Grēku subkultūra. 2. Noslīdējuma asaras

Iesaki rakstu:

Tomēr relatīvi objektīva saruna par morāles noslīdējumu var notikt ne tikai skaitļu valodā. Morāles noslīdējumu var izskaidrot kulturoloģiskajā valodā, ņemot vērā kultūras virzības specifiku pēcpadomju gados.

Latviešu kultūra pēcpadomju gados piedzīvoja milzīgas izmaiņas gan sociāli politiskajā un ekonomiskajā jomā, gan garīgās kultūras jomā. Kardināli mainījās cilvēku uzskati, morāli tikumiskās vērtības, garīgā un materiālā orientācija. Pēcpadomju gados latviešu dzīve izmainījās par 180 grādiem, kas vienmēr notiek jaunas sociāli ekonomiskās formācijas apstākļos. Latvieši krasi pārgāja no sociālisma formācijas uz kapitālisma formāciju.

Aizvadītā gadsimta 90.gadu sākumā kapitālisma dzīves kārtība latviešu lielākajai daļai nebija pazīstama. Latviešu lielākā daļa nekad nebija dzīvojusi kapitālistiskajā iekārtā. No latviešiem kapitālismu pazina, protams, trimdas latvieši, kā arī vecākās paaudzes latvieši, kuru bērnība un jaunība pagāja pirmskara Latvijas Republikā. Tā skaitījās kapitālistiskā valsts. Tādējādi tautas vairākums vaigu vaigā ar kapitālisma dzīves kārtību (garīgumu, vērtībām, izaicinājumiem, iespējām, priekšrocībām, trūkumiem, perspektīvām, darba organizāciju, īpašumu formām) tikās pirmo reizi. Kapitālisms bija pazīstams tikai no padomju mācību grāmatām, speciālās literatūras un ideoloģiskā satura.

Principā pāreja no sociālisma uz kapitālismu bija regresīva pāreja. No cilvēces humānistiski antropoloģiskās eksistences viedokļa sociālisms ir cilvēciski progresīvāka iekārta nekā kapitālisms. Sociālisms ir humānāks cilvēces esamības formāts nekā kapitālisms. Diemžēl sociālisms tā ideālajā formātā ir grūtāk sasniedzams mērķis nekā kapitālisms. Sociālisms nav iespējams bez ļoti augstas cilvēciskās kvalitātes. Turklāt masveidīgi (100%) reāli sastopamas ļoti augstas cilvēciskās kvalitātes. Tādu kvalitāti neizdevās sasniegt ne sociālistiskajos eksperimentos pirms XX gadsimta, ne pirmajās sociālistiskajās valstīs XX gadsimtā. Tāpēc sociālisma sistēma sabruka, un Austrumeiropas bijušās sociālisma zemes atgriezās senākajā dzīves kārtībā. Tas praktiski notika regresīvā pārejā no sociālisma uz kapitālismu.

Regresīva pāreja pati par sevi nevar būt laba pāreja. Regresīva pāreja no cilvēkiem automātiski pieprasa atgriešanos zemākā, sliktākā, nepilnīgākā, amorālākā, bezdvēseliskākā, nevērtīgākā stāvoklī. Regresīva pāreja nevar notikt bez regresa visās dzīves jomās.

Tajā skaitā bez morālā regresa – morālā noslīdējuma. Faktiski morālais noslīdējums ir neizbēgams regresīvās pārejas atribūts. Tāpēc var droši atzīt latviešu morālo noslīdējumu pēcpadomju gados, salīdzinot ar padomju laiku. Morālais noslīdējums bija ieprogrammēts izvēlētajā dzīves trajektorijā. No 90.gadiem morālais noslīdējums bija neizbēgama nelaime.

Tas attiecās ne tikai uz latviešiem, bet uz visām bijušās sociālisma sistēmas tautām. Katra tauta tikās ar morālo noslīdējumu. Taču katrai tautai bija savs morālā noslīdējuma apjoms. Tas bija atkarīgs no attiecīgās tautas morāli tikumiskās gradācijas, kas bija nostiprinājusies tautas etniskajā un kulturoloģiskajā evolūcijā. Katrai tautai bija sava morāli tikumiskā gradācija. Latviešiem sava, krieviem, igauņiem, lietuviešiem un citiem sava.

Tāpēc dažādos starptautiskajos pētījumos ir lielākas vai mazākas atšķirības starp tautām. Tā, piemēram, 2016.gada jūnijā medijos bija lasāma šāda informācija: „Latvijā ir viens no augstākajiem sabiedrības neiecietības līmeņiem Eiropā, liecina pētījuma «Dati par pilsonisko sabiedrību» rezultāti, kas šodien prezentēti Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padomes sēdē. Latvijā neiecietības indeksa rādītājs ir 68 punkti, kas ir augstākais rādītājs Eiropā pagājušajā gadā. Tikmēr zemākais neiecietības līmenis ir Zviedrijā, kur indeksa rādītājs bijis 4 punkti. Starp pētījumā iekļautajām valstīm Latvijai priekšā ir arī Igaunija ar 41 punktu. Arī Krievijā neiecietības indekss ir bijis zemāks – ap 50 punktiem.”

