Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau ierasts, ka pavasaris ir ļoti darbīgs un emocijām piesātināts laiks Latvijas hokeja saimniecībā. Nesen kā Dānijā sācies Pasaules čempionāts hokejā, kur startē arī Latvijas valstsvienība, bet vēl pirms neilga laika U18 hokejisti Oļega Sorokina vadībā aizvadīja stabilu turnīru un pretēji skeptiķu bažām uzvarēja ne tikai visās spēlēs, bet arī savā grupā, iekļūstot A divīzijā. No vienas puses, U18 sekmīgais sniegums ļauj uz Latvijas hokeja nākotni raudzīties ar piesardzīgu optimismu, it īpaši situācijā, kad pieredzējušo spēlētāju īpatsvars pieaugušo izlasē ar katru gadu samazinās, bet, no otras puses, skolu, kur augt jaunajai hokeja paaudzei, nemaz nav tik daudz.

Viena no spēcīgākajām jauno hokejistu skolām ir HS “Rīga” – bāze jauniešu izlasēm un vieta, no kuras nāk liela daļa šī brīža profesionālo hokejistu. Taču pēdējā laika skandalozie notikumi ap šo skolu liek apšaubīt šīs sporta iestādes kvalitāti un nākotni. Tā, piemēram, liels bija mans pārsteigums redzēt, ar ko hokeja turnīra starplaikā nodarbojas hokejisti (juridiski – liela daļa vēl bērni) – mācās kauties un ar to lepojas (uz to norāda video publiskošana). Šajos video var apskatīt mūsu jaunos talantus.

Nenoliedzu, ka ne tikai hokeja laukumā, bet arī dzīvē jāprot par sevi pastāvēt. Arī hokeja laukumā nedrīkst baidīties, vajadzības gadījumā spējot pretiniekam “iedot iekšās”, bet vai šādos “treniņos” nav riska iegūt traumas, kurām sekas var būt pat traģiskas?

Jautājums ir par to, kuram būtu jāuzņemas atbildība, ja ar kādu no jaunajiem censoņiem notiktu kaut kas slikts? Vai klāt nebūtu jābūt trenerim? Vai medicīniskajam speciālistam, kurš vajadzības gadījumā (tfu, tfu, tfu) spētu attiecīgi reaģēt? Ņemot vērā, ka paši jaunieši šo visu ir izlikuši publiskai apskatei, būtu tikai loģiski, ka esošā skolas vadība (direktora personā) kaut kā uz šo reaģētu.

Protams, kamēr visi ir puslīdz veseli, tikmēr neviens neceļ ausi, sak’ – “tiek tak puiši, mūsu laikā ne to vien darījām”. Tajā pašā laikā ne tikai pieaugušie hokejisti ir piemēri jaunajiem – arī paši jaunieši ir kā piemēri saviem vienaudžiem. Otrs moments – kas notiks, kad tiešām kādam no hokejistiem paliks slikti ar veselību? Nenoliedzami, ka hokejā var izsisties kā “policisti”, taču pašos pamatos ir hokeja prasmes. Kad apgūti pamati, tostarp ielikta spēcīga (!) fiziskā bāze, tad var domāt par konkrētu “nišas prasmju” attīstīšanu.

Viens no lielākajiem un prestižākajiem turnīriem (neskaitot izlases sacensības), kur piedalās HS “Rīga”, katru gadu notiek Sanktpēterburgā, Krievijā. Tas ir labs atskaites punkts, kur mēs atrodamies uz citu valstu fona. Ja salīdzina 2011. / 2012. gada sezonas ar laiku, kad esošais direktors Kārlis Vents pārņēma hokeja skolas vadību, rezultāti ir gājuši uz leju. Ja iepriekš pat divas vecuma grupas iekļuva čempionāta finālā, bet vēl senāk pat izcīnīja uzvaru, tad turpmāko piecu gadu laikā tikai reizi kāda no grupām spēja iekļūt medaļās (trešā vieta).

Diemžēl prakse un esošās vadības pieņemtie lēmumi attiecībā par jaunatnes hokeja attīstību Latvijā ir absurdi un degradējoši. Tiek strādāts savās, nevis bērnu vai hokeja interesēs. Tas izpaužas gan skolas saimniecības un infrastruktūras uzraudzībā, gan arī skolas kultūras un vispārpieņemtu ētikas normu neievērošanā. Gan šo kautiņu, gan hokeja skolas vadības darbā ir viena kopīga iezīme – bezatbildība un nedomāšana par sekām.

An error has occured