Hokeja čempionāta ekonomiskie rādītāji jeb laipni lūgti tukšmuldoņas Staķa jaunajos Vasjukos
Bimbambols04.06.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šīs analīzes misija ir pavisam vienkārša – par godīgu un taisnīgu attieksmi pret lietām. Hokeja izlase nospēlēja labi, pelnījusi atbilstošu (uzsveru – atbilstošu) atzinību, ņemot vērā mūsu resursus, gaidīto uz 7-8 nopietnu izlašu fona un ievērtējot to, ka tās spēlēja stipri vājinātos sastāvos. Bet šoreiz ne par sportisko pusi.
Nupat Rīgas dome (RD) nākusi klajā ar čempionāta rīkošanas ekonomiskajiem panākumiem. Izrādās, arī te esam čempioni. Vairāk nekā 30 000 viesu, 44 miljoni eiro pienesti, 50% viesnīcu noslodzes pieaugums, 30-50% kafejnīcu apgrozījuma pieaugums. Par to runāsim.
Šo ieraugot, katram, kurš seko ekonomikas statistikai valstī un saprot šo to no PČ hokejā, nevar nerasties jautājumi. Pirmkārt - kurš šos skaitļus izgudroja un iedeva RD bosiem? Rodas priekšstats, ka PČ hokejā rīkošana ir teicams bizness valstij. Kopš kura laika neviena valsts nevēlas biznesu, atstājot to latviešiem nu jau kuru gadu? Līdzīgi kā renes sporta veidos. Vācietis saka - varētu pelnīt, bet nē – atteiksimies par labu latviešiem! Starp citu, ir nopietni pētījumi (piemēram, https://www.surrey.ac.uk/news/world-cup-its-winning-not-hosting-delivers-economic-boost ), kas rāda, ka pat Pasaules kausa rīkošana futbolā, kuru apmeklē miljoni, organizētājvalstij finansiāli nebūt nav izdevīga, var nest pat zaudējumus.
30 000 viesu
Analizējam mūsu grupu. Slovēnija. "LTV Sports" pozitīvie optimisti runāja par 30-40 atbraukušajiem slovēņiem. Lai būtu visi 50. Kanāda. 20? Ok, rēķinām 50. Norvēģija. Lai būtu 50 uz ģimeņu, draugu rēķina. Kazahstāna . 100? Bez vēstniecības. Šaubos, bet skaitām. Sanāk 250. Nebūšu sīkumains. Liekam uz šiem kopā 500, jo esot pāris simti somi arī. Ceturtdaļfināls pret zviedriem. 100? Man kāds uzticams avots teica, ka esot bijuši 10. Es nezinu precīzi, bet diezin vai tik maz. Tātad rēķināsim visus 500, lai visā šajā pirmajā grupiņā kopā sanāk apaļš 1000.
Čehija, Slovākija un Šveice. Uz šiem trim paliek 29 tūkstoši. It kā pat vairāk, jo "pāri par 30 tūkstoši esot bijuši"
Sākšu ar meliem no personīgās pieredzes. Citēju RD priekšsēdētāja tvītā uzsaukto rakstu: "Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, uz hokeja čempionāta spēli Šveice-Kanāda ieradās 8000 līdzjutēju no Šveices." Te raksts: https://www.riga.lv/lv/jaunums/rigas-dome-hokeja-svetki-pilsetai-deva-30-tukstosus-turistu-un-butisku-pienesumu-ekonomikai
Es biju uz šo spēli. IIHF mājas lapā oficiālais šīs spēles apmeklējums ir 8234 skatītāji. Iztēlojies arēnu tikai ar šveiciešiem! Sektorā, kurā sēdēju, un blakus esošajos sektoros nebija neviena šveicieša. Tā kā šim pievēršu pastiprinātu uzmanību, teiktu, ka bija 2500-4500 šveiciešu. Lai izsakās kāds vēl no šīs spēles apmeklētājiem! Ja nebūs kretīnisks melis – piekritīs man.
Čehijas-Slovākijas mačs. Oficiālā statistika – 7800 skatītāju. Cik bez latviešiem, šveiciešiem? Nerunājot par regulāri pārspīlēto PČ statistiku. Cik šajā unikālajā spēlē bija čehu un slovāku? Teiktu – varbūt 5000, bet ticamāk, ka mazāk.
Šveice-Kazahstāna. 2867 skatītāju oficiāli. Ar pietiekamu latviešu īpatsvaru. Tad cik to šveiciešu bija? Kazahiem arī savi 100 jāatvēl. Šaubos, ka šajā spēlē bija kaut 2000 šveiciešu, noteikti mazāk.
