Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latīņu teiciens “Quod liced lovi, non licet bovi” (kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim) izceļ dubultmorāles un dubultstandartu pastāvēšanu sabiedrībā, kur vienai sabiedrības daļai tiek atļauts vai piedots tas, kas citiem – ne. Lai arī likums konkrētām amatpersonām nosaka attiecīgus izņēmumus, tomēr šādām privilēģijām nav jāpastāv tiesību normu piemērošanā, proti, nodarījuma izvērtēšanai amata “augstumam” nebūtu jārada nekādas indulgences.

Pirms vairākiem gadiem kāds “Latvijas Avīzes” (LA) žurnālists zvanīja uz tiesu un interesējās vai atklātā tiesas sēdē publiski notiesātā persona ir tā, ko viņš domā.[1] Tiesas priekšsēdētāja, skrupulozi izpildot likuma prasības, kas nosaka, ka “vispārpieejamā informācija ir tāda informācija, kas nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija”[2] un “atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums, kas noformēts atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, ir vispārpieejama informācija ar nolēmuma pasludināšanas brīdi, bet, ja nolēmums netiek pasludināts, – ar tā pieņemšanas brīdi”,[3] kā arī tiesas kā procesa virzītāja tiesības sniegt jebkurai personai jebkuru informāciju, ko procesa virzītājs uzskata par atklājamu,[4] žurnālista telefoniski, proti, mutiski pieprasīto, informāciju sniedza. Piezīmējams, ka vispārpieejamu informāciju pieprasīt drīkst arī mutiski, tostarp pat anonīmi.[5]

Kuriozi, ka visa šī informācija, kas ar likuma normu ir atzīta par vispārpieejamu, tobrīd bija brīvi iegūstama arī internetā pāris klikšķu un dažu sekunžu laikā, piemēram, ieskatoties oficiāli publicētajos anonimizētajos tiesu nolēmumos un tiesu kalendāros, kas tobrīd arī attiecībā uz pagātni netika slēpti, jo par ierobežotas pieejamības informāciju nav uzskatāmas ziņas, kas ir jau publicētas.[6]

Diemžēl šai tiesas priekšsēdētajai bija kāds ietekmīgs paziņa, kurš tobrīd ļoti nepatika tā brīža “varenajiem”, tāpēc tiesnesei tas beidzās visai bēdīgi – ar ne pārāk likumīgi uzsāktu kriminālprocesu,[7] apšaubāmā veidā iegūtiem pierādījumiem tajā un visai diskutablu un pretrunīgu notiesājošu spriedumu, kas tiesneses veiksmīgo karjeru ar to arī izbeidza (par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja jeb KNAB visai diskutablo praksi, piemēram, uzsākt operatīvās darbības pasākumus kriminālprocesa vietā, pierādījumu iespējamam kriminālprocesam nākotnē iegūšanai – vairāk citā rakstā).

Norādāms vien, ka ne pirms, ne arī pēc tam, cik publiski ir zināms, neviens tiesnesis vai tiesas darbinieks, kas likuma “Par tiesu varu” 28.2 pantu tulko saprātīgi, proti, ka ar atklātā tiesas sēdē pasludinātu nolēmumu, mazākais – tā rezolutīvo daļu, ir tiesīgs iepazīties jebkurš, ne tiesāts, ne arī notiesāts nav. Tieši otrādi, pat tad, kad tiesas ir izsniegušas neanonimizētus tiesas nolēmumus ar attiecīgo lietu nekādi nesaistītām personām, ne Valsts policija, ne arī Prokuratūra kriminālprocesus šai sakarā parasti ierosinājusi nav, tostarp atsaucoties uz likuma “Par tiesu varu’” 28.2 pantu.

Pretēji tam, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums, kas noformēts atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, ir vispārpieejama informācija ar nolēmuma pasludināšanas brīdi, Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 1. punktā teikts, ka par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu. Savukārt ar Informācijas atklātības likuma 11. panta sesto daļu iestādes sarakstei ar informācijas pieprasītāju un ziņām par šo personu ir noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss. Tādējādi Informācijas atklātības likuma 11. panta sestā daļa un Informācijas atklātības likuma 16. pants sistēmiski nosaka, ka iestādes un informācijas pieprasītāja sarakste kā ierobežotas pieejamības informācija ir aizsargāta ar likumu.

Secināms, ka ikvienas personas – jebkura interesenta, sabiedriski aktīvas personas, cilvēka ar žurnālista interesi, advokāta, žurnālista vai reģistrēta vai nereģistrēta masu informācijas līdzekļa – informācijas pieprasījums iestādei jeb publiskai personai ir ierobežotas pieejamības informācija. Citiem vārdiem sakot, jebkurš var būt drošs, ka ziņas par privātpersonas veiktajiem informācijas pieprasījumiem iestādei netiks nevienam izpaustas.

