Ierēdniecība nezina, ko iesākt ar Latvijā dzimstošo aizsardzības rūpniecības nozari
Imants Liepiņš23.06.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijai beidzot ir sava strauji augoša militārās rūpniecības nozare, kas izpaužas bruņumašīnu būvē Valmierā, dronu izstrādē Mārupē un citur, dažādu komponenšu ražošanā Saldū un Jelgavā utt., taču pēc šomēnes notikušās konferences radās aizdomas, ka mūsu amatpersonas par to neko negrib zināt.
Šomēnes notikušajā starptautiska līmeņa konferencē "Trešais kara gads. Latvijas drošība", ko rīkoja reizē trīs mūsu un ārzemju uzņēmēju sadarbības organizācijas: Īrijas un Latvijas, Polijas un Latvijas, kā arī Šveices Tirdzniecības kamera Latvijā, pats par sevi saprotams, bija uzaicināti ne tikai aizsardzības nozares uzņēmumu pārstāvji, bet arī valsts un pašvaldību amatpersonas. Un rezultāti bija interesanti jau ar to vien, kas ko pārstāvēja.
No Aizsardzības un Ekonomikas ministrijas nebija ieradušies vēlētie līderi vai augstākie lēmumu pieņēmēji — piemēram, Aizsardzības ministriju pārstāvēja valsts sekretāra vietnieks nodrošinājuma jautājumos, turklāt nevis pats vietnieks, bet gan vietas izpildītājs, kurš tātad šajā amatā diez vai būs ilgi.
Klātesošajos izbrīnu izsauca fakts, ka nav atnācis neviens pats deputāts no pārsimt metru attālumā esošās Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas (komitejas priekšsēdētājs — Māris Mičerevskis, viņam vietniekos — Dainis Turlais un Dzintra Geka-Vaska), savukārt Rīgas civilās aizsardzības plāna administrācijas vadītājs Gints Reinsons, kurš sākotnēji bija paredzēts konferences runātāju vidū, tā arī neparādījās pie mikrofona.
Par citām valsts iestādēm un pašvaldībām nemaz nerunājot, lai arī apmeklētājiem nebija nekādas dalības maksas, — konferenci rīkoja trīs minētās tirdzniecības kameras un sponsorēja nozares uzņēmumi. Jāatzīmē, ka Lielo pilsētu asociāciju pārstāvēja Valmieras mērs Jānis Baiks, savukārt uz dalību kūtro citu Latvijas pašvaldību darbinieku iespējamās atrunas, ka “tā jau tikai konference”, apgāž fakts, ka runu sniedza Helsinku pilsētas glābšanas dienesta Civilās aizsardzības nodaļas virsnieks Tomi Rasks.
Pasākums kopumā noritēja uz optimistiskas nots: Latvijā ir lielas iespējas izstrādāt militāro aprīkojumu un divējādā pielietojuma (ikdienas un kara) preces, un to var darīt vai nu pilnībā pašu rokām (vairāki dronu ražotāji), vai nu kā kopuzņēmumu ar citvalstu partneriem (Latvijas — Somijas kopuzņēmums “Patria” bruņumašīnu būvniecībai Valmierā), vai arī sniedzot testēšanas, programmēšanas un citus pakalpojumus partneriem (LMT pieredze sadarbībā ar Bruņotajiem spēkiem dronu poligonos un daudziem ārzemju partneriem). Turklāt nišas ir tukšas tādā ziņā, ka “nestāv rinda ar gribētājiem ražot militāro ekipējumu”, kā to atzina kārtējais no vidējā līmeņa Aizsardzības ministrijas ierēdņiem.
Edgars Kiukucāns, Latvijas Aizsardzības ministrijas Kiberdrošības politikas departamenta direktors: “Mēs esam labi spējīgi atsist kiberuzbrukumus, un šajā ziņā Latvija visu laiku pilnveidojas. Mēs esam ģeogrāfiski neliela valsts, taču hakeru aktivitātes ziņā esam viens no galvenajiem mērķiem: 16% no visiem IT uzbrukumiem, kas tiek vērsti pret Eiropas Savienības valstīm, ir mērķēti tieši pret Latviju! Un mēs labi tiekam galā. Savulaik problēmas sagādājušie DDoS uzbrukumi, piemēram, tagad mūsu speciālistiem ir tikai tāds fona troksnis, kas pat vairs interesi neizsauc.”
Jānis Baiks, Valmieras mērs: “Mēs Latvijā esam labi sagatavojušies dažādām krīzēm un ārkārtas situācijām — uz papīra sagatavojušies. Normatīvie akti nosaka, ka mūsu rīcības plānam kara vai stihiskas nelaimes gadījumā jābūt tik labam kā pavisam jaunam mersedesam, bet faktiski mums garāžā izrādās trīsdesmitgadīgs opelis. Agrāk mēs civilās aizsardzības plānošanā izspēlējām tādas iespējamās situācijas kā vilciena noskriešanu no sliedēm vai plūdus, bet kopš 2022. gada mūsu plāni un treniņi ir pilnībā mainījušies. Pašvaldībām jābūt gatavām krīzes situācijām, savukārt valsts institūciju plāns “X stundā” ir… iedzīvotāju priekšā aizslēgt durvis un “strādāt elektroniski”. Un to, ka tas tā tiešām ir, mēs redzējām kovida laikā. Krīzes situācijās cilvēki vienmēr uzticas pašvaldībām kā sev tuvām, aizsniedzamām institūcijām, tāpēc mums jābūt gataviem sniegt ne tikai informāciju un rīkojumus, bet pareizu informāciju. Iedzīvotāji skatās uz pašvaldību un dara, kā mēs sakām… pārsvarā.”