Čehija-Slovēnija. 3670 oficiāli. Ar latviešu devu. Tad cik to čehu bija? Vēl arī nedaudz slovēņu. 2000-2500 čehu varbūt. Droši vien līdzīgi kā uz slovāku maču – tie paši jau gāja.
Slovākija – Kazahstāna. 3670 oficiāli. Ar latviešu devu protams. Uz slovāku svarīgo maču. Tad cik slovāku bija? Atkal 100 kazahi. Varbūt 2500? Arī tie paši, kas uz čehu maču
Čehija-Šveice. 7150. Ar latviešu devu protams. Droši vien kopā čehi un šveicieši savus 5000 varbūt (šaubos) izveidoja.
Ikviens saprātīgs cilvēks, kurš neuzskatīs, ka uz katru unikālo spēli ieradās citi čehi, slovāki un šveicieši, varēs loģiski izrēķināt, ka ar milzīgu, milzīgu pievilkšanu varētu sanākt 15 tūkstoši viesu. Drīzāk tomēr tuvāk tiem pašiem 10 tūkstošiem.
Provizoriskie aprēķini liecina, ka čempionāta norise Rīgā valsts ekonomikai piesaistījusi papildu 44 miljonus eiro. Ļoti gribētos redzēt aprēķinu metodoloģiju un autorus.
Lai mērītu ekonomisko ietekmi šajā gadījumā, pamatā būtu jārēķina eksportētā pievienotā vērtība, nevis kopā iztērētā nauda. Piemērs: čehs atlidoja un aizlidoja ar čehu avio, gulēja somu īpašnieku viesnīcā, ēda "McDonalds", dzēra īru viskiju. Mūsu eksportētā pievienotā vērtība no viņa atstātās naudas mērāma, iespējams, 50% vai mazākā apmērā no apgrozījuma - mums paliek nodokļi, darba samaksa vietējiem plus vēl kādi sīkumi. Vietējo patēriņš ir nosacīti uzskaitāms, jo tai nauda bija alternatīvs izlietojums šeit pat. Pat, ja noticam 15 000 viesiem, vai tiešām vidēji viens viesis apgrozījumā varētu būt ienesis 3000 eiro? Nesmīdiniet taču tautu!
Jūlija vidū Latvijas Banka publicēs Latvijas maksājumu bilances datus par maiju, un tur mēs ieraudzīsim svarīgo skaitli – ārvalstu ceļotāju izdevumi Latvijā maijā. Tad varēs pamodelēt un paspēlēties ar šo skaitli. 2006.gadā neko nemanīju, kad ar to paspēlējos.
50% viesnīcu noslodzes pieaugums
Šobrīd teikšu, ka tam vienkārši neticu. Datu vēl nav. Taču amatieriskas aplēses varu piedāvāt. CSP dati rāda, ka 2019.gadā (pirms pandēmijas) LV viesnīcās un citās tūristu mītnēs gada laikā apkalpoto viesu skaits bijis 2,85 miljoni. Vidēji mēnesī 237 tūkstoši. Čempis bija pusi mēneša te. Dalām uz divi – 120 tūkstoši. Sezonalitāte. Maijs sliktāks par vasaras mēnešiem, labāks par pārējiem. Normālā maija pusmēnesis varbūt varētu būt vērtējams uz 150 tūkstošiem? Es tā aptuveni iedomātos. Tātad 75 tūkstoši klāt. Nopietni? Apskatiet manu iepriekšējo analīzi! Tiem 10-15 tūkstošiem, no kuriem ne visi dzīvoja viesnīcās un kuri caurmērā pavadīja kādas 3-4 naktis (dažs vienu, kāds divas, kāds septiņas, kāds astoņas), vairāk par 50 tūkstošiem nesanāks. Drīzāk 30 tūkstoši, es teiktu.
Hokeja čempionāta norises laikā uzņēmēju (domāts – kafejnīcu) apgrozījums pieauga vidēji par 30-50%
Apskatu 2019.gada apgrozījumu šajā nozarē (lai pandēmija neskar).
Vidēji mēnesī sanāks 61 miljons eiro. Čempis pusi no mēneša. Tātad ap 30 miljoniem 2019. gada cenās, bet neaizmirstam par inflāciju. Tā laika 30 tagad jau būs visi 40 (diemžēl 2022. gada dati vēl nav publicēti, bet 2020. un 2021.gada rādītājus pandēmijas dēļ nevar izmantot). Pieņemsim, ka uz maiju nav milzīgas sezonalitātes ietekmes. Ja pieņemam maksimumu – 15 tūkstošu viesu, sanāk, ka katrs ēdināšanā un dzeršanā vidēji atstājis 2670 eiro. Ok, sapratu. Protams, ir arī vietējais patēriņš, bet to uz eksportu lūgums nepiesaukt.
Laipni lūgti jaunajos Vasjukos!
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