Tas ir diezgan loģiski, jo šādu ziņu izpaušana apdraud ne tikai vārda brīvību, ko sargā Satversmes 100. pants, bet arī informāciju pieprasījušās personas labklājību, veselību vai pat dzīvību. Tā ne viens vien ir zaudējis darbu, veselību vai pat dzīvību savu informācijas paprasījumu dēļ tāpēc vien, ka tas ir tapis zināms personām, par kurām informācija tiek vākta. Tāpēc ir pašsaprotami, ka šādu informāciju aizsargā likums, tostarp paredzot disciplināratbildību vai pat kriminālatbildību personai, kas ir vainojama ierobežotas pieejamības informācijas nelikumīgā un nepamatotā izsniegšanā.

Informācijas atklātības likuma 16. pants nosaka, ka iestāde nodrošina, lai pienākumu saglabāt ierobežotas pieejamības informāciju zina visas personas, uz kurām šis pienākums attiecas, ja likumā nav noteikts citādi. No personām, kuras apstrādā ierobežotas pieejamības informāciju, pieprasa rakstveida apliecinājumu, ka tās noteikumus zina un apņemas tos ievērot, bet, ja persona neatļauti izpaudusi informāciju, kas atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju, tā saucama pie disciplināratbildības vai kriminālatbildības.

Krimināllikuma 329. pants paredz sodu par tādu neizpaužamu ziņu, kas nav konfidenciāla, slepena vai sevišķi slepena informācija, izpaušanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kura bijusi brīdināta par ziņu neizpaušanu vai kura saskaņā ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu. Atbilstoši judikatūrai un tiesu praksei tas ir attecināms arī uz žurnālistu veiktu informācijas pieprasījumu tiesām un tiesnešiem, par ko liecina jau minētie un saistībā ar konkrētās lietas apstākļiem, autora ieskatā, visai diskutablie nolēmumi kriminālprocesā Nr. 12812001716.

Senāta judikatūrā ir norādīts, ka, lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, vienmēr ir jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka.[8] Līdz ar to katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē gan tas, kāda rakstura, cik plaša un detalizēta informācija par personu tiek prasīta, gan tas, kādam mērķim tā tiek prasīta.

Šai sakarā Senāts atzīst, ka būtiska nozīme tāpēc ir piešķirama arī ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījumā norādītajam pamatojumam, kāpēc pieprasītā informācija ir nepieciešama. Saņemot ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījumu, kam vienmēr ir jābūt noformētam rakstveidā (!), iestādei ir jāspēj konstatēt, vai pastāv objektīva saikne starp pieprasīto informāciju un mērķi, kādam tā ir pieprasīta.[9] Tādējādi nav pieļaujams ierobežotas pieejamības informāciju izsniegt, ja tā pirms tam nav likumā noteiktā kārtībā, tātad – rakstveidā (!), pieprasīta vai ja šādas informācijas izsniegšanas iespējamība ir tieši noteikta ar likumu.

Citiem vārdiem sakot, iestādei, kura ir atbildīga par ierobežotas pieejamības informācijas glabāšanu vai kurai tā ir uzticēta, par tās izsniegšanu personai, kurai tā nepienākas uz likuma pamata, ir jāpieņem motivēts lēmums, turklāt – rakstisks (!). Slēdziens no pretējā jeb argumentum a contrario Krimināllikuma 329. pantu padarītu par bezjēdzīgu vai iluzoru. Piebilstams, ka atbilstoši Senāta judikatūrai Krimināllikuma 329. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir pabeigts ar neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanas brīdi neatkarīgi no apjoma (pilnīga vai daļēja), kādā neizpaužamās ziņas tikušas izpaustas.[10]

Judikatūrā ir secināts, ka Krimināllikuma 329. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi veido informācijas (ziņu), kas valsts amatpersonai ir pieejama saskaņā ar valsts amatpersonas pienākumu pildīšanu, izpaušana vai izmantošana mērķiem, kas nav saistīti ar valsts amatpersonas pienākumu pildīšanu vai konkrētu darba uzdevumu veikšanu, ja neizpaužamas ziņas saturoša informācija jebkādā veidā nokļūst pie vēl kaut vienas personas (formāls noziedzīgs nodarījums).[11]

2019. gada 3. novembrī telekanāla “TV3” raidījumā “Melu teorija” (Sk. telekanāla “TV3” raidījuma “Melu teorija” 03.11.2019. izlaidumu no 00.20 līdz 05.14. Pieejams: https://play.tv3.lv/series/melu-teorija,serial-2675225/3novembris,episode-2675340) Senāta priekšsēdētājs Aigars Strupišs, kas uz to brīdi bija Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs, atklāja interneta portāla “Likuma Vara” informācijas pieprasījumu Senātam laika posmā no 2017. līdz 2019. gadam faktu, kā arī atreferēja atsevišķu šo pieprasījumu saturu jeb detaļas.

