Iesniegums par kriminālprocesa sākšanu: aizdomas, ka „Jaunā Vienotība” ķērusies pie dokumentu viltošanas

Normunds Orleāns
09.12.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Turpmāk aprakstītajam apstiprinājumu var gūt no civillietas Nr. C770820124 materiāliem, tādēļ lūdzu izprasīt no Rīgas pilsētas tiesas civillietas Nr. C770820124 materiālus (tiesas sēžu audio protokolus, lietas materiālos esošos dokumentus), kā arī tiesai iesniegto, bet no lietas materiāliem izslēgto amata apraksta kopiju kriminālprocesa vajadzībām, kriminālprocesa mērķu sasniegšanai, tostarp izmantošanai kā pierādījumiem un citas nepieciešamās informācijas noskaidrošanai.

2024. gada 22. augustā no Rīgas pilsētas tiesas saņēmu Rīgas pilsētas tiesā 2024.gada 22.augustā saņemtos dokumentus civillietā Nr. C770820124. Šo dokumentu vidū bija Vienotības un JV pilnvarotās pārstāves 2024. gada 21. augustā parakstīta Rīgas pilsētas tiesai adresēta vēstule “Par paskaidrojumu un pierādījumu pievienošanu civillietā nr. C770820124” (sk. pielikumu Nr.1), kurā norādīts, ka, izpildot 2024.gada 7. augusta tiesas sēdē tiesas uzlikto pienākumu, atbildētāji iesniedz un lūdz pievienot lietas materiāliem vairākus dokumentus.

Viens no šiem dokumentiem bija 2019.gada 28. janvāra politisko partiju apvienības “Jaunā Vienotība” ar Normundu Orleānu noslēgtā darba līguma nr. 3/2019 pielikuma nr. 1 “Amata apraksts” kopija uz 1 lpp. JV pilnvarotā persona Ieva Broka 2024. gada 21. augustā apliecinājusi šī dokumenta kopijas pareizību. Proti, JV pārstāve Ieva Broka elektroniski parakstīta dokumenta veidā apliecinājusi dokumenta kopijas pareizību, lai gan, kā izrādījies vēlāk, dokumenta oriģinālu nekad neesot redzējusi. (sk. pielikumu Nr. 2).

2024. gada 5. septembrī notikušajā tiesas sēdē tika apšaubīts V un JV pārstāves iesniegtā pierādījuma (iepriekš minētā amata apraksta kopijas) patiesums (detalizētāka informācija un situācijas izklāsts labāk saprotams no 2024. gada 5. septembra tiesas sēdes audio protokola - sākot no 20. minūtes). Proti tika apšaubīts, ka amata apraksta kopija ir no eksistējoša dokumenta, un bija bažas par dokumenta viltojumu.

Civilprocesa likuma 111. panta ceturtajā daļā noteikts, ja tiesai iesniegts rakstveida pierādījums atvasinājuma veidā, tiesa pēc lietas dalībnieku motivēta lūguma vai pēc savas iniciatīvas ir tiesīga pieprasīt iesniegt vai uzrādīt oriģinālu, ja tas nepieciešams lietas apstākļu noskaidrošanai.

Tiesas sēdē tika izteiktas šaubas par konkrētā amata apraksta, no it kā izdarīta kopija, eksistenci un lūgts uzrādīt amata apraksta oriģinālu.

Tiesas sēdē JV pārstāve norādīja, ka viņai šobrīd neesot oriģināli līdzi, klients (JV) esot iesniedzis kopijas, dodot rīkojumu, ka viņa drīkstot kopijas apliecināt un iesniegt. No JV pārstāves tiesas sēdē norādītā arī secināms, ka dokumenta kopiju apliecināšanai esot iesniegusi JV juriste un devusi JV pārstāvei pilnvarojumu apliecināt kopiju (tiesas sēdes audio protokola 26. minūte). JV personīgi oriģinālu neesot redzējusi, esot kopiju apliecinājusi, nesalīdzinot to ar oriģinālu.

