Grēku subkultūra. 1. Morālais receklis

Iesaki rakstu:

Jaunais materiāls jēdzieniski summējas divos vārdos – grēku subkultūra. Latvijas notikumus drīkst koncentrēt vienā lielā garīgajā norobežojumā. Tāds garīgais norobežojums mēdz būt subkultūra – samērā patstāvīgs segments kādas kultūras ietvaros.

Respektīvi, latviešu kultūrā ir pienācis laiks norobežot grēku subkultūru. Tā ir akūta nepieciešamība. Akūtās nepieciešamības ietekmīgs arguments ir reālo notikumu tendenciozā nolemtība.

Latviešu dzīve ir nonākusi līdz reti bīstamam stāvoklim. Par to nevar būt šaubu. Tas ir neaprakstāmi bīstams stāvoklis. Tādā stāvoklī tautas nonāk ļoti reti. Par to liecina cilvēces vēsture.

Latviešu stāvoklis nav apskaužams, jo pašlaik tautas lielākā nacionālā bagātība ir grēki. Patiesībā cita gandrīz nekā nav. Vienīgi ir grēki.

Grēki ir sasnieguši šaušalīgu apjomu. Grēkiem (zagšanai, blēdībām, nelietībām, nodevībai) ir ikdienišķs ritms. Dzīves organiska sastāvdaļa ir noziegumu brīvība. Tas apmierina gandrīz visus.

Nākas fiksēt grēku plūdus nacionālā mērogā. Grēku plūdiem nav redzams gals. Grēku plūdi ir kļuvuši tautas lielākais apdraudējums. Grēku plūdi var aizskalot tautu nebūtībā. Ar latviešiem var notikt tas, kas M.Heidegera ieskatā noticis ar pasauli. Viņš rakstīja par „pasauli, kura ir pazaudējusi pasauli” („Welt der Weltlosigkeit des Riesigen”).

Pastrādātajiem grēkiem piemīt vēsturiskā dinamika. Var sarakstīt grēku vēstures grāmatu. Tie grēki, no kuriem veidojās šodienas latviešu nacionālā bagātība, sākās „perestroikas” laikā. „Perestroika” bija grēku kalve. Turklāt ļoti ražena kalve, nosakot tautas grēku izplatību bezgalīgi ilgam laikam. „Perestroika” dzemdēja latviešu grēkotājus visās paaudzēs.

Grēku vēstures grāmatā noteikti ir jāraksta par pēcpadomju visiem grēkiem. No tiem nacionāli sāpīgākie grēki ir „prihvatizācija”, rūpniecības sagraušana, 2003.gada 20.septembra referendums, atsacīšanās no latiem, lēmums uzņemt migrantus, zemes izpārdošana ārzemniekiem. Protams, visjaunākais nacionālais grēks – citu valstu karaspēka ielaišana LR teritorijā.

Iespējama grēku klasifikācija. Atsevišķi var izdalīt politiskos grēkus, ekonomiskos grēkus, finansiālos grēkus, sociālos grēkus. Tos papildina grēki izglītībā, zinātnē, medicīnā, garīgajā kultūrā. Nav aizmirstams par grēkiem valsts aizsardzībā un iedzīvotāju drošības aizsardzībā, taisnīguma un tiesiskuma izkropļošanā tiesvedības iestādēs. Latvijā aizmuguriskā tiesāšana ir noformēta ar likumu. Milzīgi tiek grēkots tautas demogrāfiskajā jomā - attieksmē pret dzimstības palielināšanu, bērnu un pensionāru uzturēšanu.

Sastopami kolektīvie grēki. Piemēram, Lielās Bandas un Mazo Bandu grēki. Sastopami individuālie grēki. Piemēram, Ģenerālprokurora grēki un Sarkanās Tumsonības grēki. Latvijā laulības pārkāpējs var būt Valsts prezidents. Nelabojams nelietis žurnālistikā var būt parlamenta priekšstāvis – otra svarīgākā amatpersona valstī.

Grēkus var iedalīt, ņemot vērā to nozīmību. Visnozīmīgākie grēki ir tautas nodevēju grēki un valsts nodevēju grēki. Tie ir grēki, kuri visās zemēs un visos laikos ir pelnījuši ASM ne tikai kāda Vācijas latvieša interneta vietnē funkcionējošajā Latvijas Tautas Tribunālā. Pamatots ir „perestroikas” aplaupītajās zemēs sastopamais viedoklis, ka ASM ir pelnījuši „prihvatizācijas” laupītāji. Pie mums ASM noteikti ir pelnījuši Astoņkāja barveži.

Grēku subkultūrā ietilpst arī grēku nožēlošana. Arhibīskaps nesen atgādināja par Dieva lomu: "Viņš nes mūsu rūpju krustu un dod drošu apsolījumu, ka tiem, kuri atveras uz viņa klātbūtni, pēc nakts uzausīs rīts, pēc drūmām dienām nāks gaišas. Dievs mūs atbrīvo no grēka un ļaunuma jūga un dod spēku radīt labāku pasauli. Ir iemesls priecāties."

