Iesaki rakstu: 
Jauniešu slengā ir dzirdēts šāds izteiciens - "ieslēgt aitu". Tā saka, kad esi pieķerts, bet negribi atzīties. Tad jātēlo, ka īsti nesaproti, par ko ir runa, viss jānoliedz, jāmēģina ievadīt sarunu citā gultnē, jāizrāda svēts sašutums par "nepamatotām aizdomām", savā vietā jāatrod kāds cits grēkāzis, jāpielieto taktika "bet jūs vispirms pierādiet". To visu vajag runāt droši, skaļi, uzbrūkoši, un, pats galvenais - netīšām nepamirkšķināt.
Jau otro nedēļu sabiedrībai ir iespēja vērot, kā "aitu ieslēdzis" Latvijas lielākais politiskais smagsvars, kas, dažādi pārsaucoties un kombinējoties, valsti pārvalda vairāk nekā 20 gadus. Kuram bez augstāk minētajiem verbālajiem līdzekļiem rīcības arsenālā ir arī tieša ietekme varas struktūrās, tostarp tajās, kam pienākas šo aplokšņu algu skandālu izmeklēt. Tas varas turētājiem rada drošības izjūtu un pašpārliecinātību. Tomēr stingrajā "pareizās" komunikācijas līnijā parādās plaisas.
Vispirms sāk mirkšķināt tupākie - tie, kas notiekošo mēģina uzdot par "konkurentu politisko pasūtījumu". Tik neveiklu manevru nevar novērtēt citādi kā vien par iekšēju nervozitāti un bailēm, ka kūdras purvā iemesta dzirkstele un lielākās nepatikšanas tikai vēl priekšā.
Taču visdaiļrunīgāk runā tie, kuri klusē. Tie, kam vienmēr paticis uzsvērt savu morālo stāju, tīru kā briljanta oliņu. Kam vienmēr bijis ko norādīt citiem no Briseles tāluma vai sava varas torņa augstuma. Klusē autoritātes no dažādām "tīro roku" biedrībām, kas citiem līdzīga rakstura skandāliem nekad nav pagājušas garām bez ievērības. Kur kapusvētki, kur lietussargi, kur maijpuķītes? Vienīgais, ko dzirdam, ir negribīgi izspiests "apstākļi nopietni jāizmeklē". Bet tas nudien ir pliekani.
Klusē tie, kuri zina. Kuri ir pietiekami tālredzīgi, lai paklusētu.
Lielākā daļa politiskās vides ir pārliecināti, ka šo skandālu tāpat kā dažādas burtnīciņas un citus līdzīgus izdosies paslaucīt zem paklāja, - varas partijai tam ir pietiekami daudz resursu. Problēma ir cita - sāk mosties konjunktūras instinkti. Savos ilgajos valdīšanas gados varas partijas ir cauraudušas visu valsts pārvaldi, no ministrijām sākot un ar valsts uzņēmumiem beidzot. Un tas ir lielākais varas partiju resurss un spēks. Paklausīgs ierēdnis pareizajā vietā.
Bet te "savi cilvēki" sāk bažīties: vai partija, kas ilgi bijusi māte barotāja, izturēs šo pārbaudījumu? Vai kopā ar Kariņa zelta lidojumiem tas nesašūpos hegemonu? Vai nav laikus jāpamet šis kuģis un jāmeklē kāds progresīvi perspektīvāks?
Politiskās varas nemainīgums ir Latvijas nelaime, lielākais atpalicības cēlonis. Zāles pret lielu, neprasmīgu un rijīgu birokrātiju ir tikai vienas - politiskais svārsts, kas laiku pa laikam izmēž dažādus ielikteņus no valsts pārvaldes. Diemžēl mums tas nedarbojas. Taču varas partija izvēlētā "aitas ieslēgšanas" taktika ir tik bezkaunīga, ka raisa cerības - cilvēku pacietības mērs reiz būs pilns. Ka vēlētaji ieraudzīs - vārdu un darbu vektori principiāli nesakrīt. Saņemsies un "izslēgs aitu".
Seko mums 
Valsts valodas dienā varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu.
Pirmdien, 14. oktobrī, Ministru kabinets (MK) apstiprināja likumprojektu par 2025. gada valsts budžetu un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam. 2025. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 15,1 miljarda, savukārt izdevumi – 17,1 miljarda eiro apmērā. Par galveno valsts prioritāti noteikta valsts iekšējā un ārējā drošība.
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