Tiesa apmierināja lūgumu par amata apraksta oriģināla uzrādīšanu nākamajā tiesas sēdē (tiesas sēdes audio protokola 45. minūte).

JV pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka lietu pēc būtības nevar sākt skatīt, lietas izskatīšana esot jāatliek, jo esot būtisks jautājums, vai konkrētais pierādījums (amata apraksts) ir lietā pievienojami un attiecināmi vai nav. Tas esot būtiski, lai atbildētāji varētu izpildīt savu procesuālo pienākumu, jo paskaidrojumos lielā mērā argumentācija esot balstīta uz dokumenta saturu. Atbildētājam būšot jāreaģē uz šiem apstākļiem.

2024. gada 12. septembra tiesas sēdē JV pārstāve norādīja, ka nevarot uzrādīt amata apraksta oriģinālu, jo no JV to nav saņēmusi - JV neesot varējusi to atrast (detalizētāka informācija un situācijas izklāsts labāk saprotams no 2024. gada 12. septembra tiesas sēdes audio protokola - sākot no 22. minūtes). JV pārstāve tomēr lūdza tiesu iesniegto kopiju vērtēt kā rakstveida pierādījumu lietā.

JV pārstāve norādīja, ka kļūdas pēc esot apstiprināta kopija, kuras oriģinālu uzrādīt nevarot, viņa esot uzticējusies savam pilnvaru devējam, ka ir oriģināls, bet oriģināls neatradās. Tad, kad esot sākuši gatavoties, tad, iespējams, esot bijis birojā, bet tagad neesot.

It kā kļūdas pēc esot apstiprināta kopija, JV pārstāve esot noticējusi saviem pilnvaru devējiem, viņai neesot informācijas, ka pārskatāmā nākotnē konkrēto dokumenta oriģinālu varētu iesniegt.

Vēlāk gan tiesas sēdē uz tiesas jautājumu JV pārstāve atbildēja, ka vairs nevēloties izmantot apšaubītā dokumenta kopiju kā pierādījumu.

Tiesa nolēma izslēgt pierādījumu (amata apraksta kopiju) no lietas materiāliem.

Krimināllikuma 275. panta pirmajā daļā noteikta kriminālatbildība par dokumenta, kas piešķir tiesības vai atbrīvo no pienākumiem, viltošanu, kā arī par viltota dokumenta izmantošanu. Savukārt šī panta otrajā daļā paredzēta kriminālatbildība, ja šādas darbības izdarītas mantkārīgā nolūkā vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja tās radījušas būtisku kaitējumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pamats uzskatīt, ka pastāv reāla iespēja, ka JV pārstāve, lai izpildītu tiesas pienākumu par pierādījumu iesniegšanu, ir tiesai iesniegusi viltotu dokumentu. Līdz ar to ir pamats uzsākt kriminālprocesu saistībā ar noziedzīga nodarījuma izmeklēšanu, par ko atbildība paredzēta Krimināllikuma 275. pantā.

Tiesā iesniegta it kā īsta dokumenta (it kā mana amata apraksta) apliecināta kopija (JV pārstāves elektroniski parakstīts dokuments, apliecinot kopijas pareizību), kuras patiesums (tas, ka tā tiešām ir kopija no it kā īsta, reāli esoša dokumenta) nav apstiprinājies. JV pārstāve ar aktīvām darbībām izgatavoja un tiesai iesniedza viltotu elektroniski parakstītu dokumentu, kurā norādīts, ka kopija it kā esot pareiza, lai gan tās oriģinālu JV pārstāve neesot redzējusi.