Turklāt, iepazīstoties ar raidījuma vadītāja sniegto informāciju, var izdarīt secinājumu, ka raidījuma veidotāji no kādas personas ir saņēmuši arī citu informāciju, kas saistīta ar masu informācijas līdzekļa (MIL) “Likuma Vara” tādiem informācijas pieprasījumiem Senātam, kas tieši atradās tā tiešā pārziņā jeb aizsardzībā.

Šai sakarā “Likuma Vara” bija pieprasījusi sniegt skaidrojumu un ir saņēmusi ziņas, ka Augstākās tiesas lietvedības sistēmā neesot reģistrēta sarakste ar raidījuma “Melu teorija” veidotājiem par masu informācijas līdzekļa “Likuma Vara” informācijas pieprasījumiem,[12] no kā secināms, ka raidījuma “Melu teorija” veidotāji, visticamāk, nav izpildījuši Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtās daļas prasības, secīgi nebija tiesīgi saņemt informāciju, kurai ierobežotas pieejamības statuss ir noteikts ar likumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir secināms, ka kāda persona Augstākajā tiesā, atklājot MIL “Likuma Vara” informācijas pieprasījumu Senātam faktu un to saturu telekanāla “TV3” raidījumam “Melu teorija”, plašam sabiedrības lokam ir izpaudusi tādu ierobežotas pieejamības informāciju, ko aizsargā likums. Šāda rīcība formāli atbilst Krimināllikuma 200. pirmajā daļā un 329. pantā minētajam noziedzīgā nodarījuma sastāvam, turklāt atbilstoši Informācijas atklātības likuma 16. panta trešajai daļai ir, mazākais, disciplināri sodāma. Šai sakarā MIL “Likuma Vara” bija lūgusi Augstākās tiesas priekšsēdētaju veikt pārbaudi vai ierosināt disciplinārlietu, savukārt Valsts policiju – uzsākt kriminālprocesu.

Demokrātija un valsts varas dalīšana ir visai smagnēja un ne pārāk efektīva valsts pārvaldes forma, jeb, kā Vinstons Čērčils 1947. gadā esot teicis, – demokrātija ir sliktākais no visiem valdīšanas veidiem, izņemot visus citus veidus, kas ir šad un tad izmēģināti.[13] Tāpēc neizbrīna, ka pati tiesu vara šo lūgumu noraidīja. Augstākās tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja Veronika Krūmiņa (attēlā) atteica disciplinārlietas ierosināšanu, visai diskutabli to argumentējot ar šādiem apsvērumiem:

“..Atbilstoši Informācijas atklātības likumam ierobežotas pieejamības informācijas aizsardzība nav absolūta un tā var tikt izsniegta, ja tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, piemēram, lai personas un jo īpaši plašsaziņas līdzekļi un žurnālisti varētu īstenot vārda brīvību un tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju. Šādā gadījumā izvērtējams, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, – konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka (Senāta 2019. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 11. punkta pēdējā rindkopa). Vārda brīvība un jo īpaši plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu tiesības iegūt, paturēt un izplatīt informāciju ir viens no būtiskiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, kas sekmē kvalitatīvu visai sabiedrībai būtisku jautājumu un norišu apspriešanu un valsts institūciju dialogu ar sabiedrību”.[14]

Savukārt atbildē uz lūgumu pārskatīt savu lēmumu, Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa norāda, ka, “atkārtoti uzsverot plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu lomu demokrātiskā sabiedrībā, vēršu uzmanību, ka jebkura tiesību norma, arī tās, kas reglamentē ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanas procedūru, ir radītas un arī piemērojamas atbilstoši konkrētam mērķim. Mediju darbība un sižeta veidošana ir dinamisks process, kurā žurnālistikas mērķim – pilnvērtīgai, vispusīgai un objektīvai informēšanai par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem – atbilstošākais informācijas iegūšanas un pasniegšanas formāts ir atkarīgs no konkrētās informācijas rakstura.

