Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Helisata

Jurģis Auziņš*
31.12.2018.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita, nedabīgas kroplīgas kājas, kuras viņa reizēm atkailināja dīķī, pievilinot dēles. Kad pa kājām sāka tecēt asins strūkliņas, tas izsauca spēcīgu pretīgumu. Tikai dīvainās zilganās acis liecināja par to, ka tā tomēr ir sieviete un nevis ragana no kādas pasakas. Es neiemīlēju viņu jau no pirmās dienas, kolīdz atgriezāmies ciemā. Man likās, ka mamma arī pret viņu neizjūt simpātijas.

Es mātē ievēroju man nepatīkamu paradumu. Tiklīdz vecene parādījās pie mūsu vārtiem, māte ātri novāca no galda gaļu, atstājot tikai maizi, lokus un biezpienu ar krējumu. Mani tas ļoti kaitināja. Es biju spiests pacietīgi gaidīt, kad Helisata aizies. Bet viņa nesteidzās iet prom. Apsēdās blakus. Palūdza ieslēgt televizoru, ja sarunas kļuva nesaturiskas. Un es, izbadējies un dusmīgs biju spiests žļembāt neēdamo biezpienu ar maizi un tulkot viņai visu, kas nāca no tā brīža nīstās kastes. Viņa mīlēja filmas par karu. Beidzot Helisata gāja prom. Pavadījusi viņu līdz vārtiem mamma atgriezās mājās, paņēma jau atdzisušo gaļu un ar pārmetumu balsīs nolika manā priekšā - vai nevari paciesties kamēr viņa aizies!?

Tā turpinājās ilgi. Es pārgāju 10. klasē. Tēvs un māte sāka izturēties pret mani citādāk. Man tika atļauts personīgais viedoklis, bet es aiz ieraduma spēka nekādi nespēju izmantot savas tiesības. Es tik un tā baidījos aizvainot māti un sadusmot tēvu un turpināju paciest Helisatu pie televizora.

Es jau sāku vākt dokumentus, lai iestātos institūtā, kad Helisata nomira. Viņu bērēja viss ciems. Bija vēl daudz cilvēku no malas, kurus līdz tam nebiju redzējis. Tad nokāva bulli. Uzvārīja gaļas zupu. To kopā ar lieliem gaļas gabaliem salēja alumīnija bļodiņās. Mēs jaunieši tās iznēsājām pa gariem, ātrumā sataisītiem koka dēļu galdiem. Kad visi bija aizgājuši, mēs arī novācām traukus un nesām tos mazgāt sievietēm, kuras pēc bērēm kārtoja māju un sētu. Daļa bļodiņu bija tukšas, citās bija redzams, ka cilvēki tikai padzēruši buljonu un ēduši kartupeļus, bet gaļa palikusi neskarta. Pienesot pēdējo bļodiņu mātei, kura kopā ar kaimiņienēm mazgāja traukus, es nīgrā balsī pateicu - ja reiz neēd gaļu, tad kāpēc nevar palūgt, lai to neliek? Cik daudz gaļas sabojāts...
Mammai no sākuma iedrebējās pleci. Pēc tam viņa piesedza seju ar lakata malu. Atskanēja dziļš vaids, un pa viņas seju sāka tecēt asaras. Saskrēja sievietes. Tante Halimata metās man virsū ar dūrēm.

- Tu ko viņai pateici nelieti!?

- Es neko viņai neteicu. Tikai pajautāju, kāpēc likt gaļu tam, kurš to neēd.

Halimata mani maigi apķēra.

- Mans dārgais!

Un pēc tam pati sāka raudāt, arvien stiprāk spiežot mani savos apskāvienos.

Māte atgriezās mājās vēlu. Es sēdēju ar tēvu petrolejas lampas gaismā.

- Ko es tādu pateicu tur, es pavaicāju.

Māte neko neatbildēja. Tad tēvs paprasīja, kas noticis. Es izstāstīju visu, kā bijis. Tēvs izgāja ārā. Māte joprojām klusēdama sāka klāt galdu.

- Es nedevu tev tur paēst, paēd tagad.

Viņa nolika manā priekšā bļodiņu ar gaļu. Tēvs atgriezās atpakaļ.

- Gaļu neēda tas, kurš viņu pazina, teica tēvs un paskatījās uz māti.

- Viņš jau ir pieaudzis, klusi noteica māte.

Tā es tanī vakarā no sava tēva savos 17 gados (1978.g., tulk.piez.) pirmo reizi uzzināju, ka 23.februārī 1944.gadā visus čečenus kā padomju varas ienaidniekus izsūtīja. Helisata jaunībā bija ļoti skaista. Apprecējās, bet agri kļuva par atraitni ar pieciem bērniem.

- Tu esi redzējis Helisatu? savu stāstu turpināja tēvs. Viņa pati apglabāja savus četrus bērnus, kuri nomira no bada. Pēdējā mira pati jaunākā. Ļoti ilgi. Uz pašām beigām, pirmsnāves murgos viņa mātei palūdza gabaliņu gaļas. Helisata izgrieza no savām kājām divus gaļas gabalus. Uzcepa tos krāsnī uz oglēm. Kad gaļa bija uzcepusies, meitenīte vairs neelpoja. Viņa glabāja meitiņu viena, blakus nebija neviena no mūsējiem. Kopā ar meitiņu apglabāja arī apdegušo gaļu. Visu savu mūžu Helisata pateicās Dievam, ka viņas meita nomira bez grēka. Un pati viņa nekad vairāk nepieskārās gaļas ēdieniem.

Es izbrīnījos.

- A kur bija cilvēki?

- Tur, kur viņa dzīvoja, nebija cilvēku. Kad mūsu izsūtīja, viņu kā frontinieka māti kopā ar bērniem atdalīja no mums. Mēs nokļuvām Kirgīzijā, viņa Kazahstānā. No turienes viņa atgriezās viena. Dēls nenodzīvoja divas dienas līdz uzvarai, gāja bojā Berlīnes centrā.

Es paskatījos uz māti.

- Kad uz kapiem?

- No rīta, līdz saullēktam.

- Pamodini mani. Es arī iešu kopā ar tēvu.

Pie gaļas es nepieskāros.

...Kapos nebija tik daudz cilvēku kā bērēs. Mulla virs kapa nolasīja lūgšanu. Ļaudis klusējot liecās un skāra ar rokām svaigi uzbērto kapu kopiņu, un devās uz vārtiņiem, kur jau gaidīja sadrūzmējušās sievietes. Starp viņām bija arī mana māte. Pēdējais pie kapa piegāju es. Atdarinot pieaugušos, es pieliku roku pie aukstās mitrās zemes. Tur, divus metrus zem zemes, gulēja Helisata, kura vēl nesen ar mani skatījās televizoru. Visas šausmas un bailes, kas saistītas ar cilvēka nāvi, ielauzās manā galvā un pārakmeņoja visu ķermeni. Es nezinu, kurš mani piecēla, bet dažus soļus viņa rokas neļāva man nokrist. Pēc tam dzīvība atgriezās. Es arvien pārliecinātāk devos vārtiņu virzienā, kur starp sievietēm, mani gaidīja māte. Es ieraudzīju viņas acis, kurās spīdēja mīlestība un trauksme.

Tad es atcerējos Helisatas acis. Zilas, zilas... Tagad es zināju, ka tādas acis varēja būt tikai ļoti skaistai sievietei.

* tulkotājs; autors - Nadirsolta Elsunkaevs, Žurnāls "Нана" (Māte), 2015, Čečenija. Oriģinālteksts pieejams: http://www.checheninfo.ru/64014-helisat.html

An error has occured