No JV pārstāves tiesas sēdē teiktā un lietas materiāliem var secināt, ka kopijas it kā pareizības apliecināšana esot notikusi sadarbībā ar pārstāvamā (JV) darbiniekiem, pakalpojumu sniedzējiem vai citām personām (man nav pārliecības, ka visas iesaistītās personas ir JV darbinieki vai tomēr ir vēl kādas šo personu sadarbības formas). No civillietas materiālos esošajām sarakstēm var redzēt, ka Sanita Stelpe-Segliņa 2023. gada beigās kārtoja darbinieku dokumentus, bet attiecībā uz konkrēto kopiju juriste esot JV pārstāvei nodevusi un pilnvarojusi iesniegt apliecinātu kopiju. JV pārstāve esot noticējusi saviem pilnvaru devējiem.

Līdz ar to kriminālprocesa laikā noskaidrojams, ar kuriem JV darbiniekiem šajā jautājumā komunicējusi un kuriem pilnvaru devējiem (kurām tieši personām) JV pārstāve esot uzticējusies. Tāpat, noskaidrojams, vai iesaistīto personu starpā ir bijusi iepriekšēja vienošanās (piemēram, komunikācija par konkrētām darbībām ar pieminētajiem pilnvaru devējiem). Tam ir nozīme noziedzīgā nodarījuma pareizā kvalifikācijā un izvērtējumā par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās.

Ņemot vērā, ka JV pārstāvību JV pārstāve veic savas saimnieciskās darbības ietvaros, secināms, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts mantkārīgā nolūkā - pildot profesionālos pienākumus, par to saņemot atlīdzību.

Šiem apstākļiem ir nozīme, jo no tiem atkarīga pareiza noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija.

Dokumenta viltojums izgatavots, un viltotais dokuments izmantots, lai izpildītu tiesas uzlikto pienākumu par pierādījumu iesniegšanu iepriekš minētajā civillietā. No šī noziedzīgā nodarījuma cietusi pārvaldības kārtība. Viltotais dokuments tiesai iesniegts kā atbildētāja (JV) pierādījumi civillietā saistībā ar manis celto prasību. Ar šādām darbībām ir mēģināts aizskart manas gan kā personas, uz ko viltotais dokuments attiecas, gan kā prasītāja civillietā tiesības un intereses. Ar šo dokumentu faktiski man mēģināts piedēvēt man neeksistējošus darba pienākumus, vienlaikus JV mēģinot izpildīt tiesas uzlikto pienākumu ar viltota pierādījuma palīdzību. No iepriekš aprakstītā nodarījuma man radīts kaitējums, esmu atzīstams par cietušo.

Detalizēts dokumenta viltošanas skaidrojums dots Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2012.gada tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse krimināllietās par kredīta un citu aizdevumu negodprātīgu saņemšanu un izmantošanu”.

Detalizēts dokumenta viltošanas skaidrojums sniegts arī judikatūrā (piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013.gada 18.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-5/2013, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2022. gada 5.jūlija lēmums lietā Nr. SKK-1/2022 ).

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2022. gada 5.jūlija lēmumā lietā Nr. SKK-1/2022 (11816006914) norādīts, ka dokumenta viltošanas jēdziena saturs Krimināllikuma 275.panta dispozīcijā nav atklāts, tādēļ tas jāinterpretē likuma piemērotājam.

Izvērtējot jautājumu par viltota dokumenta izpratni, Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka neatkarīgi no tā, vai prettiesiskā darbība izpaudusies falsificēta dokumenta izgatavošanā pilnībā vai īstena dokumenta satura izmainīšanā jebkādā veidā, jāuzskata, ka ir notikusi dokumenta patiesīguma izkropļošana. Tas nozīmē, ka ir ticis radīts viltots dokuments ar visām no tā izrietošajām sekām. Un nav šajā ziņā nozīmes tam, vai tādu dokumentu nosauc par nepatiesu, neīstenu, neatbilstošu, melīgu, maldinošu vai citādi; noteicošais ir un paliek tas faktors, ka notikusi dokumenta patiesīguma izkropļošana (Augstākās tiesas 2013.gada 18.jūnija lēmums lietā Nr. SKK-5/2013 (Nr.11510500208)).

