Hibrīdkarš un postpadomju sabiedrība

Iesaki rakstu:

Iesākumā atļaušos atsaukties uz pašreizējā KF BS ģenštāba priekšnieka Valērija Gerasimova rakstu, kas tika publicēts žurnālā „BПК” 2013.gada februārī, gadu pirms Krimas notikumiem. Lūk, izvilkums no raksta:

„21.gadsimtā var tikt novērota robežas izzušana starp kara stāvokli un mieru… Un karu vešanas metodes ir mainījušās. Ir pieaugusi nemilitāru aktivitāšu nozīme politisku un stratēģisku mērķu sasniegšanai. Akcents tiek nobīdīts politisku, ekonomisku, informatīvu, humanitāru un citu nemilitāru pasākumu virzienā, vienlaikus izmantojot iedzīvotāju protesta potenciālu. Plašu izplatību ir guvušas asimetriskas darbības, kas ļauj nonivelēt pretinieka pārākumu militārā jomā. Pie tiem var pieskaitīt speciālo uzdevumu vienību un iekšējās opozīcijas izmantošanu, lai radītu patstāvīgu fronti visā pretinieka teritorijā, kā arī darbību informatīvajā laukā, kur metodes un iedarbības veidi tiek patstāvīgi pilnveidoti."

Militāristu aprindās šīs tēzes ir pazīstamas ar nosaukumu „Gerasimova doktrīna”. Taisnības labad ir jāpiebilst, ka Gerasimovs nebija tas, kurš pirmais izdomāja un ieviesa dzīvē aprakstītās metodes. Tās tika pielietotas arī 20.gadsimtā, it īpaši Aukstā kara apstākļos, un ne tikai no PSRS puses.

Un tagad atgriezīsimies pie šī raksta pamattēmas.

Par energoatkarību un sankciju ieviešanu importa precēm kā politiskās ietekmes instrumentiem ir runāts daudz, tāpēc šoreiz ne par to. Lai ilustrētu domu, piedāvāšu hipotētisku piemēru, pamatojot aprakstīto scenāriju ar loģiskiem secinājumiem.

Un tā pieņemsim, ka ir valsts „X” ar nesalīdzināmi lielāku potenciālu nekā tai kaimiņos esošai valstij „Y”. Valstī „X” pie varas ir autoritārs režīms ar izveidotu stingru varas vertikāli, kas šīs valsts iekšienē kontrolē visu - sākot no medijiem un biznesa un beidzot ar tiesu sistēmu.

Turpretim valstij „Y” ir zināmi demokrātijas iedīgļi - caurspīdīga vēlēšanu sistēma, no varas neatkarīgi mediji (nejaukt ar pērkamību, jo šeit nopirkt medijus ir iespējas jebkuram) un vārda brīvība. Tanī pat laikā par patiesu demokrātiju un pilsonisku sabiedrību valstī „Y” runāt nenākas. Visai sabiedrībai svarīgi lēmumi šeit tiek pieņemti slepenībā, un bieži gadās, ka tie tiek pieņemti nevis šīs sabiedrības interesēs, bet gan atsevišķu politiski ekonomisku grupējumu interesēs. Respektīvi, sabiedrības kontroles par varu trūkuma apstākļos ir vērojama lielā biznesa un politiskās varas saplūšana, izveidojoties valdošam slānim,, ko tautā dēvē par „politmafiju”.

No otras puses, šīs valsts sabiedrība ir kūtra un nespēj organizēties, lai piespiestu varu vienmēr un visur rēķināties ar sabiedrības interesēm, naivi cerot, ka tas neskar katra atsevišķa sabiedrības locekļa personīgās intereses un labklājību. Turklāt valstī „Y” vēsturisku un ne tikai apstākļu dēļ ir izveidojusies uz etniska principa bāzēta divkopienu sabiedrība, kur viena šīs sabiedrības daļa jūt garīgu tuvību ar etniskās izcelsmes zemi - valsti „X”, kas ir pašsaprotami, turklāt atrodas pilnīgā valsts „X” informatīvā lauka ietekmē.

Tas būtu mūsu hipotētiskā pētījuma izejas punkts. Tālāk pieņemsim, ka valstī „X” valdošais režīms kaut kādu ģeopolitisku, ideoloģisku vai citu apsvērumu dēļ ir nolēmis iekļaut valsti „Y” savā ietekmes sfērā un padarīt to par paklausīgu satelītvalsti. Savukārt valstī „Y” valdošā elite kaut kādu savu cēlu vai ne tik cēlu apsvērumu dēļ to nevēlas un meklē sabiedrotos starp tiem, ko valsts „X” uzskata par saviem nāvīgiem ienaidniekiem. Sabiedrotie ir atrasti un ir apsolījuši, vismaz uz papīra, pasargāt valsti „Y” no kaimiņa tīkojumiem.

Kā rīkosies valsts „X” konkrētos apstākļos? Varbūt iesūtīs „zaļos cilvēciņus” un apbruņos opozīciju ar saukli „aizstāvēsim tautiešus no fašistiem”? Domājams, ka nedarīs to tik ilgi, kamēr nebūs izmantotas citas, efektīvākas metodes, un, ja arī izies uz tamlīdzīgām akcijām, tad tikai tad, ja būs pārliecība, ka tās gūs atbalstu ievērojamas iedzīvotāju daļas vidū valstī „Y”.

