Iesaki rakstu: 
Jauniešu slengā ir dzirdēts šāds izteiciens - "ieslēgt aitu". Tā saka, kad esi pieķerts, bet negribi atzīties. Tad jātēlo, ka īsti nesaproti, par ko ir runa, viss jānoliedz, jāmēģina ievadīt sarunu citā gultnē, jāizrāda svēts sašutums par "nepamatotām aizdomām", savā vietā jāatrod kāds cits grēkāzis, jāpielieto taktika "bet jūs vispirms pierādiet". To visu vajag runāt droši, skaļi, uzbrūkoši, un, pats galvenais - netīšām nepamirkšķināt.
Jau otro nedēļu sabiedrībai ir iespēja vērot, kā "aitu ieslēdzis" Latvijas lielākais politiskais smagsvars, kas, dažādi pārsaucoties un kombinējoties, valsti pārvalda vairāk nekā 20 gadus. Kuram bez augstāk minētajiem verbālajiem līdzekļiem rīcības arsenālā ir arī tieša ietekme varas struktūrās, tostarp tajās, kam pienākas šo aplokšņu algu skandālu izmeklēt. Tas varas turētājiem rada drošības izjūtu un pašpārliecinātību. Tomēr stingrajā "pareizās" komunikācijas līnijā parādās plaisas.
Vispirms sāk mirkšķināt tupākie - tie, kas notiekošo mēģina uzdot par "konkurentu politisko pasūtījumu". Tik neveiklu manevru nevar novērtēt citādi kā vien par iekšēju nervozitāti un bailēm, ka kūdras purvā iemesta dzirkstele un lielākās nepatikšanas tikai vēl priekšā.
Taču visdaiļrunīgāk runā tie, kuri klusē. Tie, kam vienmēr paticis uzsvērt savu morālo stāju, tīru kā briljanta oliņu. Kam vienmēr bijis ko norādīt citiem no Briseles tāluma vai sava varas torņa augstuma. Klusē autoritātes no dažādām "tīro roku" biedrībām, kas citiem līdzīga rakstura skandāliem nekad nav pagājušas garām bez ievērības. Kur kapusvētki, kur lietussargi, kur maijpuķītes? Vienīgais, ko dzirdam, ir negribīgi izspiests "apstākļi nopietni jāizmeklē". Bet tas nudien ir pliekani.
Klusē tie, kuri zina. Kuri ir pietiekami tālredzīgi, lai paklusētu.
Lielākā daļa politiskās vides ir pārliecināti, ka šo skandālu tāpat kā dažādas burtnīciņas un citus līdzīgus izdosies paslaucīt zem paklāja, - varas partijai tam ir pietiekami daudz resursu. Problēma ir cita - sāk mosties konjunktūras instinkti. Savos ilgajos valdīšanas gados varas partijas ir cauraudušas visu valsts pārvaldi, no ministrijām sākot un ar valsts uzņēmumiem beidzot. Un tas ir lielākais varas partiju resurss un spēks. Paklausīgs ierēdnis pareizajā vietā.
Bet te "savi cilvēki" sāk bažīties: vai partija, kas ilgi bijusi māte barotāja, izturēs šo pārbaudījumu? Vai kopā ar Kariņa zelta lidojumiem tas nesašūpos hegemonu? Vai nav laikus jāpamet šis kuģis un jāmeklē kāds progresīvi perspektīvāks?
Politiskās varas nemainīgums ir Latvijas nelaime, lielākais atpalicības cēlonis. Zāles pret lielu, neprasmīgu un rijīgu birokrātiju ir tikai vienas - politiskais svārsts, kas laiku pa laikam izmēž dažādus ielikteņus no valsts pārvaldes. Diemžēl mums tas nedarbojas. Taču varas partija izvēlētā "aitas ieslēgšanas" taktika ir tik bezkaunīga, ka raisa cerības - cilvēku pacietības mērs reiz būs pilns. Ka vēlētaji ieraudzīs - vārdu un darbu vektori principiāli nesakrīt. Saņemsies un "izslēgs aitu".
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
