Iesaki rakstu:

Divdesmit pirmā gadsimta karadarbību raksturo operācijas dažādās, bieži atšķirīgās jomās, asimetrija un hibrīda pieeja. Hibrīdkarš ietver konvencionālo, kā arī nekonvencionālo spēka instrumentu un apvērsuma līdzekļu mijiedarbību vai saplūšanu. Šos instrumentus vai rīkus sinhronizēti apvieno, lai atrastu vai izmantotu pretinieka ievainojamību un panāktu sinerģisku efektu. 

Par hibrīdkaru mēs šobrīd gūstam priekšstatu no Krievijas vardarbīgās agresijas Ukrainā. Krievija uzsāka plaša mēroga iebrukumu, kurā tiek izmantoti visi hibrīdkara komponenti, tostarp politisks, diplomātisks, ekonomisks un finansiāls karš, juridisks karš, kā arī sociokulturāla agresija, un šajos karos tiek plaši tiek izmantoti arī infrastruktūras, izlūkošanas un noziedzīgu grupējumu resursi un līdzekļi.

Hibrīdkaru raksturo noziegumi pret civiliedzīvotājiem, izvarošana, spīdzināšana, slepkavības marodierisms un laupīšana. Un tomēr – īpašas bažas rada apdraudējums slimnīcām un veselības aprūpei. Vismaz 200 slimnīcas ir iznīcinātas, sagrautas vai vismaz atrautas no siltuma, elektrības, ūdens un kanalizācijas, bet aptuveni 800 slimnīcas un medicīnas iestādes ir cietušas.

Tiesa, dati atšķiras. Pasaules Veselības organizācija (PVO) pirms dažām dienām apstiprināja datus par 620 Krievijas uzbrukumiem Ukrainas veselības aprūpes iestādēm, galvenokārt slimnīcām un ātrās palīdzības stacijām. PVO Eiropas reģionālais direktors Hanss Kluge norādīja, ka kopš februāra Ukrainā ir bojātas vai iznīcinātas vairāk nekā 800 000 mājas, liekot tūkstošiem cilvēku dzīvot vai nu kolektīvajos centros, vai bojātās ēkās, kas viss ievērojami pasliktina veselības rādītājus.

Krievijas radīto elektroenerģijas piegādes bojājumu un apkures trūkuma dēļ Ukrainā bez nepieciešamās aizsardzības pret bargo aukstumu cilvēkiem ir daudz lielāks risks ciest no apsaldējumiem, hipotermijas, pneimonijas, insulta un infarkta. Kolektīvās izmitināšanas vietas palielina arī elpceļu slimību, piemēram, koronavīrusa un gripas, izplatīšanās risku.

Jaunākās Pasaules Bankas veiktās ekonomiskās analīzes liecina, ka karš 60 procentus Ukrainas iedzīvotāju var novest zem nabadzības sliekšņa, bet nabadzība tieši korelē ar sliktiem veselības rādītājiem.

Krievija, vēršoties ar ieročiem pret Ukrainas veselības aprūpes iestādēm un personālu, uzbrukumos ignorē daudzas konvencijas, kas pieņemtas, lai stabilizētu mūsu ierasto pasaules kārtību. Uzbrukumi ātrās palīdzības mašīnām, veselības aprūpes darbiniekiem un slimnīcām ir nodzinuši Ukrainas neatliekamo medicīnisko aprūpi pagrabos un citās nedrošās vietās, kas nekad nav bijušas paredzētas kā veselības aprūpes iestādes.

Veselības aprūpes darbinieki konflikta zonā bieži nonāk morāla diskomforta situācijā, jo viņiem nākas pieņemt lēmumus par pacientu priekšlaicīgu izrakstīšanu no slimnīcas – lai pasargātu viņus no iespējamiem uzbrukumiem.

Krievijas uzbrukumiem veselības aprūpes iestādēm nav nekādas militāras vērtības, ja nu vienīgi Ukrainas iedzīvotāju demoralizēšana ar neslēptu mērķi – mazināt tautas un valdības gribu pretoties. 

Latvijas presē un medijos par šo hibrīdkara aspektu faktiski runāts netiek, bet Ukrainas karš ir parādījis, cik būtiski ir gan novērtēt riskus, gan nodrošināt ārstu, medicīnas māsu un cita veselības aprūpes personāla drošību, ņemot vērā Krievijas noziedzīgo stratēģiju, kas ar raķetēm, droniem, artilēriju vēršas pret civilajiem objektiem un dzīvības nodrošināšanas sistēmām, mērķtiecīgi uzbrūkot veselības aprūpes iestādēm un personālam.

Ir skaidrs, ka jebkurā nākamajā karā cietīs arī Ženēvas konvencijas aizsargātās slimnīcas vai slimnīcu kuģi (ir pieņēmums, ka militāra konflikta gadījumā Austrumeiropā mums tuvākais NATO slimnīcas kuģis tiks noenkurots Visbijas ostā Zviedrijā, un šis kuģis būs paredzēts galvenokārt NATO militārpersonu sekundārai vai terciārai ķirurģiskai un traumatoloģiskai ārstēšanai). 