Tādējādi ar dokumenta viltošanu Krimināllikuma 275.panta izpratnē jāsaprot ne tikai neīsta dokumenta sastādīšana, parakstot zem teksta svešu vārdu bez attiecīga pilnvarojuma vai ierakstot nepatiesu tekstu virs īsta paraksta, vai īsta dokumenta falsifikācija, izdzēšot, izkodinot vai labojot esošo tekstu, pierakstot tam jaunu tekstu u.tml., bet arī apzināta patiesībai neatbilstošu ziņu ietveršana dokumentā.

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 18. Jūnija lēmumā lietā Nr. SKK -5/2013 (11510500208) analizēta Krimināllikuma 327. panta piemērošanu. Secinājumi par dokumenta viltošanu izmantojami arī Krimināllikuma 275. piemērošanā ar atšķirību, ka Krimināllikuma 327. pants attiecas uz speciālo subjektu - valsts amatpersonu.

Krimināllikuma 327.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir izteikts vienkāršā dispozīcijā, par sodāmu atzīstot valsts amatpersonas izdarītu: 1) dokumentu viltošanu; 2) viltota dokumenta apzinātu izsniegšanu; 3) viltota dokumenta apzinātu izmantošanu.

Dokumenta viltošanas jēdziena saturs panta dispozīcijā nav atklāts, tādēļ tas jāinterpretē likuma piemērotājam. Senāta ieskatā, lai noskaidrotu jēdzienu „dokumentu viltošana” Krimināllikuma 327.panta izpratnē, minētās normas saturs jāaplūko kopsakarā ar citām tiesību normām, kurās paredzēta atbildība par dokumentu viltošanu, izmantojot ne tikai tiesību pirmavotus, bet arī tiesību doktrīnā paustās atziņas.

Tiesību doktrīnā (sk. U. Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Krimināltiesības. Sevišķā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Zinātniskais redaktors prof. U.Krastiņš - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2009) dokumentu viltošana skaidrota šādi:

1)   komentējot Krimināllikuma 275.pantu, Dr. iur. Aivars Niedre norādījis, ka par dokumentu viltošanu atzīstama neīsta dokumenta izgatavošana vai īsta dokumenta falsifikācija (izdzēšot, izkodinot vai labojot esošo tekstu, pierakstot tam jaunu tekstu u.tml.) (676.lpp.) un tādu pašu viltošanas izpratni autors attiecinājis arī uz Krimināllikuma 327.pantu (756.lpp);

2)   komentējot Krimināllikuma 92.pantu, prof. Uldis Krastiņš norādījis, ka vēlēšanu vai tautas nobalsošanas dokumentu, piemēram iecirkņa balsu skaitīšanas protokolu, vēlēšanu komisijas lēmuma par balsošanas rezultātiem viltošana nozīmē, ka šajos dokumentos tiek iekļautas vēlēšanu vai tautas nobalsošanas rezultātiem neatbilstošas ziņas (60.lpp.);

3)   komentējot Krimināllikuma 289.pantā ietverto jēdzienu „pierādījumu viltošana”, prof. Uldis Krastiņš norādījis, ka nepatiesi ir tādi pierādījumi, kas neatbilst notikumu gaitas faktiskajiem apstākļiem [..]. Nepatiesus pierādījumus var radīt dažādā veidā, tostarp, sastādot viltotu dokumentu, ierakstot nepatiesas ziņas procesuālos dokumentos, grozot šo dokumentu saturu (704.lpp.);

4)   komentējot Krimināllikuma 250.pantu, prof. Valentija Liholaja norādījusi, ka ar receptes vai cita dokumenta viltošanu saprot neīsta dokumenta izgatavošanu vai īsta dokumenta falsifikāciju, izdzēšot, izkodinot vai labojot esošo tekstu, pierakstot tam jaunu tekstu u.tml. (601.lpp.);

5)   komentējot Krimināllikuma 265.pantu, prof. Valentija Liholaja norādījusi, ka ar transportlīdzekļa reģistrācijas dokumenta, agregāta un reģistrācijas numura zīmes viltošanu jāsaprot to rekvizītu atdarināšana, apzināti nepatiesu ziņu ierakstīšana, nepatiesa dokumenta sastādīšana un citas darbības (655.lpp.).