Tomi Rasks, Helsinku glābšanas dienesta Civilās aizsardzības nodaļas virsnieks: “Somijā civilā aizsardzība ir vienā līmenī ar militāro: notiek regulāri un kvalitatīvi treniņi, sabiedrībā ir ieaudzinātas vispārējas zināšanas par to, kas jādara krīžu gadījumos. Ir speckursi “Karalaika pienākumu izmēģinājums”, kas vispirms jānoklausās tiešsaistē, pēc tam ir praktiskās nodarbības klātienē. Tāpēc “X stundā” visi zina, ko vajag darīt un labāk nedarīt.”
Artis Pabriks, bijušais aizsardzības un ārlietu ministrs: “Kā rāda vēsture, karš vienmēr bijis un karš būs arī turpmāk, tāpēc mums jāstrādā, lai tas nebūtu tieši šeit! Čērčils savulaik teica: “Nekad nevajag laist garām labu krīzi!”, ar to domājot — krīzes mūs spiež domāt, attīstīties, pilnveidoties. Tāpēc tagad ir īstā reize attīstīt militāro ražošanu, jo nākamajos desmit gados visā pasaulē būs liels pieprasījums pēc aizsardzības ekipējuma.” (Saucieni no zāles: “Paldies Pabrikam par to, ka tieši viņa ministrēšanas laikā reāli atjaunoja stratēģisko degvielas rezervju glabāšanu Latvijā! Pirms tam bija tikai solījumi, ka vajadzības gadījumā degvielas rezerves atvedīs… no kaut kurienes.”)
Uz praktisku problēmu publiski norādīja viens no konferences apmeklētājiem — Gatis Ilgažs, kas strādā “Walletto”, Lietuvā bāzētā “fintech” uzņēmumā: “Es piekrītu Pabrikam, ka ir jārūpējas par skaidrās naudas pieejamību krīzes gadījumiem, kuros internets nedarbojas un vajag norēķināties ar cilvēkiem par darbu vai preci ar skaidru naudu. Elektroniskā nauda ir ērta ikdienā, taču krīzes situācijā pārskaitījumi var nedarboties. Un šobrīd likumdošana nemaz neļautu uzņēmumiem reāli sagatavoties “X stundai”, vajadzības gadījumā izņemot bankā naudu algu izmaksai vai izejvielu iepirkšanai, jo parasti skaidrās naudas limits tiek uzlikts ap 10 tūkstošiem eiro dienā. Cīnoties ar naudas atmazgāšanu, visiem godīgajiem uzņēmumiem tagad ir uzlikta tāda birokrātija, ka tagad uzņēmējs iebrukuma gadījumā nemaz nevar tā vienkārši evakuēt kontā no pagājušā gada stāvošu 100 tūkstošu peļņu, to pārskaitot uz Igauniju vai Lietuvu — visticamāk, viņam šādu pārskaitījumu nemaz neļaus izdarīt. Krīzes situācijā tā būs reāla problēma, tāpat kā nespēja glabāt lielas summas ar skaidru naudu seifā.”
Pretstatā konferences aktuālajiem secinājumiem un tādu uzņēmumu kā LMT, “Systematic”, “ECA Robotics” un “Patria” veiksmes stāstiem, dīvainu pēcgaršu atstāja Ukrainas valsts uzņēmuma “Ukrzaliznicja” pārstāvja attālinātā pieslēgšanās no Ļvivas. Vispirms ilgi stāstot par vairāk nekā divus gadus veciem notikumiem, kā civiliedzīvotāji tika ar vilcieniem evakuēti no karadarbības zonām, tomēr netika sniegti nekādi skaidri secinājumi, slēdzieni vai pieredzes mācība. Tāpat “Ukrzaliznicjas” pārstāvis nespēja atbildēt uz “Neatkarīgās” korespondenta skaidrā ukraiņu valodā uzdotu jautājumu, kā veicas ar pagājušogad izstrādāto graudu vagonu ieviešanu, kas spēj mainīt riteņu platumu no Austrumeiropas 1520 milimetru platuma uz Centrāleiropas 1430 milimetriem un atpakaļ — atbildes sniegšanas vietā pamanoties aizrunāties līdz Budapeštas memorandam un kādreizējo PSRS kodolieroču glabāšanai Ukrainas teritorijā, tā arī netika skaidrs, kādā stadijā ir attiecīgo beramkravu vagonu ieviešana ekspluatācijā, lai beidzot varētu palaist graudu eksportu pa dzelzceļu no Ukrainas agroholdingiem līdz Latvijas ostām cauri Polijas un Lietuvas teritorijām.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