Bet atgriezīšos pie fakta, ka Latvijas valdība un mediji medicīnas personāla apdraudējumam kara gadījumā praktiski nepievērš uzmanību. Nedaudz plašāk par šiem jautājumiem Eiropā respondē vienīgi Polijas mēdiji. Hibrīdkaram un uzbrukumiem veselības aprūpes iestādēm taču vajadzētu izraisīt spēcīgu starptautiskās sabiedrības reakciju, bet starptautiskai sabiedrībai būtu jāveic izmeklēšana un jāpublicē pētījumi, kuros uzsvērti šie prettiesiskie uzbrukumi veselības aprūpes iestādēm un darbiniekiem. 

Krievija jau iepriekš ir izrādījusi un turpina izrādīt klaju necieņu pret spēkā esošajām starptautiskajām humanitārajām tiesībām, Ženēvas konvencijām un cilvēktiesībām kopš tās 2019. gada izstāšanās no Ženēvas konvencijas I protokola 90. panta. Putina valdībai šķiet, ka šis izņēmums pasargā sevi no jebkādas kriminālvajāšanas nākotnē, jo īpaši – par Ukrainā veiktajiem noziegumiem. Līdz šim ļoti maz Krievijas kara noziegumu veicēju ir saukti pie atbildības, un tie ir gūstekņi, kas nonākuši Ukrainas tiesās.

Kriminālvajāšana par kara noziegumiem un kompensāciju noteikšana ir sarežģīta, bet vēl sarežģītāka ir noziedznieku līderu saukšana pie starptautiskās tiesas. Jebkādi centieni izdot Krievijas pilsoņu apcietināšanas orderus vismaz šobrīd būtu veltīgi, ja vien Krievijā nenotiks režīma maiņa.

Slimnīcām ar Sarkanā Krusta, Sarkanā Pusmēness vai līdzīgu medicīnisku emblēmu aizsargājošu simbolu piemīt morāla vērtība, kas apliecina civilizācijas kopējo cilvēcību. 

Ukrainas kara pieredze liecina par Krievijas politikas ļaunprātīgu izmantošanu gan valdības, gan militārajā līmenī un sasaucas ar hibrīdkara pārkāpumiem pret veselības aprūpes iestādēm Sīrijā un Čečenijā. Sīrijā kopš 2016. gada Sīrijas un Krievijas spēki ir veikuši vairāk nekā 500 uzbrukumus veselības aprūpes iestādēm. Šī pieredze rada paaugstinātu risku, ka kara gadījumā jebkurā pasaules vietā viss slimnīcu, ambulatoro iestāžu, aptieku un ātrās palīdzības (Latvijas gadījumā NMPD) veselības aprūpes personāls var kļūt par taktiskiem mērķiem. Veselības aprūpes iestāžu un personāla nākotne, ņemot vērā bezprecedenta starptautisko tiesību pārkāpumus, ir apdraudēta.

Jāpiebilst, ka Krievijas uzbrukumi Ukrainas slimnīcām nebūt nav vienīgie uzbrukumi veselības aprūpei visā pasaulē. Ir vēl divas citas krīzes veselības aprūpē, kas prasa pasaules uzmanību: konflikts Tigrejas reģionā Etiopijā un militārā konflikta sekas Afganistānā.

Kāpēc mums būtu vairāk jārunā par Krievijas noziegumiem pret veselības aprūpes iestādēm un neatliekamās palīdzības sniedzējiem Ukrainā? Tādēļ, ka palīdzība Ukrainai nozīmē ne tikai vāciešu piegādātos vai nepiegādātos „leopardus” un Latvijas bruņoto spēku Ukrainai ziedotos helikopterus, bet tikpat lielā mērā – palīdzību veselības aprūpei.

Ukrainas veselības aprūpe šobrīd tērē vismaz seškārt vairāk resursu nekā miera laikā, bet šajos skaitļos nav ierēķināta humanitārā palīdzība, ko Ukraina saņem ne tikai no Eiropas savienības, bet arī no citām pasaules valstīm, kas tiešu militāru atbalstu Ukrainai nesniedz. Un vēl – Ukrainā bez civilās medicīnas ir arī militārie hospitāļi un resoriskas slimnīcas par kuram kara apstākļos nav pieejamas informācijas, un šo iestāžu budžeti nav paslēpti zem veselības ailītes valsts budžetā.

Mans draugs un kolēģis, anesteziologs no Ļvivas, kas savu gadu dēļ tieši militārajā medicīnā neiesaistās, tomēr bija nolēmis mēnesi doties uz Ukrainas austrumiem, frontes joslu. Viņam zināmu pārsteigumu sagādāja primārie pārsiešanas punkti – labi nomaskētas teltis ar iespējām atsāpināt, operēt, pārsiet, imobilizēt, rehidratēt, sniegt pretšoka terapiju, un šīs teltis bija palīdzība no kādas Dienvidaustrumāzijas valsts. Anesteziologam pierašana pie aparatūras un instrumentiem, kur visi skaidrojumi hieroglifos, prasījusi gandrīz divas dienas, bet ķirurgiem instrumentu komplekss esot ļoti atšķirīgs no Eiropas ķirurgu ikdienā lietotajiem, īpaši atšķiroties spailes. 