No iepriekš minētā Augstākās tiesas Senāts secinājis, ka ar viltošanu Krimināllikuma atsevišķu pantu izpratnē jau šobrīd jāsaprot ne tikai neīsta dokumenta sastādīšana, parakstot zem teksta svešu vārdu bez attiecīga pilnvarojuma vai ierakstot nepatiesu tekstu virs īsta paraksta, vai īsta dokumenta falsifikācija, izdzēšot, izkodinot vai labojot esošo tekstu, pierakstot tam jaunu tekstu u.tml., bet arī apzināta patiesībai neatbilstošu ziņu ietveršana dokumentā, ko izdarījusi valsts amatpersona vai cits speciālais subjekts (piemēram, apzināta vēlēšanu vai tautas nobalsošanas rezultātiem neatbilstošu ziņu iekļaušana iecirkņa balsu skaitīšanas protokolos vai vēlēšanu komisijas lēmumā par balsošanas rezultātiem, ko veicis vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs vai loceklis; apzināta nepatiesu ziņu ierakstīšana procesuālajos dokumentos, ko veicis tiesnesis, prokurors vai izmeklētājs; apzināti nepatiesu ziņu ierakstīšana transportlīdzekļa reģistrācijas dokumentā, ko veikusi persona, kuras pienākumos ietilpst transportlīdzekļu reģistrācija u.tml.).

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 18. jūnija lēmumā lietā Nr. SKK -5/2013 (11510500208) norādīts, ka dokumentu juridiskā spēka likuma 1. panta pirmā daļa noteic, ka dokuments ir jebkura rakstveida informācija, ko rada jebkurš privāto vai publisko tiesību subjekts vai fiziska persona. Minētā panta otrā daļa noteic, ka dokumenta juridiskais spēks nodrošina iespēju izmantot attiecīgo dokumentu tiesību īstenošanai vai likumīgo interešu aizstāvībai.

No minētā izriet, ka dokumentu raksturo divi elementi: 1) saturs, kurā atspoguļojas noteiktu notikumu gaita, fakti, dati vai cita nozīmīga informācija; 2) juridisko spēku nodrošinošie rekvizīti, kas apstiprina dokumentu saturu.

Dr.iur. Diāna Hamkova pamatoti norādījusi: „Dokuments ir formas un satura apvienojums, ja viens no šiem elementiem ir „apšaubāms”, tad arī dokuments kopumā iegūst „apšaubāmu” raksturu. Tādējādi, lai dokumentu varētu izmantot pēc tā nozīmes, tam ne vien jāsatur likumā norādītie rekvizīti (kuri nedrīkst būt atdarināti, laboti u.tml.), bet arī dokumenta saturam jābūt patiesam (tādam, kas nesatur apzināti nepatiesas ziņas, sagrozītu faktu atspoguļojumu u.tml.)” (nepublicēts materiāls).

Arī prof. U.Krastiņš norādījis: „Neatkarīgi no tā, vai prettiesiskā darbība izpaudusies falsificēta dokumenta izgatavošanā pilnībā vai īstena dokumenta satura izmainīšanā jebkādā veidā, jāuzskata, ka ir notikusi dokumenta patiesīguma izkropļošana. Tas nozīmē, ka ir ticis radīts viltots dokuments ar visām no tā izrietošajām sekām. Un nav šajā ziņā nozīmes tam, vai tādu dokumentu nosauc par nepatiesu, neīstenu, neatbilstošu, melīgu, maldinošu vai citādi; noteicošais ir un paliek tas faktors, ka notikusi dokumenta patiesīguma izkropļošana” (nepublicēts materiāls).