Tas, ka valstij „X” etniski tuvā sabiedrības daļa vārdos un domās atbalsta šīs valsts valdošo režīmu, vēl nenozīmē, ka būs ar mieru, mainīt savu kādu nekādu, bet pārtikušu dzīvi pret haosu un vardarbību. Galu galā Dzimteni var mīlēt arī no attāluma, piemēram, dzīvojot Braitonbīčā. Protams, ka vienmēr atradīsies padibenes un dienaszagļi, kuriem jukas ir vienīgā iespēja pašapliecināties, bet tas nav vērā ņemams kontingents, un, ja arī uz to balstīties, tad rezultātā nāktos iesaistīties ar regulāriem BS, ko diez vai varētu noslēpt.

Kādi varianti? Loģika diktē, ka būtu jārada sabiedrības daļā neapmierinātība ar dzīvi tik lielā mērā, ka tā būtu gatava uz kardinālām pārmaiņām, turklāt sākotnēji pašvaldību ieņemšana un karogu vicināšana ar vai bez „zaļajiem” nav obligāta. Pietiktu izveidot lojālu politisku partiju vai vairākas, izveidot parlamenta vairākumu un likumīgi pārņemt varu. Un tad jau lēnā garā varētu piegriezt skrūves, nodrošinot varas nemainīgumu un citus autoritāra režīma „labumus” pēc lēņu kunga parauga.

Nākošais jautājums - kā panākt šo neapmierinātību? Skaidrs, ka ar informatīvo karu vien ir par maz. Loģiski būtu mēģināt destabilizēt ekonomisko situāciju, jo tas ir sabiedrības labklājības pamats. Savukārt, to var panākt pastarpināti, caur „jumtotiem” uzņēmumiem kontrolējot ekonomiku vai vismaz svarīgākos tās sektorus, tādus kā bankas un loģistikas infrastruktūra (ostas, dzelzceļš) . Kāds pateiks - neviens uzņēmējs, pie pilna prāta būdams, labprātīgi necietīs zaudējumus ne ideoloģijas, ne kā cita vārdā. Piekrītu, labprātīgi necietīs, tikai atcerēsimies, ka valstī „X” viss ir zem kontroles un, ja nepieciešams, tad krimināllieta pēc vajadzības var tikt „sašūta” par jebkuru un jebko. Turklāt zaudējums valstī „Y” var tikt kompensēts ar kādu izdevīgu pasūtījumu valstī „X”, kur citi mērogi.

Ja runa par bankām, tad varētu pieņemt, ka to īpašnieki ir kristāltīri, nekādu darījumu ar aizdomīgas izcelsmes naudu vai kas tamlīdzīgs un valsts „X” specdienestiem nekādu cerību turēt tos „uz adatas” ar mērķi organizēt fiktīvus bankrotus vai ko tamlīdzīgu. Bet ir vēl viens, būtiskāks moments. Kontrolējot ekonomiku, valsts „X” „jumtotie” uzņēmumi likumsakarīgi kļūst par ietekmīgiem politmafijas locekļiem valstī „Y” ar visām no tā izrietošām sekām, tā ka fiktīvi bankroti var nebūt nepieciešami.

Uzprasās jautājums, kur hibrīdkaram ir lielāks izredzes gūt panākumus - valstī „Y” vai kādā citā valstī ar attīstītiem demokrātiskiem institūtiem, kas neļauj vietējai politmafijai nekontrolēti shēmot, kur katrs sabiedrības loceklis jūtas atbildīgs par savu valsti, jo ir iespējas ietekmēt procesus? Tādēļ domājams, ka valsts „Y” politmafijas pārstāvju emocionālie paziņojumi par demokrātijas apdraudējumu no valsts „X” puses lielā daļā sabiedrības izraisīs vieglu smīnu.

Kāds cits pateiks - man personīgi nekas nemainīsies un sliktāk nebūs - X vai Y. Tā gluži nav. Tur, kur visu kontrolē viena neliela sabiedrības daļa, vispārīga labklājība nav iespējama pat ar bagātīgiem dabas resursiem, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, lai visi varētu maz strādāt un šiki dzīvot, nekādu resursu nepietiks.

Būs neliels „kontrolieru” slānis ar pietuvinātiem, kas dzīvos greznībā, un beztiesīgi „melnie”, kas uzturēs „kontrolierus”. Respektīvi, totāla sabiedrības noslāņošanās, kur vidusšķira (mazie un vidējie uzņēmēji) tiks iznīcināti, jo izglītota, aktīva un, galvenais, ekonomiski neatkarīga vidusšķira, kas cīnās par savām ekonomiskajām interesēm, ir nopietns drauds „kontrolieru” un „politmafijas” pastāvēšanai. Otrkārt, IT laikmetā, kad sabiedrību nav iespējams turēt aiz „dzelzs priekškara” un totāli nozombēt pat ar izsmalcinātākām metodēm, šāds sabiedrības modelis ir nestabils un agri vai vēlu novedīs pie sociāliem nemieriem.

Nobeigumā atzīmēšu: kā jau bija teikts iepriekš, tad šis nelielais pētījums ir tīri teorētisks, bez aizspriedumiem un emocijām. Vienkārši daži novērojumi un, manuprāt, loģiski secinājumi. Turklāt aprakstītās metodes savu tā saucamo „interešu aizsardzībā” vienlīdz labi var attiecināt gan uz autoritāriem režīmiem, gan tiem, kas sevi dēvē par „demokrātijas paraugvalsti”.

Cits jautājums, ko es izvēlēšos - dzīvi zem „kontrolieriem”, „politmafijas” pseidodemokrātiju kā pārejas periodu uz „kontrolieru” iekārtu vai pilsonisku sabiedrību. 

Seko mums