Informācijas pieejamības kontekstā izšķiroša nozīme ir tam, vai pēc būtības iespējams identificēt leģitīmu informācijas saņemšanas nepieciešamību un pienācīgi izvērtēt, kurai no pretstatītajām interesēm konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Raidījuma sižeta mērķis, apspriestā informācija un šīs informācijas nozīme demokrātiskas sabiedrības pamatvērtību aizsardzībā ir identificējama konkrētajā izlaidumā, kura saturs iesniedzējam ir zināms un ieraksts – pieejams.

Iesniedzēja uzmanība papildus vēršama uz to, ka Informācijas atklātības likuma 11. panta sestā daļa par ierobežotas pieejamības informāciju atzīst iestādes saraksti ar informācijas pieprasītāju un ziņas par šo personu, taču tas, vai persona ir uzskatāma par informācijas pieprasītāju minētās normas izpratnē, ir atkarīgs no iesnieguma būtības, nevis nosaukuma. Līdz ar to ne katrs iesniegums, ar kuru persona vēršas iestādē, ir uzskatāms par ierobežotas pieejamības informāciju”.[15]

Vienlaikus izpildvarai Valsts policijas personā nebija nekādu šaubu par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kādai personai Augstākajā tiesā atklājot MIL “Likuma Vara” informācijas pieprasījumu Senātam faktu un to saturu telekanāla “TV3” raidījumam “Melu teorija”, kā sakarā ir ierosināts kriminālprocess.[16] Piebilstams, ka raksta autors lūgs Valsts policiju izvērtēt arī citus gadījumus, kuros dažādas iestādes, tostarp Augstākā tiesa, ierobežotas pieejamības informāciju ir atklājusi presē.[17]

Vai demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrībai ir jāsamierinās ar situāciju, kurā brāļu Kaudzīšu novērojums “mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos!” ne vien ir vēl aktuāls, bet pat ir konverģējis uz “dodiet cilvēku, pants atradīsies…”? Iespējams, Augstākas tiesas jeb Senāta amatpersonas neko nav pārkāpušas. Bet tad jo mazāk kaut ko ir pārkāpusi rajona tiesas priekšsēdētaja, kuras pirmšķietami nelikumīgā, nepamatotā un aplamā notiesāšana[18] ir nepieņemama netaisnība, kam ar res judikata principa prioritāti ir visai mazs sakars. Tas, autora ieskatā, ir arī kauna traips Latvijas žurnālistikas saimei, kas ar to ir klusējot samierinājusies.

“Quod liced lovi, non licet bovi” jeb - kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim… Vai nav pienācis laiks, kad arī Latvijā nevienam vairs nebūtu “jāstāv ārpus likuma”? Viens likums, viena taisnība visiem!

[1] NRA.LV, 13.12.2017. Pieejams: https://nra.lv/latvija/231568-tiesnese-ornina-knab-man-inkrimineja-informacijas-izpausanu-zurnalistam.htm

[2] Informācijas atklātības likuma 4. pants.

[3] Likuma “Par tiesu varu 28.2 pants.

[4] Sal. Kriminālprocesa likuma 375. un 375.1 pants.

[5] Informācijas atklātības likuma 10. pants, jo sevišķi tā trešā daļa.

[6] Informācijas atklātības likuma 5. panta sestā daļa.

[7] Kriminālprocess Nr. 12812001716.

[8] Senāta 2010. gada 1. jūlija sprieduma lietā Nr. A42404707, SKA-347/2010 18. punkts; Senāta 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-917/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0418.A420169118.5.S) 8. punkts.

[9] Senāta 2018. gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-394/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1031.A420261416.2.S) 8. punkts; Senāta 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-661/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0607.A420236517.5.S) 8. punkts.

[10] Senāta Krimināllietu departamenta 2022. gada 30. novembra lēmums lietā Nr. 11860006116, SKK-313/2022.

[11] Senāta 2017. gada 1. marta lēmums lietā Nr. 15830005412, SKK-147/2017.

[12] Skat.: https://ieej.lv/bNIxU

[13] Par demokrātiju valdītāju kompetenci, Ņujorkas pilsētas universitātes Bruklinas koledžas prof. emeritus Uldis Bluķis (ASV). Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/67270

[14] Skat.: https://ieej.lv/bNIxU

[15] Skat.: https://ieej.lv/Eteiu  

[16] Skat.: https://ieej.lv/wTyOQ  

[17] Piem., Strupišs A. Ex parte un advokātu iesniegumi. Jurista Vārds, 04.06.2019., Nr. 22 (1080), 6.–7. lpp.

[18] Tiesu nolēmumi krimināllietā Nr. 12812001716.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...