Līdzīgu viedokli pauduši arī prof. Sandra Kaija un Dainis Mežulis: „[..] viltošanas ietvaros nav svarīgi, vai dokuments jau sākotnēji tiek radīts nepatiess, vai arī patiesā dokumentā valsts amatpersona ietver patiesībai neatbilstošas ziņas. Svarīgi, ka viltota dokumenta juridiskais spēks neatbilst faktisko apstākļu noteiktiem tiesiskajiem priekšnoteikumiem, proti, dokumentam nav tiesiska pamata vai tajā atspoguļotās ziņas ir nepatiesas” (nepublicēts materiāls).

Latvijas krimināltiesības nosaka divus viltotu dokumentu veidus atkarībā no subjekta, proti, personas, kas šādu dokumentu sastādījusi.

Krimināllikuma 327.pantā ir paredzēta atbildība par dienesta viltojumu, proti, par dokumentu viltošanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona. Šādos gadījumos tiek viltots tāds dokuments ar juridisku nozīmi, ko izdod valsts, pašvaldības institūcijas vai atsevišķas uz to pilnvarotas valsts amatpersonas.

Prof. Uldis Krastiņš norādījis: „Krimināllikuma 327.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums izpaužas tādā veidā, ka valsts amatpersona [..], ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli, neizmainot dokumenta ārējo formu, savu pilnvaru robežās sastāda un paraksta dokumentu, kurā ietvertas patiesībai neatbilstošas ziņas. Juridiskajā literatūrā tādu dokumenta viltojumu nosauc par intelektuālo viltojumu. Teiktais gan nenozīmē, ka valsts amatpersona nevarētu izdarīt mehāniska vai citāda rakstura īstenībai neatbilstošas izmaiņas citas amatpersonas izdotā dokumentā, izmantojot savu dienesta stāvokli, un tādā veidā viltot dokumentu” (nepublicēts materiāls).

Atbildība par otru dokumentu viltošanas veidu paredzēta Krimināllikuma 275.pantā. Šādos gadījumos tiek viltots dokuments, kas piešķir tiesības vai atbrīvo no pienākumiem.

Prof. Uldis Krastiņš norādījis: „Šī nozieguma subjekts ir ikviena fiziska persona, izņemot valsts amatpersonu, kas pilnībā sastādījusi patiesībai neatbilstošu dokumentu, tai skaitā, arī izmantojot oficiāla dokumenta formu, vai īstenā dokumentā

izdarot mehāniskus vai citāda veida patiesībai neatbilstošus labojumus. Šādus gadījumus juridiskajā literatūrā dēvē par materiālo viltojumu. Taču atbilstoši Krimināllikuma regulējumam dokumentu viltošanas gadījumi tiek norobežoti vienīgi pēc nodarījuma subjekta, no kā tad arī izriet noziedzīga nodarījuma kvalifikācija atbilstoši Krimināllikuma 327. vai 275.pantam. Dokumenta viltošanas tehniskajiem paņēmieniem te nav izšķirošas nozīmes” (nepublicēts materiāls).

Senāts pievienojies minēto tiesību zinātnieku viedoklim par Krimināllikuma 327.pantā ietvertā jēdziena „dokumentu viltošana” izpratni un atzinis, ka ar dokumentu viltošanu Krimināllikuma 327.panta izpratnē jāsaprot ne tikai šo dokumentu materiāla viltošana, bet arī gadījumi, kad persona, kurai ir tiesības sastādīt dokumentu, tajā jau sākotnēji ietvērusi faktus vai notikumus, kas neatbilst īstenībai.

Turklāt, tulkojot minēto tiesību normu teleoloģiski - pēc jēgas un mērķa, jāsecina, ka likumdevēja mērķis acīmredzami nav bijis paredzēt atbildību par mazāk kaitīgu nodarījumu - īsta dokumenta falsifikāciju, izdzēšot, izkodinot vai labojot esošo tekstu, bet krimināltiesiskam regulējumam nepakļaut kaitīgāku nodarījumu, proti, neīsta dokumenta izgatavošanu, ietverot tajā īstenībai neatbilstošus faktus vai notikumus.