Cilvēka dzīve nav iedomājama bez grēku kārdinājumiem jeb, savādāk sakot, grēku provokācijām. Grēkus provocē ārējie apstākļi. Vispirms grēka provokācija pārņem cilvēka apziņu, izraisot grēcīgas domas. Pēc tam grēcīgās domas saplūst ar jūtām. Grēks vēl nav izdarīts, taču jau tiek sajustas grēka izraisītās emocijas, dvēseles saviļņojums, pārdzīvojuma tonuss. Savukārt domu un jūtu saliedētība nekavējoties pārņem savā varā cilvēka gribu, un vairs nekas nevar apturēt izdarīt grēku. Ja cilvēks zaudē divkaujā ar savu gribu, tad grēku neviens nevar aizkavēt, novērst, apturēt.

„Perestroikas” iezvanītā pāreja no sociālisma uz kapitālismu bija unikāla grēku provokācija. Ar tādu vienreizēju grēku provokāciju cilvēce tikās pirmo reizi. Nekad agrāk tik grandiozā mērogā (1990.gada beigās PSRS dzīvoja 293 miljoni cilvēku) ļaudis apzināti un speciāli nemudināja izdarīt visdažādākā tipa noziegumus, sākot ar „prihvatizācijas” noziegumiem un beidzot ar miroņu apzagšanu apbedīšanas birojos.

„Perestroikas” ideologiem padomju cilvēkos izdevās uzkurināt vienu no vislielākajiem t.s. nāves grēkiem – mantkārības grēku, kad manta un nauda kļūst galvenā dzīves vērtība. Šo grēku nosoda pasaules visas reliģijas. Taču „perestroikas” ideologu panākumi ir tik vareni, ka mantkārības grēkā aktīvi iesaistījās pat reliģiskās organizācijas. Turklāt baznīctēvu alkātīgā mantas dalīšana turpinās joprojām tāpat kā alkātīgā mantas dalīšana turpinās joprojām visos pārējos sabiedrības slāņos. 2016.gada jūnijā medijos atkal parādījās informācija par luterāņu grēcīgumu: „Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskā draudze pārmet Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB) dokumentu viltošanu, cīnoties par īpašumiem”.

Regresīvajā pārejā no sociālisma uz kapitālismu latviešu tauta tiekas ar diviem pārbaudījumiem. Tajos visdziļākajā būtībā un vislietišķākajā uzskatāmībā atklājās tautas morālā stabilitāte un garīgā izturība. Abi pārbaudījumi atspoguļo latviešu tautas reālo prasmi sev nodrošināt cilvēkiem cienīgu dzīvi.

Pirmais pārbaudījums ir mantkārības grēka provokācija. Otrais pārbaudījums ir valstiskā suverenitāte – iespēja dzīvot suverēnā valstī. Abos pārbaudījumos latviešu tauta ir pilnā mērā izgāzusies.

Tikšanās ar mantkārības kārdinājumu noslēdzās ar noziegumu brīvības ieviešanu, Lielo Bandu, Astoņķāji, masveida zagšanu un blēdībām. Savukārt valstiskā suverenitāte, izrādās, latviešiem nav svēta vērtība. Jau 90.gadu sākumā latviešu sabiedriskajā domā pulsēja jaukais sapnis iestāties Eiropas konfederācijā. Arī šodien sprēgā idiotu idiotiski apgalvojumi par to, ka „Latvija ir dabiska Eiropas civilizācijas un kultūras sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi. Latvija ir neatņemams un būtisks pamatakmens lielajā Eiropas mājā, varētu pat teikt – Eiropas idejā”. Saprotams, idiots var nezināt toponīma „Latvija” ļoti neilgo vēsturi. Viņš var nezināt, ka daudzi rietumeiropieši joprojām neko nav dzirdējuši par Latviju un tradicionāli Latviju jauc ar Lietuvu. Idiots tāpat var nesaprast, ka briti savā referendumā vēlējās atkratīties no nepieciešamības finansiāli uzturēt „būtisko pamatakmeni”. Idiots var neapzināties, ka ir pamatīgi sasmīdinājis pasauli ar „Eiropas idejas” idiotisko traktējumu.

Pēcpadomju gados ir bijis drausmīgs morālais noslīdējums, novedot valstisko dzīvi līdz kraham. Pašlaik morālais noslīdējums ir nonācis līdz viszemākajam iespējamajam līmenim. Zemāk noslīdēt vairs nav iespējams. Morālā deģenerācija aptver sociālās institūcijas, kuru funkcija ir nepieļaut un enerģiski vērsties pret morālo noslīdējumu. Sabiedrībā vairs nav neviens spēks, kas spētu vērsties pret morālo noslīdējumu.

