstīto bija noklusētais – un šīs noklusēšanas domājamie iemesli.

1984. gadā Rīgā nebija nekāda Centra rajona. Bija Kirova rajons un Kirova rajona tautas tiesa, kurā okupācijas varai uzcītīgi kalpoja un tās likumu pārkāpējus sodīja tautas tiesnesis Romualds Vonsovičs.

Arī 1986. gadā, kad Romualds Vonsovičs saskaņā ar viņa oficiālo biogrāfiju esot sācis strādāt par “LR Augstākās tiesas” tiesnesi, šādas tiesas nebija. Bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā tiesa, līdz kuras tiesneša postenim ātri vien bija uzkalpojies biedrs Vonsovičs.

Kāpēc gan tagadējais advokāts tik centīgi mēģina nomaskēt savus kolaboranta gadus padomju okupācijas varas laikā? Ko tieši viņš mēģina paslēpt no sabiedrības acīm un no tās atmiņām?

Sameklēt atbildes nenācās viegli. Kā izrādījās pēc ilgākas sarakstes ar Nacionālā arhīva vadību un pēc vairākām nedēļām darba arhīva lasītavā, vai nu Romualds Vonsovičs ir bijis vislaiskākais padomju Latvijas Augstākās tiesas tiesnesis, vai arī liela daļa viņa izskatīto lietu un taisīto spriedumu ir tikusi mērķtiecīgi iznīcināta. Tāds vismaz ir mans viedoklis un mans secinājums.

Ja var ticēt Nacionālajā arhīvā atrodamajiem Latvijas PSR Augstākās tiesas nolēmumiem, kur lēmēju vidū ir bijis arī padomju tautas tiesnesis Romualds Vonsovičs, viņš lielākoties nodarbojies ar sadzīvisku kaušļu, zagļu un atsevišķu laupītāju lietu izskatīšanu. Tas gandrīz viss.

Vēl vairāk, Latvijas PSR Augstākās tiesas prezidija nolēmumu mapēs vismaz man tā arī neizdevās atrast ziņas ne par vienu no tiem nāvessodiem, par kuru piespriešanu savulaik vēl padomju presē bija izlielījies toreizējais padomju tautas tiesnesis, biedrs Romualds Vonsovičs.

Tomēr ne jau visu izdevies “iztīrīt”. Šajā grāmatā ir atrodami kopumā vairāk nekā trīsdesmit Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas tiesu nolēmumi, kurus ir taisījis vienpersoniski biedrs Vonsovičs vai kuru taisīšanā viņš ir piedalījies.

Cietumsods par necieņu pret Latvijas PSR karogu. Maigi sodi izvarotājiem un slepkavām – un īsti principiāla stingrība pret cilvēkiem, kuri iedomājās padomju varas apstākļos nodarboties ar privāto uzņēmējdarbību. Bargi spriedumi par “bezstrādes ienākumu gūšanu”, par “parazītisku dzīvesveidu”, par “spekulācijas mēģinājumu” un vēl, un vēl.

Nosacīti sodi nolaidīgam ārstam, kura dēļ cietušais paliek bez dzimumlocekļa, un peldēšanas trenerēm, kuras nepamana, kā acu priekšā noslīkst bērns. Un bargi cietumsodi par trīspadsmit rubļus vērtu produktu zādzības mēģinājumu un par somas ar produktiem nozagšanu dzērumā. Viss tieši tāpat kā mūsu dienās – biedrs Vonsovičs un viņam līdzīgie padomju varas balstītāji savu likuma un taisnīguma izpratni ir paņēmuši līdzi uz mūsu dienām un inficējuši ar to visu mūsdienu Latvijas Republikas tieslietu sistēmu.

“Par mums runā mūsu darbi un sasniegtais,” rakstīts bijušā biedra, tagadējā kunga advokātu biroja mājas lapā. Šie brīnumainā kārtā saglabājušies spriedumi ne tikai runā, bet arī apsūdz uzticamo padomju varas kolaborantu Romualdu Vonsoviču. Un turpinājums sekos.

Seko mums