Ja noteiktas tiesiskas sekas likumā paredzētas mazāk nozīmīgam dzīves gadījumam, tām jo vairāk jāiestājas arī attiecībā uz tiesiskā ziņā nozīmīgāku dzīves gadījumu (sk. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā: Rakstu krājums/ Dr. habil. iur., profesora Edgara Meļķīša zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 153.-154.lpp.).

Tādējādi, ja nav šaubu par to, ka dokumenta viltošana izpaužas kā dažādu mehānisku izmaiņu veikšana dokumentā, piemēram, izdarot dzēsumus, izkodinājumus, labojumus u.tml., tad nevar būt šaubu par to, ka arī notikumu vai faktu sagrozīta atspoguļošana dokumentā vērtējama kā dokumenta viltošana.

No komunikācijas ar JV pārstāvi secinu, ka dokumenta kopijas pareizības apliecināšana, neredzot dokumenta oriģinālu, ir bijusi saskaņota ar JV kā pilnvardevēju. Par šo notikumu ir bijušas informētas un konkrētā pierādījuma iesniegšanai tiesā iesaistītas vairākas personas.

No tā secinu, ka, iespējams, viltojums izdarīts, vairākām personām darbības savstarpēji saskaņojot. Kuras tieši personas iesaistījušās dokumenta viltošanā, noskaidrojams izmeklēšanas laikā.

Noziedzīga nodarījuma izdarīšanu organizētā grupā raksturo iepriekšēja vienošanās starp noziedzīgās grupas dalībniekiem par kopīgi izdarāmo noziegumu, kuras laikā tiek sadalīti pienākumi kopīgi veicamajā noziegumā, un nozieguma sekmīga pabeigšana ir atkarīga no katra grupas dalībnieka uzdevuma izpildes, jo uzdevumi ir savstarpēji saistīti, un katra dalībnieka uzdevuma izpilde ir atkarīga no pārējo uzdevumu realizēšanas iecerētajā noziedzīgajā nodarījumā (Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 109.lpp.).

Tas nozīmē, ka katram noziedzīgā nodarījuma izdarītājam organizētās grupas ietvaros nav nepieciešams paveikt visu, kas paredzēts pabeigta noziedzīga nodarījuma sastāvā. Katrs no viņiem kopīgā mērķa sasniegšanas interesēs var izpildīt kādu daļu no Krimināllikuma Sevišķās daļas panta dispozīcijā norādītajām darbībām, kas veido noziedzīga nodarījuma objektīvo pusi.

Konkrētajā situācijā JV pārstāve neeksistējoša dokumenta kopijas pareizību apliecinājusi un iesniegusi tiesai, tomēr nav zināms, kuras tieši personas kopijas fotoattēlu izgatavojušas un tieši vai netieši devušas konkrētus uzdevumus JV pārstāvei.

Krimināllikuma 19.pants noteic, ka par dalību (līdzizdarīšanu) uzskatāma apzināta noziedzīga darbība, ar kuru tīšu noziedzīgu nodarījumu kopīgi, to apzinoties, tieši izdarījušas divas vai vairākas personas (tas ir, grupa). Krimināllikuma 20.panta pirmā daļa noteic, ka par līdzdalību uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīšā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā izdarītāja. Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka par atbalstītāju uzskatāma persona, kas apzināti veicinājusi noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, dodot padomus, norādījumus, līdzekļus vai novēršot šķēršļus tā izdarīšanai, kā arī persona, kas iepriekš apsolījusi noslēpt noziedzīga nodarījuma izdarītāju vai līdzdalībnieku, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīkus un līdzekļus, noziedzīga nodarījuma pēdas vai noziedzīgā kārtā iegūtos priekšmetus vai arī iepriekš apsolījusi iegādāties vai realizēt priekšmetus.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka izdarītāja un līdzizdarītāju darbības atšķiras no līdzdalībnieku (organizētāja, uzkūdītāja un atbalstītāja) darbībām ar to, ka pirmie tieši kopīgi izpilda visu vai katrs atsevišķi kādu daļu no tām, kas ietilpst Krimināllikuma Sevišķās daļas panta dispozīcijā paredzētā pabeigta vai nepabeigta nodarījuma sastāva objektīvajā pusē. Savukārt līdzdalībnieki ar savu rīcību tikai izraisījuši vai sekmējuši kopīgi nodomātā noziedzīgā nodarījuma faktisko izdarīšanu (Krastiņš U. Noziedzīga nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija. Teorētiskie aspekti. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 247.lpp.).

