Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki. Bet ir autoritātes, kuras cilvēki izvēlas paši – vai vismaz viņiem šķiet, ka izvēlas paši. Okupācijas laikā tāda autoritāte bija dižais Ļeņins, kuram bija vispareizākie uzskati gandrīz visos jautājumos.

PSRS pastāvēšanas beigu periodā, kad pārdošanā parādījās agrāk aizliegtie Rietumvalstu autoru sacerējumi, ticība Ļeņina ideju pareizībai sašķobījās un galu galā cieta krahu. Radās jau citas autoritātes, un tās bija dažādas. Cilvēkiem tika dota iespēja izvēlēties. Līdzīgi ļoti populāras kļuva  agrāk aizliegtās ārzemju grupas un dziedātāji. Un, protams, radās arī pašmāju autoritātes. Es turpmāk lietošu vārdu - ikonas.

Ir pagājuši gandrīz 30 gadi kopš LPSR laikiem, un cilvēki beidzot ir sapratuši, kaut kas nav īsti pareizi. Latvieši savā dziļākajā būtība taču ir ļoti strādīga tauta. Ja viss būtu risinājies pareizāk, Latvijai šobrīd attīstības līmeņa ziņā būtu jābūt vismaz Eiropas Savienības vidējā līmenī, bet esam trešie no beigām.

Bija periods, kad Saeimas vēlēšanās tika izmantots "lokomotīvju" princips, tas ir - tautā populāru cilvēku (ikonu) ievietoja visos iespējamos vēlēšanu sarakstos. Patiesībā šādi notikušas vēlēšanas bija vēlēšanu rezultātu likumīgs viltojums, jo viens cilvēks iekļuva Saeimā, "ievelkot" sev līdzi vairākus citus savas partijas biedrus.

Rezultātā partija ieguva papildu mandātus, kuru dēļ pavērās iespēja nokļūt pie varas. Kādu ļaunumu šī prakse Latvijai ir nodarījusi, acīmredzot uzzināsim tikai pēc ilgāka laika.

Neatkarīgi no tā, kas notiks ar Latvijas ekonomiku un politiku, cilvēkus gaida arī cits ļoti sāpīgs process – ikonu nomaiņa. Pašreizējie slavenie cilvēki ir pilnībā saauguši ar pie varas esošajiem, un nav iespējama situācija, ka pie varas nāktu "gaišāki" spēki, bet ikonas paliktu tās pašas.

Daudzas ikonas jau šobrīd ir zaudējušas savu "spožumu" - tie, par kuriem ir ļoti pamatotas aizdomas, ka viņi sadarbojās ar VDK. Daudzi citi izmisīgi turpina darīt visu iespējamo, lai par viņu okupācijas laika un diemžēl arī pēcokupācijas laika "nedarbiem" neviens neko neuzzinātu.

Tikai, manuprāt, arī tauta kopumā nav gatava ikonu maiņai. Nav gatava noticēt, ka tas visspožākais un visslavenākais patiesībā pēkšņi var izrādīties pavisam citādāks, nekā uzskatīts līdz šim. Un arī šīs bailes no ikonu nomaiņas ir viens no iemesliem kāpēc neko uz labo pusi izmainīt gandrīz nav iespējams - "labāk zināma nelaime, nekā nezināma laime". Apmēram šādi varētu raksturot notiekošo.

An error has occured