Humānās palīdzības medikamenti ne vienmēr ir tieši tie, ko vajag, dažkārt notecējušiem derīguma termiņiem. 

Ļoti interesanti par aparatūru un instrumentiem stāsta Olafs Libermanis un Mārtiņš Malzubris, kuri pabijuši Ukrainas karā kā ķirurgi. Viņu apraksts publicēts žurnālā „Latvijas Ārsts”, kas paredzēts tikai ārstiem, līdz ar to – nav izlasāms Veselības ministrijas darbiniekiem, tiem, kuri ir pilnīgi bez medicīniskas izglītības. 

Un tomēr šeit būtu vietā piebilde, ka karš jebkurā pasaules valstī nav tikai varonība un dzimtenes mīlestība, pašaizliedzība un godaprāts. Prese jau publicējusi informāciju, ka Ukrainā atradās cilvēki, kas „uzvārījās” uz kara rēķina, iepērkot par trīskāršām cenām produktus Ukrainas armijai. Esmu uzklausījis stāstus, ka arī medicīnas aparatūras, instrumentu un medikamentu sagādē Ukrainā vietumis spīdot korupcijas krāsas. Daļa no humānās palīdzības, iespējams, nonākot tirgū.

Protams, mēs mīlam un cienām ukraiņus, bet katrā valstī pie siles spiežas blēži, un nezināmu iemeslu dēļ militārā sile daudziem blēžiem šķiet īpaši dāsna. Protams, mēs varam mierināt sevi ar domu, ka korupcija Krievijas bruņotajos spēkos ir daudzkārt varenāka, bet zagšana – izmanīgāka. Ka Krievijas karavadoņiem nerūp savu karavīru dzīvības, tādēļ palīdzība netiek savlaicīgi sniegta, evakuācija ir bezcerīga, mirstība no ievainojumiem – daudzkārt augstāka nekā Ukrainas pusē. 

Tad kādi ir secinājumi, kas būtu jāveic Latvijas valdībai un pilsoniskajai sabiedrībai  laikā, kad karš Ukrainā nerimst, bet pieņemas spēkā, kad karā arvien vairāk tiek iznīcināti civilie mērķi, tai skaitā veselības aprūpes iestādes? Galvenais būtu ticēt, ka karš līdz Latvijai nenonāks, būt pārliecinātiem, ka NATO mūs sargā, bet tomēr gatavoties iespējamam militāram konfliktam, jo Krievija un tās valdība nav prognozējama.

Pirmais darbs, protams, būtu veidot militārās medicīnas rezerves, galvenokārt operācijas materiālu, pārsienamo materiālu, pretšoka līdzekļus, atsāpināšanas līdzekļus, antibakteriālos līdzekļus, anestēzijas līdzekļus, medicīnas gāzes utt.

Otrkārt, rezerves NMPD – gan resursu, gan rezerves daļu, gan degvielas krājumiem. Nestrādās līgums, kas paredz kādai degvielas firmai sagādāt degvielu kaut kādu stundu laikā. Ukrainā iestājās degvielas krīze, un uzreiz tā skāra ātrās palīdzības mašīnas.

Treškārt, atjaunot pazemes patvertnes pie slimnīcām, tādas ir pie lielākajām Latvijas slimnīcām, bet dažviet piekrautas vecām gultām un nevajadzīgu aparatūru, bet citviet – vienkārši aizmūrētas.

Ceturtkārt – izveidot precīzu un darbotiesspējīgu sadarbības sistēmu starp militāro medicīnu un civilo medicīnu. Rezerves ir jārada no tiem 2,5% IKP līdzekļu, kas paredzēti valsts aizsardzībai – vienkārši Latvijā nav militāru hospitāļu (un nevajag), bet ar militārās jomas finanšu līdzekļiem jānodrošina universitāšu klīniskajām un reģionālajām slimnīcām iespējas sniegt palīdzību vismaz mēneša apjomā.

Piektkārt, iepirkumiem bruņotajiem spēkiem jābūt īpaši caurspīdīgiem un izsvērtiem, jo jebkura kara apstākļi (kaut vai karš notiek it kā tālajā Ukrainā) ir iemesls sarosīties marodieriem (plašākā šī vārda nozīmē – ieskaitot politiķus, ierēdņus un partijām piesūkušos pseidouzņēmējus).

Un vēl – cerībā, ka manus rakstus lasa veselības ministre Līga Meņģelsone: mums ir jāmācās no Ukrainas pieredzes un Ukrainas kļūdām. Ir jāatrod ārsti, kas gatavi doties uz Ukrainu (Latvijas valsts apmaksātos komandējumos ar nopietnu apdrošināšanu) un gatavi redzēt, dzirdēt, apkopot informāciju, bet pēc tam – vadīt gatavošanos vai vismaz palīdzēt Latvijai gatavoties tam, kas, cerams, nekad pie mums nenotiks.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google