Konkrētajā gadījumā no komunikācijas ar JV pārstāvi un no civillietas materiāliem secinu, ka JV pārstāve sava pārstāvamā (JV) uzdevumā Rīgas pilsētas tiesai iesniegusi viltotu dokumentu - viltotu amata apraksta kopiju, kuras pareizība apliecināta, neredzot oriģinālo dokumentu. Tas noticis, šīs darbības saskaņojot ar JV. Līdz ar to izmeklēšanas laikā noskaidrojamas arī citas šajā notikumā konkrēti iesaistītās personas un to loma viltotā dokumenta izgatavošanā un iesniegšanā tiesai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu uzsākt kriminālprocesu saistībā ar iespējamu JV pārstāves Ievas Brokas un JV darbinieku, amatpersonu un pakalpojumu sniedzēju (personas, kas JV vārdā izsniegušas pilnvaras Ievai Brokai, devušas uzdevumus iesniegt kopiju tiesai un bijušas atbildīgas par konkrētā dokumenta apriti JV) kopīgi izdarītu noziedzīgu nodarījumu, par ko atbildība paredzēta Krimināllikuma 275. pantā.

Lūdzu kriminālprocesā mani atzīt par cietušo.

Lūdzu atbilstoši Kriminālprocesa likuma 190. panta piektajā daļā noteiktajam izprasīt no Rīgas pilsētas tiesas civillietas Nr. C770820124 materiālus (to kopijas), lai veiktu izmeklēšanu, iegūtu pierādījumus un sasniegtu taisnīgu rezultātu kriminālprocesā. Uzskatu, ka būtiskākie pierādījumi noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai ir civillietas materiālos (tiesas sēžu audio protokoli, lietas materiālos esošie dokumenti), kā arī tiesai iesniegtā, bet no lietas materiāliem izslēgtā amata apraksta kopija, ko kriminālprocesa ietvaros būtu lietderīgi izprasīt.

Lemjot par kriminālprocesa uzsākšanu, lūdzu vienlaikus lemt par Kriminālprocesa likuma 243. panta pirmās daļas 3. punktā minētā drošības līdzekļa (noteiktas nodarbošanās aizliegums - aizliegums ieņemt politiskas partijas/partiju apvienības izpildinstitūcijas amatu) piemērošanu JV pārstāves Ievas Brokas pilnvardevējam JV - tās valdei un citām personas, kas atbilstoši to lomai pieminētas saistībā bažām par saistību ar neeksistējošā dokumenta kopijas pareizības apliecinājumu un šādas kopijas iesniegšanu tiesā), lai uz apstākļu noskaidrošanas laiku liegtu iespējas šīm personām ieņemt JV izpildinstitūciju amatus un ietekmēt JV darbību. Uzskatu, ka tas varētu mazināt iespējas šīm personām slēpt iepriekš izdarītos pārkāpumus.

Pielikumā:

1. Vienotības un JV pilnvarotās pārstāves Ievas Brokas 2024. gada 21. augustā parakstīta Rīgas pilsētas tiesai adresēta vēstule “Par paskaidrojumu un pierādījumu pievienošanu civillietā nr. C770820124” ;

2. JV pilnvarotās pārstāves Ievas Brokas apliecinātas kopijas, no kurām viena it kā bija 2019.gada 28.janvāra politisko partiju apvienības “Jaunā Vienotība” ar Normundu Orleānu noslēgtā darba līguma nr. 3/2019 pielikuma nr. 1 “Amata apraksts”.

Seko mums