Iemesls priecāties ir tikai nedaudziem. Uz Dievu ir tiesības paļauties grēku nožēlotājiem. Bet tādas tiesības ir vienīgi tiem, kuri tic Dievam un kuri patiešām no sirds nožēlo savus grēkus. Ateisma laikmetā Dievs acīmredzot gribēs atbrīvot no grēkiem tikai nedaudzus patiesi ticīgos. Dievs drīzāk atgādinās par Bībelē solīto nāvi tiem, kuri nenožēlo grēkus un nav cienīgi saņemt grēku atlaišanu. Tāds liktenis gaida latviešus, ja viņi nenāks pie prāta. Faktiski latvieši jau mīcās kā pusmiroņi, nespējot izdarīt neko paliekošu tautas labā.

Grēku nožēlošanas kontekstā jāņem vērā grēku apjoms. Latviešus pārklāj grēku plūdi. Grēki ir nacionālā mēroga nelaime. Tāpēc arī grēku nožēlošanai ir jābūt nacionālā mēroga pasākumam – nacionālajam projektam. Tādam pasākumam, kāds savā laikā grēku nožēlošanā bija Vācijas Federatīvajā Republikā, Dienvidāfrikas Republikā, dažās Latīņamerikas valstīs pēc militāristu terora. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka latviešu grēku nožēlošana ir ļoti cieši saistīta ar dažu citu kaimiņu tautu grēku nožēlošanu. Vispirms un galvenokārt ar krievu grēku nožēlošanu „perestroikas” sakarā.

Lai tauta atbrīvotos no grēkiem, nepieciešama ir pāraudzināšanas politika. Lai realizētu pāraudzināšanas politiku, savukārt ir nepieciešama tautas politiskā griba un noteikts tautas politiskais un intelektuālais potenciāls. Šajā ziņā var atklāties bezcerīga aina. Tautai vairs nav ne politiskās gribas, ne politiskā un intelektuālā potenciāla.

Pie mums ir sastopama grēku publiskā nožēlošana. Diemžēl tai ir specifiska smaka. Grēku publiskā nožēlošana pārvēršas jaunā grēkā pret sabiedrību. Mūsu grēkotāji atrodas grēku dēmona varā.

Ja ir sākta apcere par grēkiem, tad obligāti ir jānoskaidro morāles līmenis. To nosaka grēku un morāles savstarpējā pakārtotība. Nav grūti saprast, ka katrs grēks ir noteiktas morāles rezultāts. Vienmēr sliktas morāles rezultāts. Nav grūti saprast pārējo. Ja tiekamies ar grēku plūdiem, tad tiekamies ar drausmīgu morāles noslīdējumu, kad morāle ir sarecējusi sastingušā receklī.

Bet varbūt neiederas vārds „noslīdējums”? Varbūt nākas lietot citu vārdu? Vai pēcpadomju gados ir morāles noslīdējums? Tātad pāreja no labāka līmeņa uz sliktāku līmeni. Varbūt nekas principā nav mainījies, un nav jāizsakās par morāles noslīdējumu? Morāles līmenis nav vēsturiski mainījies. Slikts tas bija vienmēr. Vienīgi tam neļāva izvērsties kāds varens ārējais spēks, apturot grēku masveidību. Turpretī ārējā spēka deficīta laikā morāles līmeni neviens negana, un tas aulekšo visā savā substancionālajā nesavaldīgumā. Labi ir zināms, ka atsevišķiem etnosiem ir vajadzīgs prasmīgs gans.

Var būt divas atbildes uz minētajiem jautājumiem. Var atbildēt, balstoties uz emocionālajiem instinktiem un intuīcijas. Piemēram, vecākās paaudzes cilvēki var salīdzināt noziedzību padomju laikā un pēcpadomju laikā. Viņi var teikt, ka padomju laikā latvieši dzīvoja nesalīdzināmi godīgāk – neapzaga viens otru, neblēdījās un neizturējās nelietīgi viens pret otru. Padomju laikā noziedzība nebija ikdienišķa parādība. Nebija noziegumu brīvības. Katrs noziegums saņēma sodu. Tā saucamos lielos noziegumus sodīja tiesa, bet mazos noziegumus sodīja darba kolektīvs – biedru tiesa.

Iespējama arī cita atbilde. Tā balstās uz konkrētiem skaitļiem. Tie iegūti specioloģiskajos pētījumos par noziegumu statistiku un noziegumu tipiem dažādos vēsturiskajos posmos.

Diemžēl tāda atbilde ir vienīgi teorētiski iespējama. Nav sastapti izvērsti zinātniskie pētījumi par latviešu noziedzību ne cara laikā un „ulmaņlaikā”, ne padomju laikā un pēcpadomju laikā. Skaidrs, ka bez tādiem pētījumiem nav iespējams izšķirt vārda „noslīdējums” piemērotību. Pat nav vērts izvirzīt hipotēzes.

