Iesaki rakstu: 
Kā tuvojas vēlēšanas, tā no pašvaldību iestāžu pakšiem sāk izlīst visādi ērmi, kas klusējuši četrus gadus, bet tagad grib tikt pārvēlēti amatos. Šogad treknu starta šāvienu šim procesam izdarījis Carnikavas novada saskaņietis Jānis Leja.
Domas gan var dalīties, vai Carnikavas novada domes deputāts ar rakstu “Kad ērti ir tikai novada vadībai, ne iedzīvotājiem”[1.] ir izdarījis starta šāvienu priekšvēlēšanu maratonam vai arī pats iešāvis sev kājā: diez vai politiskie oponenti spētu tik ļoti atmaskot autora muļķību un nezināšanu, kā viņš to izdara pats sev!
Deputāts (no raksta toņa var noprast, ka opozīcijas deputāts) ir sašutis par to, ka novada dome — acīmredzot bez viņa līdzdalības lentītes griešanā — nodevusi ekspluatācijā jaunu bērnudārzu “Piejūra”, kas atrodas bijušās Siguļu internātskolas telpās un turpmāk kalpos vismaz 210 bērniem no apvienotā Carnikavas un Ādažu novada.
Saskaņietis raksta: “Jaunais PII “Piejūra” atrodas Carnikavas novada Siguļos — ciemā, kas atrodas starp Saulkrastu šoseju un jūru aiz Gaujas. Iepriekš te bija Siguļu internātpamatskola, kura jau kādu laiku slēgta. Pašvaldība nevēlējās piedalīties internātskolas uzturēšanā, un šādas iestādes novadā vairs nav. Tika pieņemts lēmums skolas vietā izveidot bērnudārzu.”
Kā tad ir patiesībā? Saskaņietis tīšuprāt noklusē faktu, ka visā Latvijā vairs neeksistē neviena internātskola. 2017. gadā tika pieņemts lēmums divu gadu laikā slēgt vēl atlikušās internātskolas, jo visiem bērniem ir tiesības dzīvot ģimeniskos apstākļos — mūsdienās vairs nav nepieciešams aizsūtīt bērnus dzīvot uz visu nedēļu prom internātskolā, jo visas pašvaldības nodrošina visiem bērniem transportu uz skolu un atpakaļ, ikviens no mums zina oranžos skolnieku autobusus.
Vēsturiski šādas internātpamatskolas bija izveidotas okupācijas laikā kā atvasinājumi no bērnu namiem, un tajās nonākušie bērni atradās nevajadzīgi noslēgtā vidē, saskārās ar visai ierobežotu cilvēku loku un iznākumā mācījās sliktāk, bija kopumā sliktāk sagatavoti dzīvei.[2]
Savukārt izglītības iestādes funkcijām jau piemērotās un ilgstoši izmantotās ēkas pārbūve par bērnudārzu ir pats loģiskākais, ko var iedomāties. Jānim Lejam te ir iebildumi pret piebraukšanu: no galvenajām šosejām būšot visu laiku jānogriežas pa kreisi (ko vispār drīz likvidēšot), jāstāv rindās pie krustojumiem, jābrauc ar līkumu caur Ādažiem (labi, ka ne caur Daugavpili), sabiedriskais autobuss ejot reti un citur utt.
Jebkurš normāls tautas ievēlēts pašvaldības deputāts, konstatējot minētās problēmas, rīkotos šādi: sastādītu Satiksmes ministrijai, CSDD, Latvijas Valsts ceļiem un citām atbildīgajām institūcijām iesniegumu, kurā lūgtu nokārtot satiksmes plūsmu tā, lai varētu izdarīt kreisos pagriezienus. Ja ne citādi, tad uzstādīt luksoforu. Kāda no šīm institūcijām izrādītos par konkrētajā gadījumā atbildīgo, un jautājums tiktu atrisināts — vai arī būtu vismaz zināms, kuram un kā šo jautājumu agri vai vēlu būs jāatrisina.
Ja risinājums kavējas, normāls deputāts aptaujātu iedzīvotājus un savāktu parakstus, ko balsotājiem par prieku tieši pirms vēlēšanām iesniegtu Satiksmes ministrijā, premjera kancelejā, Saeimā vai pie prezidenta. Bet vietējās satiksmes autobusu maršrutu plānošana vispār ir konkrētās pašvaldības kompetencē — tas ir, būtībā ietilpst starp paša Jāņa Lejas amata pienākumiem.
Līdz ar to, ja šis deputāts nerīkojas kā normāls deputāts, tad jautājums — cik viņš ir adekvāts kā deputāts? Neizbrīna, ka līdz šim J. Leja medijos atzīmējies ar šādiem notikumiem: “Carnikavas domes deputāts sakaujas deviņdesmito stilā” — florbola spēles laikā piekāvis vienu no spēlētājiem un mēģinājis apskādēt arī kādu nacionālistu, kurš meties apturēt kausli.[3] Vēl pirms tam deputāts domes sēdēs nevis debatējis, bet rupji lamājies. Pēc kautiņa izraisīšanas deputāts nedomāja nolikt mandātu vai kaut tikai pamest Saskaņas rindas.[4]
Izrādījies arī, ka J. Leja pie mandāta ticis tāpēc, ka to nolikusi viņa sieva, kas vēlēšanās dabūjusi vairāk balsis. Zem rakstiem par deputāta izdarībām carnikavieši komentāros raksta, ka deputāta ģimene esot iesaistīta kafejnīcu biznesā, kur dažādiem vietējiem grādīgo dziru cienītājiem pirms vēlēšanām it kā mēdzot par brīvu ieliet ko stiprāku, vienlaikus piekodinot aiziet uz vēlēšanām un nobalsot.
Ja tas izrādītos taisnība, tad nebūtu grūti saprast, kāpēc tāds darbonis varētu būt bijis ieinteresēts internātpamatskolas saglabāšanā — savs elektorāts taču jāatražo...
[1] https://www.pietiek.com/raksti/kad_erti_ir_tikai_novada_vadibai,_ne_iedzivotajiem
[3] https://www.tvnet.lv/6011954/carnikavas-domes-deputats-sakaujas-devindesmito-stila
[4] https://www.tvnet.lv/6026026/carnikavas-deputats-pec-kautina-negrasas-pamest-amatu-un-partiju
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
