Iesaki rakstu: 
Kad pirms gada Džordans Pītersons nāca klajā ar video ierakstu, kurā izteica hipotēzi, ka karš Ukrainā ir konservatīvo vērtību sadursme ar Rietumu voukismu, daudzi to nosauca par slima suņa murgiem. Vakar bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele karu pārinterpretēja tieši tajā pašā mērcē. Lūk, viņas tvīts:
“Igaunijas parlamenta pieņemtais likums par viendzimuma pāru laulību legalizāciju ir Eiropas mediju ziņu top. Analīzes uzsver, ka tā ir arī ģeopolitiska izvēle, jo Putina karš ir arī karš pret eiropeiskām vērtībām, proti, tiesiskumu un cilvēktiesībām.”
Džordana Pītersona video uzruna “Russia Vs. Ukraine or Civil War In The West” bija ļoti skandaloza, jo varēja tikt uzlūkota kā Krievijas rīcības attaisnojums vai kā aicinājums pulcēties Krievijas atbalstam. Lai arī Pītersons skaidri norādīja, ka Krieviju neattaisno, viena no galvenajām atziņām (retorisku jautājumu formā) bija — vai nav tā, ka Rietumu deģenerācija (Pītersona lietotais apzīmējums) var kalpot savā ziņā par ieganstu, par tādu kā papildu motivāciju, par attaisnojumu sev (un citiem, kas ir gatavi tam noticēt) darīt to, ko Krievija izdarīja?
Kad Ineta Ziemele (izmantojot Eiropas mediju “analīzes” kā savu teicēju) iekrāso karu šajā pašā gaismā, ar ko viņa atšķiras no Pītersona? Vai Ziemeles kundze patiešām redz karu kā Krievijas vēršanos pret varavīksnes ideoloģiju? Vai varbūt tomēr Ziemeles kundze nelietīgi cenšas izmantot civilizētās pasaules nostāšanos Ukrainas pusē, lai pie reizes bazūnētu programmu, kurai viņas redzējumā šobrīd ir pieklājīgi un noteiktās aprindās populāri pieslieties?
Pieņēmums, ka Ziemeles kundzes nodomi nav tik zemiski (lai arī diezgan droši, ka tie tādi ir), ir ļoti interesants, jo principā padara Ziemeles kundzi par iebrukuma attaisnotāju. Proti, viņa liek noprast, ka tradicionālās ģimenes aizstāvji ir Putina pusē. Atvainojiet, piedodiet, bet tradicionālās ģimenes aizstāvji uzskata savu pozīciju par morāli pārāku par to, saskaņā ar kuru viendzimuma pāru attiecības ir pielīdzināmas laulībai. Un tam nav nekāda sakara ar cilvēku “seksuālo orientāciju”, jo laulība un ģimene ir nevis par seksu, bet par bērnu radīšanu un bērniem.
Atšķirība starp Ziemeli un Pītersonu ir tāda, ka Pītersona attieksmi tobrīd (neesmu sekojis līdzi viņa kara domas attīstībai pēc tam) varētu vismaz interpretēt kā aicinājumu Rietumiem attapties un nodalīt nacionālo suverenitāti un citas vērtības no ideoloģiskajiem murgiem, ja viņi grib saglabāt morālā pārākuma trumpi savās rokās. Tikmēr Ziemele saka, ka tas viss ir viens komplekts. Atvainojiet, piedodiet, bet, ja tas ir viens komplekts, tad vairākums Latvijas ir par Putinu?
Vairākums Latvijas nav par Putinu. Ziemele un citi varavīksnes pakaļskrējēji, kas tradicionālās ģimenes aizstāvību pielīdzina putinismam, ir nelietīgi meļi un Ukrainas izmantotāji. Palasiet, ko par Pītersona izteikumiem teica Rietumos pirms gada, un attieciniet to pašu un vēl vairāk uz Ziemeli. Iesākumam pietiks ar “The Atlantic” publicēto David French gabalu “Jordan Peterson is Terribly Wrong About Russia, and the West”.
Jautājums progresīvistiem: vai jums šis ideoloģiskais cīniņš par jaunajām "eiropeiskajām vērtībām" ir tik svarīgs, ka esat gatavi atdot Ukrainu par to?
Diez vai mēs vai paši progresīvisti gribētu, ka karš tiktu pagriezts kā konservatīvo vērtību un Progresa programmas sadursme. Tas ir, pieņemot, ka Pītersonam no paša sākuma jau nebija taisnība.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