Neko nedod speciālajā literatūrā (tekstos par Latvijas vēsturi un latviešu tautu) izkaisītā informācija. Piemēram, vāciešu darbos ir plaši izplatīts viedoklis par latviešu zaglīgumu un blēdīgumu. Bet tas ir zemes kungu viedoklis par saviem dzimtcilvēkiem. Tādu viedokli vienmēr pārsāla šķiriskā augstprātība un necieņa, cinisks prieks par civilizētības un necivilizētības pretišķībām. Savukārt XX gadsimta vidū sastopamais vācu nacistu lēmums iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu galvenokārt bija izrēķināšanās par LR zemes reformu, bet nevis saistīts ar tautas grēkošanas māniju.

Nopietna izziņas vērtība nav latviešu sacerējumiem par savas tautas morāli. Tādi sacerējumi bija modē pirms II Pasaules kara. Tādi sacerējumi azartiski tiek gatavoti arī pēcpadomju laikā. Šajos sacerējumos dominē pašslavināšanās bez elementāra analītiskuma un bez jebkādas zinātniskās argumentācijas. Šiem sacerējumiem var būt vienīgi pašķidra ideoloģiskā slodze, spodrinot lētticīgo ļaužu priekšstatus par tautas mentalitāti un nacionālo identitāti. Pēcpadomju laikā universitātes dāmām tādi sacerējumi ir skaists iegansts sadalīt zinātnisko projektu naudu. Bet nekas vairāk. Internets jau ir pamatīgi piegružots ar sentimentāli pašslavinošiem čivinājumiem.

Izprast „noslīdējuma” aktualitāti vai neaktualitāti var palīdzēt morāles filosofija un tajā izstrādātās morāles attīstības teorijas. Tomēr arī šī sfēra nevar pielikt punktu jautājumiem par „noslīdējumu”. Punktu var pielikt, atkārtoju, konkrēti pētījumi par latviešu morāli.

Morāles filosofijā, piemēram, nav vienprātības par cilvēces morāles progresu. Aizvadītā gadsimta revolūcijas un Pasaules kari īpaši rosināja jautājumu „Vai eksistē cilvēces morālais progress?”.

Atbildes iedalāmas trijās grupās. Pirmajā grupā ir noliedzošas atbildes. Cilvēces morāle nevis progresē, bet regresē – attīstībā iet atpakaļ, pagrimst un pasliktinās. Par to liecina nemitīgie kari. Piemēram, 2015.gada novembrī uz planētas bija vairāk nekā 40 kari un bruņotie konflikti. Arī Bībelē cilvēki sākumā bija bez grēka - tīri un nevainīgi. Bībelē ir prognozēts ļauno cilvēku uzvaras gājiens:  «..bet ļauni cilvēki un krāpnieki ieslīgs arvien lielākā ļaunumā, maldinādami citus un paši maldīdamies” (2Tim 3:13).

Otrās grupas atbildēs morāle virzās pa apli. Nav ne morāles progresa, ne morāles regresa. Tas atspoguļojās, piemēram, Vecajā Derībā Eklēsiasta mācībā, kas lielu ietekmi atstāja uz F.Nīčes morāles filosofiju.

Trešajā grupā visu izšķir atziņa, ka cilvēce progresē ne tikai prāta ziņā, bet arī morāles ziņā. Cilvēces morālais ideāls ir altruisms – nesavtīga gādība par citiem un gatavība upurēties citu labā. Altruisma problemātika ļoti nodarbināja jauno Raini. Par to lasāms viņa dienasgrāmatā un refleksijās par Nākotnes cilvēku. Žēl, ka altruisma problemātika skatīta filosofiskā manierē bez piemēriem no tautas pieredzes. Gudrā Raiņa etniskie novērojumi varētu palīdzēt izprast latviešu morāli XIX gadsimtā.

Morāles problemātikā simtprocentīga pārliecība var būt tikai vienā jautājumā: tautas viena no otras krasi atšķiras morāles ziņā. Katrai tautai ir sava morāles sistēma. Mūžsenā diskusija par morāles universālismu globālās informētības laikmetā vairs nepārliecina. Medijos ir redzama un lasāma krasa atšķirība pat tādā morāles universālijā kā cilvēka dzīvības cieņa. Mūsdienās nav iespējams ticēt, ka eksistē universāla morāle visām tautām, neatkarīgi no rases, reliģijas, garīgās kultūras, dzimuma, seksuālās orientācijas.

Mūsdienās to apstiprina planetārā mēroga pētījumi. Uzticamība tiem ir dažāda. Tomēr ignorēt šos pētījumus arī nav vēlams.

Piemēram, no 1995.gada tiek veikti pētījumi par tādu grēku kā korupcija („Corruption Perception Index”). Korupcijas izvērtēšana apmēram 175 valstīs liecina par ļoti lielu atšķirību starp igauņiem un latviešiem. Igauņiem ir gandrīz divas reizes mazāka korupcija nekā latviešiem. Pētījums liecina, ka katrā valstī ir savs korupcijas līmenis. Tātad savs morāles līmenis.

Seko mums