Katastrofālo stāvokli raksturo, piemēram, šāda drūma ziņa: „Sestdaļa ekonomisko noziegumu apkarotāju deklarē lielus skaidras naudas uzkrājumus. Katram sestajam ekonomisko noziegumu izmeklēšanā iesaistītajam policistam gada laikā vai ilgākā laika posmā izdevies uzkrāt skaidru naudu, kas lēšama vairāk nekā 5000 eiro apmērā, pēc 159 policistu amatpersonu deklarāciju izpētes ceturtdien vēsta žurnāls "Ir". Žurnāls pārbaudījis teju 1600 visu Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes (ENAP) un Rīgas reģionālās pārvaldes 3. biroja policistu amatpersonu deklarācijas. "Ir" izpētījis, ka daļa policistu iepirkuši nekustamos īpašumus, uzkrājuši tūkstošos eiro mērāmas summas skaidrā naudā, kā arī prāvas naudas summas aizdevuši citiem. Piemēram, 3. biroja galvenais inspektors Igors Ivaščenko mantojis nepilnus 100 tūkstošus eiro no mātes, kurai saskaņā ar žurnāla vēstīto nav redzamu ienākumu un kura mitusi vienkāršā dzīvoklī Latgales priekšpilsētas daudzdzīvokļu namā. Gadu vēlāk inspektors saņēmis vēl vienu prāvu mantojumu. "Ir" vēsta, ka ekonomisko noziegumu apkarotāju skaitā ir seši likumsargi, kuri aizvadītajos gados deklarējuši aizdevumus vairāk nekā 10 000 eiro apmērā. Savukārt 24 no 159 izmeklētājiem īsāku vai ilgāku laiku deklarējuši skaidras naudas uzkrājumus, kas pārsniedz 5000 eiro. Lielāko summu, kas uzkrāta skaidrā naudā, "Ir" atklājis jaunākā inspektora Daiņa Vitkas 2002. gadā deklarācijā 35 612 eiro. Policijā gan togad viņš nopelnījis vien 3424 eiro. ENAP vadītājs Pēteris Bauska žurnālam skaidrojis, ka kolēģi par "Ir" uzdotajiem jautājumiem snieguši paskaidrojumus, kas vadītājam šķituši "skaidri un saprotami". Policisti gan nevēloties publiski taisnoties, jo visi līdzekļi esot likumīgi, vēsta izdevums. Tāpat Bauska uzsvēris, ka deklarācijas ir tikai "viens no puzles gabaliņiem", kā vērtēt izmeklētāja darbu. Savukārt Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis izdevumam norādījis, ka nevar likumsargiem aizliegt uzkrāt skaidru naudu, taču katras struktūrvienības vadītājam ir jāuzrauga savi darbinieki. Taujāts par to, vai 100 tūkstošus eiro liels mantojums policistiem ir normāla prakse, Ķuzis žurnālam norādījis, ka katram situācija ir atšķirīga un nevar teikt, ''ka tas ir kaut kas slikts, nezinot, kā tas ir noticis”.”

Savukārt par tāda grēka kā korupcija apjomu liecina šādas summas: „Ņemot vērā trīs dažādus korupcijas uztveres indeksus, pētnieki secinājuši, ka korupcijas dēļ Latvija katru gadu zaudē no 13,16% līdz 19,24% iekšzemes kopprodukta, kas ir no 3,4 miljardiem eiro līdz 5,08 miljardiem eiro.”

Visjaunākais piemērs morālajā noslīdējumā ir dīvainības Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amata kandidātes, līdzšinējās Valsts vides dienesta vadītājas Ingas Koļegovas amatpersonas deklarācijā. Pats par sevi saprotams, ka runa ir par Astoņkāja stingri kontrolētu amatu un tik lielā mērā grēkos iestiguša cilvēka izvēli, kuru Astoņkājis pēc sirds patikas var raustīt uz visām debess pusēm. Tādu cilvēku nebija grūti atrast. Inga Koļegova acīmredzot apmierina Astoņkāji.

Pie mums morālais noslīdējums nav individuālā trauma, bet gan tautas kolektīvā trauma. Trauma ir tik aptveroša, ka gandrīz nav neviens, kas gribētu nobirdināt līdzjūtības asaras par morālo noslīdējumu. Totāls ir morālais noslīdējums. Totāla ir sabiedrības vienaldzība pret morālo noslīdējumu.

Nākas salīdzinoši atcerēties islandiešus. Islande latviešiem ir svarīga valsts. Islande jau divas reizes pirmā pasaulē atzina LR neatkarību. Islandieši ciena citu tautu patriotismu. Tas nav iespējams bez dziļas cieņas pret savu zemi un bez savas valsts patriotisma. Islandieši ir milzīgi savas valsts patrioti. Savas valsts morālās labklājības vārdā 2016.gada aprīlī islandieši burtiski vairāku stundu laikā padzina ofšoru skandālā iejaukto premjerministru. Islandieši visi kā viens izgāja uz ielas protesta demonstrācijā. Turpretī latvieši par Astoņkāji tikai gudri blādās internetā un ķēķī. Latviešiem Astoņkājis netraucē dzīvot, jo viņu lielākā daļa paši ir Astoņkāja organiska sastāvdaļa. Latviešus var slavēt kā „perestroikas” mantkārības grēka provokācijas etalonu.

Seko mums